piektdiena, 2015. gada 26. jūnijs

Vikingu festivāls

Vikingu festivāls bija ilgi gaidīts un izsapņots pasākums. Alberts jau kopš decembra krāja naudu, lai Vikingu festivālā sev pirktu zobena maksti. Ar savu entuziasmu un prieku viņš iedvesmoja klases zēnus. Nemanot Moster skoliņā radās īsti vikingi, kas visu savu brīvo laiku skolā pavadīja mežā, ceļot būdas un cīnoties ar koka zobeniem.
Šujot tērpus, vaskojot vikingu kurpes, pakojot telti, pienāca tā diena, kad mēs ar mazu satraukumu, prieku par gaidāmo, nolikām malā mūsdienu tehnoloģiju (izņemot fotoaparātu) un devāmies piedzīvot laiku, kad Norvēģijā dzīvoja īsti vikingi.
Uzvelkot lina drēbes, apvelt ādas kurpes, bija sajūta, es emu šo laiku jau piedzīvojusi......bērnībā! Kad mēs laukos līdām dziļi mežā, lai celtu vigvamus un tēstu koka beņķus. 


Rīts sākās ar sauleslēktu. Ārā kuras ugunskurs. Kāds gatavo putru, cits nes ūdeni, jaunie jau ķērušies pie darbiem. Bērniem, pašiem jaunākiem, laiks rotaļām un zēnu cīņām.

Ir tik daudz ko redzēt un piedzīvot. Tam visam laika pietiks. Jo saule mums ir pulkstenis, kas rāda kad celties un iet gulēt. Liekas ir apstājies laiks un tā pa īstam vari sajust to īpašo dzīves būtību. Nekur nav jāskrien!
Tik labi varēja redzēt, kā kādreiz paaudžu mantojumu pārņēma bērni. Mūsu zēni piesēdušies pie kāda no amatnieka ar interesi vēroja viņa darbu.
Katrs atceļojušais vikings nāca ar stāstu un amatu.  Loku meistari, kurpnieki un  stāstnieks (kas tikpat svarīgs amats tajos laikos), cits cīņu meistars.
Sievu darbi un rokdarbi ir apbrīnu vērti. Celotas jostas, adatu šūti cimdi un rokām darināti krekli. Krāsoti vilnas pavedieni un vaska sveču smaržas. Tik īpaša un mazliet aizmirsta sajūta.

Ar dāņu vikingu cīņām, vergu tirgošanu ,stāstu vakariem un uzdzīvi, spēlēm un  ikdienas darbiem, aizritēja mūsu vikingu dienas.
Es uzzināju un iemācījos daudz  jauna.
Kā, piemēram, cilvēki tajā laikā ļoti mazs dzēra ūdeni, jo uzskatīja, ka tas viņiem nedod nekāda spēka.
Dzīvojot Avaldsnes piekrastē (kur notika festivāls), cilvēkiem bija jāiztiek no tā, kas tur auga vai tika nomedīts/nozvejots. Tāpēc ēdienreizes bija tik daudz un bieži, cik daba un veiksme atļāva.

Skāba krējumu putra, zivis un aitas, saknes un medalus bija ēdienkartē ierakstīti.

Pie cīņu vīriem zēni pavadīja visvairāk laika. Runājot ar cīņu meistariem, uzzināju, ka senāk bruņu vietā tika izmantota mežacūkas āda. Kuras biezums un spalvas aizsargāja pret bultām un kalpoja kā maskēšanās, uzbrūkot ienaidniekam vai iekarojot to.
Pēc bultu galiem varēja noteikt, kādas zemes vikings ir iebrucis. Kam smailāks gals, kam resnāks. Izrādās ka Baltijas kuršiem bultas bijušas plakanas un asas no visām pusēm. Tās kā ass nazis trāpījis medījumam vai pretiniekam un uzplēsis pamatīgu brūci. Ar kuru savainotais noasiņoja vai kļuva par vārgu pretinieku.
Mācoties no sievām kreklus šūt un izšūt ar kaula adatām, vārīt pelnu ziepes pilnmēnesi, kas bija ļoti svarīgi, jo vikingu laikā sievietes ļoti vadījās pēc mēness fāzēm, raisījās manas dienas festivālā.


Dienas gāja, kaut ļoti lēni. Mēs sevī izdzīvojām vikingus. Pat gaita trešās dienas rītā bija kļuvusi rāma un nosvērta.
Vēl tik tikšanās ar Rūnu vīru, kas savas dienas un dzīvi veltījis vērojot, klausoties un saprotot.
Ir pienākusi piektās dienas pievakare, kad teltis tiks pakotas un piedzīvotais paliks tikai mūsu sirdīs un  fotogrāfijās.


Meklē savu Rūnas zīmi! Kad tu to atradīsi, tavā dzīvē iestāsies miers un piepildījums, teica Rūnu vīrs. Ar šiem vārdiem noslēdzās mūsu vikingu festivāls .Uz tikšanos nākamgad!


Šeit vari lasīt par mūsu piedzīvojumiem Vikingu festivālā pirms gada.  

























Nav komentāru: