ceturtdiena, 2015. gada 5. marts

Ziemas brīvdienas Latvijā - sākums


  Divu nedēļu pārtraukums un brauciens uz Latviju. Tik ilgi gaidītais gan mums lieliem gan mazajiem. Kaut pēdējā laikā Latvijas braucieni iekrīt vasarā, šis bija ieplānots ziemas vidū, lai satiktu vēl neredzētus mazos radiniekus, pabūtu svinībās, izbaudītu kultūras dzīvi un izjustu to īpašo Latvijas garšu. 
Man dzīvojot tik tālu, pat pelmeņi liekas varen patriotiski, nerunājot par rupjmaizes smaržu, biezpienu un medus garšu. 

Kā mums gāja un ko piedzīvojām?! Iekārtojies ērti un baudi ceļojumu. 

Precīzi minūti minūtē piestaj Norvēģu ātrkuģis. Tā izskats mazliet atgādina slēpotāju,  ne kuģi! Tas tāpēc, lai jūras ūdeņos tas nečunčinātu, bet uzņemtu īstus apgriezienus. Cik lielus pateikt nevarēšu. Es pelēku sejas krāsu sēdēju otrajā stāvā un gaidīju brīdi, kad kuģa apkalpe paziņos par staciju  - Lidosta! 

Mazliet grīļodamies un koncentrējoties un turpmāko pārbraucienu, iekāpām lidmašīnā, Bergen - Rīga. 1000 km attālums nu vairs nepilnu divu stundu lidojums. 
Sēdēt augstu virs debesīm, vērot apsnigušos kalnus un apzināties, ka nākamā pietura ir Latvija. Viss sliktums un nelāgās domas ir aiz muguras! Baudam braucienu! Tie kas ceļo ar 3 un vairāk bērniem var iedomāties praktisko pusi, bet tas lai paliek kādam citam stāstam. Labi ka visi sveik inu veseli izkāpj galamērķī:) 


 Ierodoties Latvijā, tā sajūta vienmēr ir viena un tā pati, neizsakāms prieks. Liekas šeit gaiss smaržo savādāk, debesis ir pilnākas un pat koki, kas februāra aukstumā ir it kā sarāvušies, liekas tik vareni un dzīvi.

Garāmgājējs, kas satuntuļojies pelēkā kažociņā skrien savu ikdienas gaitu, kaimiņa suns, kas izdzirdējis svešiniekus ierodamies, saspicē ausis un rej cik jaudas. Tas ne kas, ka viņa augums kaķa lielumā, dūša tik varena un patriotiska. Dubļainie ceļi, kurus Norvēģijā dzīvojot bija piemirsies. Tāda ikdienas sajūta, bet tājā pat laikā tik laba.
Nākamā rīta brokastu galdu, rotā īsts pavasaris. Tas ar krāsām, smaržām un garšām pārņem visu virtuvi. Un tas garšo tik labi!




Bet pats galvenais jau bija satikt visus mīļos, un iepazīties ar pašu jaunāko  - brāļa dēlu Eduardu!  Kad mēs paši augām, vasaras ar brālēniem un māsicām bija pašas labākās. Jo mums piederēja pasaule. Bija sajūta, ka mēs paši to veidojam, izdzīvojam, radam. Meža būdiņas, leļļu skološana un riteņu metināšana. Kaut arī pie tās metināšanas netiku, man kā izmēģinājuma trusītim bija jāsēžās visos jaunizgudrotos aparātos. Kādas ķiveres vai drošības aizsargi! Mājās nāca ar izsalkušiem vēderiem un pārsistiem ceļgaliem. 
Lai arī vēļ mazi, bet jau savas kopīgās nodarbes atraduši. Un pienāks laiks, ka tiks celtas būdiņas un braukts ar riteņiem. 


Tās satikšanās un sajūtas dod spēku un iedvesmu dzīvot, mainīties, radīt un augt. 
Folkloras kopa "Medainis"  ir pirmsākums maniem meklējumiem un izpratnei par latviešu tradīcījām. Šajos cilvēkos ir kas īpašs, neaprakstāms un vērtīgs. Viņas dzied un dziesmās atskan mūsu pašu dzīves. Tās ir mazliet piekusušas, bet ļoti priecīgas un dzīvas. Dziesmu dziedot, pavedienu tverot, rodas tas, ar ko mēs katrs novads atšķiramies - tautas tērps. Šie tērpi ir ar vērtību -  ar pievienotu dziesmu! 







Tverot skaņas un mirkļus, skats apstājās pie puzura, kas savā lēnā gaitā tin katru domu, sajūtu nu cilvēku. Tas griežas neviena netraucēts un neskarts. Mani mazliet samūlsinot un apburot. Liekas tā griežas mūsu dzīve. Pēc ziemas nak pavasaris un pēc tā vasara. Vai spēsim šos mirkļus tvert ujn saskatīt?


Uz tikšanos jau drīz. Nākamo reizi pastāstīšu, ko labu var redzēt un piedzīvot esot Latvijā ( un jo īpaši Rīgā) februārī.

Nav komentāru: