ceturtdiena, 2015. gada 23. aprīlis

Viva Basket 2

    Viva Basket turpinājums ,tā varētu saukt šo atkal tikšanos un workshopu. Par Viva  Basket būsiet dzirdējuši kādā no iepriekšējiem rakstiem. Šoreiz tikšanās ar Paulinu Adamsku un citām meitenēm no Polijas. Nakšņošana mūsu mazajā mājiņā, sarunas par groziem,ģimenēm, dzīvi Norvēģijā un Polijā, par Latvijas plāniem (jo mūsu Latvijas laukos ir iedēstītas pirmās dāņu grozu meistara klūgas). Sarunas par laiku Dānijā (kur es iepazinos ar Paulinu), brūnais norvēģu siers, vīns...un prieks, par gaidāmo grozu pīšanu. 

Vēl tik meitenīga rītu pastaiga līdz mūsmājas jūrai. Laiks šeit pavasaru smaržām piepildīts un gaisā jūtams siltums. Gribas visu lieko pie malas mest un līdz ceļiem iebrizt jūrā!



Tā kā Viva Basket projets ir starpvalstisks, tad to popularizēšanai tika veidota ainavu skulptūrām pilsētas centrā, kas vēlāk tika pārvietota uz muzeju teritorijām. Publiski workshopi ar skolēnu radošām darbnīcām bija šī projeta viens no galvenajiem mērķiem. Mūsu izvēlētā diena bija sestdiena, kad notika grozu pīsanas seminārs un nodarbība. Pinām ar mizotām klūgām, kas ir ļoti grūti. Jo  to žūšanas ātrums ir minūtēs mērams. Saulē sēdēt un pīt ir neiespējami, labāk pie ūdens trauka un ar lielu koncentrēšanos. Jo grozam atvēlētas tikai 6 stundas, kas ir ļoti mazs, bet ne neiespējami. 




 Viss sākas ar mērcētām klūgām ,saulītes pinumu. Vēl atceroties Dānijā piedzīvoto top Katalānas maizes trauks. Kas ir pamats klasiskajam Katalānas grozam. (Dānijā iepazināmies ar ļoti talantīgu Katalānas pinēju Monicu). Klūga pie klūgas, pīšana un ritms. Miers un sajūtas, lai beigās rokās sajustu groza formu.







 Pinot domas raisās un krāsas rāda savu. Šis grozs ir Latvija. Tas pinas un vijas kā raksts, kurš vienozīmīgi liek atcerēties par mājām. Māra ir grozam vārds, tas manai mammai pīts.


 Ar pavasari, ar grozu kalniem ,ar spēku, ko tie spēj nest un turēt. Ar domām par tik senu rokdarbu un tik vērtīgu lietu. Kā to mūsu bērni lai atceras? Kā lai es to viņiem nodotu? Vai pietiek tikai ar līdzās būšanu un skatīšanos. Laikam jau jā, jo manu darbošanos, lēnām pārņema bērni. Nemanot kādam rokās bija klūgas, kādam grozs kļuva par aizsargķiveri, kādam tas kroņa vietā! Un ja no tā var uzpīt sunīti un bumbu, tad bērna acīs iemirdzējās pavisam cita dzirksts, ideja, ko paši varam pagatavot!!!












Ar silti pītiem groziem, bumbām, Spānijas maizes traukiem no Viva Basket  darbnīcas. Ar apbrīnu par jauniem, radošiem cilvēkiem, kas paši savas intereses un entuziasma vadīti spēj tik lielā valstī kā Polija vākt un popularizēt grozu pīšanas kultūru. Meklēt iespējas sadarboties ar citām valstīm, lai šis rokdarbs nepazustu, bet gan kļūtu populārs un stilīgs arī jauniešu vidū. 
Paldies Paulīnai, Viva Basket un Stord muzejam par iespēju un tik patīkamu atkal redzēšanos!! 



P.S. Pēc iepriekšējā workshopa tapa šis dārza grozs Anna, manai norvēģu draudzenei. Iedvesma un prieks, ikreiz satiekoties ar viņu! 





Nav komentāru: