otrdiena, 2015. gada 31. marts

koks

Paskatoties apkār, šeit ir tik daudz koki, ozoli, bērzi, ābeles, egles, kadiķi un tik daudz mazu kociņu, kuru stumbrs nav lielāks par roku, bet nozīme ir tik pat svarīga kā ozolam. 
Pēc vētrām mūsu piekrastē ir izskaloti ļoti daudz koki. Lieli un mazi, izliekti, kāds vēl apaudzies ar gliemežiem un jūras zālēm. 
Zēni bija atraduži milzīgu dēli, kas jūrā skalojies ilgu laiku, tagad izmest mūsu piekrastē! Atnest vieniem nebija pa spēkam, tāpēc  pakaļ tam devāmies visa ģimene. 
Vērojot piekrastes klintis, rodas jautājums aiz jautājuma, kas ir veidojis tās formas un reljefus. Vai ūdens, akmeņi, jūra vai seni vulkāniski izvirdumi? Dažviet tie tik gludi un līdzeni, tomēr blakus esošie akmeņi, kā ar nazi nogriezti veido kuba formu. 







Pilnām rokām dārgumu, ceļš uz mājām.  Ejot radās idejas, kur lielo atradumu liksim. Tam otrā iespēja ir jādod!
Zaģējot uz pusēm, atklājām, ka tas ir ozols. Un iespējams atlūzis no kādas laivas. Jo varēja saskatīt stiprinājuma vietas.
Delis pie dēļa, lai beigās taptu soliņš. Tik ērts un patiess. Liekas savu ceļojošo dvēseli sevī saglabājis.










Darbi, kas darāmi tikai pavasarī ir  - sulu tecināšana.  Lielais bērzs kaimiņu ganībās, kas mūsu tradīcijas jau trešo gadu piedzīvo. 
Bet kā izrādās, arī norvēģi pirms daudziem, daudziem gadiem ir sulas tecinājuši. 
Tikai veids kā to dara bija savādāks. 
Skaties bildi! 
bide no www.duden.de




Ar pavasara un jūras smaržu! 

trešdiena, 2015. gada 25. marts

Viva Basket

 Viva Basket  ir projekts, kas sadarbībā ar Poliju un Norvēģiju, ļauj pinējiem iepazīt citu kultūras (šajā gadījumā norvēģiem Polijas un otrādi) grozu pīšanas tradīcijas. 
Piedalīšanās šajā projektā nebūt nav nejauša. Pirms vairāk kā četriem gadiem es devos uz Odensu Dānijā, lai apgūtu pirmās iemaņas  grozu pīšanā. 
Šajā darbnīcā piedalījās dažādu valstu pārstāvji, kas ir saistīti ar grozu pīšanu. Tajā skaitā Paulina Adamska no Polijas, kura ir Serfanta organizācijas koordinātore. Viņas vadītais  projets Viva Basket ir veidots, lai popularizētu grozu pīšanas tradīcijas un lai ar laiku šis amats tiktu iekļauts Unesco programmā, kā unikāls rokdarbs gadrīz visos kontinentos.  
Paulinas ziņa Facebookā, ka Norvēģijā tiek rīkota grozu pīšānas darbnīca un  manā rajonā! Tas bija jāizmanto! 

Devos ar vietējo prāmīti uz Halsnoy Kloster , kur tika rīkota darbnīca un iespēja apskatīt Viva Basket izstāde, kas tapusi sadarbībā ar Polijas un Norvēģijas pinējiem. 



Par  Halsnoy kloster. Tas ir celts ap 1100. gadu. 
Nostāsti vēsta, ka  Erlink Skakke, vēlējās kronēt savu dēlu Magnusu par nākamo Norvēģijas karali. Viņš pavēlēja arhibīskapam  Øysteinam uzcelt klosteri, kur viņa dēlam nodoties lūgšanām. Tas bija laiks, kad Norvēģijā kristīgā ticība ieviesa lielas pārmaiņas. 

Klosteris tika uzcelts. liela mūra ēka ar papildēkām, kuras tika izmantotas dažādiem saimnieciskiem un reliģiskiem nolūkiem. Klosterī sākotnēji dzīvoja mūki no Ziemeļanglijas.  Viņu aktivitātes un
ticība deva vietējiem cilvekiem daudz pārmaiņas. Tās bija gan pozitīvas gan nepierastas, jo cilvēki un tai skaitā jaunieši vēlējās veltīt savu dzīvi Dievam - iet klosterī. 
Par klostera vēsturi un notikumiem ,variet lasīt šeit. (Neatradu anglisko versiju, bet var pamēģināt ar Google translate!)

Par klostera vecumu un notikumiem, liecina kāds vējā nogāsts koks, sena vafeļu panna, kas darbojās tikai ar roku veiklumu un siltu plīti. 




Pats galvenais grozi! 

Cik interesanti projekta veidotāji parādīja procesu un gatavo produktu, ar lielformāta bildēm! Ļoti patika!
Bildes tik daudz rāda un stāsta. Redzot kā jaunieši, blakus esot, vēro meistara darbu. Īsta skola  - tā dzīves skola. 








Mūsu workshop meistars bija Grzegorz Gordat. 30 gadus jauns meistaras, kurš grozus pin jau 17 gadus.  Viņa pirmās iemaņas un interese radās vērojot un mācoties, kā grozus pina onkulis. Tagad Grzegorz ir viens no Viva Basket projekta meistariem. 

Viss sākas ar svaigi mērcētām klūgam, kas tūlīt, tulīt raisīsies un tiks sapītas Polijas sievu tirgus grozos. Tā kā mūsu laiks bija ierobežots un īsto grozu izmēru nevarējā paspēt sapīt, pinām mazāka izmēra. 
Grozs ir nopīts līdz ar rokturi, tā ka viena daļa paliek vaļā. Tad piepin klāt vāciņu. Grozā lika gan vistiņas, ko uz tirgu nest gan salikt ābolus un kliņģerus, mājās nākot. 
Es pinu mazu Lieldienu groziņu, izmantojot  ovālo pīšanas tehniku (Polijas grozu tehniku).





Pēc pāris stundu darba, mums tika pasniegtas pusdienas aiz šīm durvīm. Saproti kā gribi, bet zīmējumi skaidri redzams - dari ko gribi, vienmēr būs divas izvēles! 

 Un kā jau angļu mūku klosterī, ļoti angliski pasniegta maltīte. Garša no šiem traukiem bija īpaši laba!



 Lai arī mani bildēs redzēt nevariet, uz zaļā spilventiņa sēdēju es:)
Dienas beigās arī groziņš bija gatavs!






Grozu pīšana ir īpaša. Es sāku pīt neapzināti, tad tagad tā ir apzināta izvēle. Un es ļoti ceru, ka kļūs par manu dzīves darbu. Tagad es pinos ar un ap saviem bērniem un ģimeni:)

Gatavojamies svētkiem! 

pirmdiena, 2015. gada 23. marts

mirkļi

 Būt mazu bērnu vecākiem ir liels piedzīvojums. Kas mijas ar izaicinājumu, pieredzi, un sajūtām. Kādi tad mēs esam kā vecāki? Atceros kad Alberts bija mazs, mēģināju darīt visu, ko dzirdēju, redzēju un biju lasījusi. Sākot ar bērna ārsta ieteikumiem, mēdijos dzirdēto un draudzeņu sacīto. Vienā brīdī domaju, kā to vispār uz viena bērna var dabūt gatavu!?
Labi, ka mūsu ģimenē ieradās Gustavs. Viņa piedzimšana bija savā ziņā revolūcija, jo sapratu, ka es esmu mamma un Gatis ir tētis. Vienīgais, kas mūsu bērniem ir vajadzīgs esam mēs.
Šī apziņa neatnāca vienā dienā, bet to skaidri rādīja mūsu bērni, caur saviem ķermeņiem (kas izpaudās ne vairāk ne mazāk ar slimošanu). Pasaule var griezties cik ātri vien spēj un cilvēki var izgudrot visātrākās mašīnas, mums ir šīs mirklis. Šis vienīgais un vissvarīgākais brīdis būt kopā ar bērniem. 

Viņi to ļoti novērtē un vienā jaukā dienā izaicina mūs uz dueli. Mums būšot "jābreiko" (angļ.val. breakdance). Ne jau mājās ģimenes lokā ,bet gan tur, kur publika!  Izvēlēta tika opja dzimšanas diena, jo kā nekā visi radi varēs redzēt Akšņu iznācienu:).
Kas mums cits atlika, mēs darījām to labako! Jau sākumā sapratām, ka vajadzēja samēģināt, jo šitie džeki mūs pārspēja vienā mirklī. 











Runājot par svētkiem, tad skaidrs ir viens. Latviešu svētku cienastu tradīcijas pārspēt nevar neviens! Sākot ar siltiem  kāpstiem ,desiņām ,kotletēm, ribiņām un mērcītēm, beidzot ar 7 veida salātiem, dāzeņu plātēm un augļu garnējumiem. Galds bija nomērīts precīzi, jo pēdējais šķīvis atradās tieši 1 cm no galda malas:).
Tā bija pamatīga izēšanās un svētki līdz vēlai naktij.  Mirklis, kas vēl uz mēles jūtams. 



Atceroties silto vasaru, zāli un ūdeni, liekas ziema to visu ir apsegusi ar savu balto, auksto deķi. Lai daba atpūšas un gaida savu ziedēšanas laiku. 
"Vakres" gaida vasaru, kad Vikingu būdiņā zēni spēlēs karotājus, ugunskurs sildīs slapjās kājas un ūdenī peldēsies ūdrīts. Tas ir viņu dīkis un viņu zivis!
Mēs tik notālēm varēsim redzēt stirnu un zaķu  guļvietas un atstātās pēdas. 
Bet šajā mirklī tās visai tuvu un skaidri var pētīt.  Tādi mazi mirkļi, bet tik svarīgi! 







 Ikdiena ir pilna šo mazo brīžu - neaizmirstamu mirkļu. 
Un tie ir par baltu velti! Ņem cik velies! 


Ar pilnām saujām Latvijas mirkļu - draugu satikšanos, ģimeņu, vecvecāku atkalredzēšanos, Mazliet ziemas un mazliet siltās saules. Visa tā tik daudz un laba.
Kā lai to saliek albūmā, lai šķirstot varam sajust to ciešo apskāvienu, to labo danci kopā ar bērniem, smieklus kopā ar draugiem un silto pēcpusdienu kopā ar mammu. Bildes ar garšu, sajūtām un smaržām.







piektdiena, 2015. gada 13. marts

Ko redzēt un piedzīvot Rīgā kopā ar bērniem

Vasaras brīvlaikā, kad esam Latvijā, mums nav iespēja redzēt tik daudz klasisko kultūras dzīvi, kā teātri un baletu, jo arī māksliekiem ir atvaļinājums. Tāpēc brauciens februārī bija izplānots tā, lai mēs pēc iespējas vairāk varētu izbaudīt to, ko latviešu bērni var redzēt skolas ekskursijās vai kopā ar vecākiem. 


Ko redzēt un piedzīvot Rīgā februārī:

Ļoti izslavētā un recenzijām bagātā izrāde bērniem. 
Varu teikt vienu, bērnu un pieaugušo domas ļoti atšķīrās pēc izrādes noskatīšanās. 
Ja bērni teica, ka viņiem ir paticis, tad pieaugušiem troksnis un aktieru nemitīgā skraidīšana pa skatuvi, neļāva uztvert galveno stāsta domu. 

Tā kā no bērniem nekādu detalizētu kritiku nevarēju izdabūt,  paliksim pie tā, ka Dailes teātrim bērnu izrāžu veidošanā  ir ko augt un attīstīties. Bet visā visumā malači, par uzdrīkstēšanos! 

Neskatoties uz to, ka pusceļā mums saplīsa mašīna, es ar bērniem, omi un lielo koferi (kurā bija viss nepieciešamais nedēļas nogalei galvaspilsētā), teātrī ieradāmies ar 5 min. nokavēšanos. 
Dāmas garderobē mazliet nobrīnījās par haotisko ģimenīti un lielo koferi. Bet miera labad neielaidās nekādos dialogos.
Par izrādi. Leļļu teātrī nebija būts kādus 20 gadus! Mūžība! Bet varu teikt tikai vienu, klasikai ir vērtība. "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" tika parādīta tik vienkārši, saprotami un skaisti,  Man un  bērniem ļoti patika. Hermīne pat negāja starpbrīdī, cik ļoti viņu izrāde ar lellēm bija aizrāvusi. 
Esam redzējuši vienu izrādi, un iesakām to noskatīties gan lieliem gan maziem. 
Mēs noteikti atgriezīsimies, lai redzētu vēl kādu Leļļu teātra uzvedumu. 


Ar "Ziliem brīnumiem" es iepazinos jau sen, kad iznāca Alda Kalniņa grāmata "Zili brīnumi". Prieks redzēt un dzirdēt, ka radoši un aktīvi cilvēki spēj sevi atrast un pilnveidot. Esam redzējuši dažus raidījumus internetā, tāpēc nolēmām dzīvē apskatīt vietu, kur rodas zili brīnumi. 
Ja gribi redzēt kā rodas elektrība, iziet spoguļa labirintu, apmānīt sevi un pasaules fiziku, lauzt gaismas starus un paklausīties kā runā cilveki visā pasaule un vēl un vēl, un vēl, IESAKU!!! 
Doma bija izstaigāt centru un doties mājās. Mēs tur pavadījām kādas 3 stundas! 




Ja jau Rīga, tad izklaides sākas agrā rīta stundā. 
Mums jaunums, rīdziniekiem ikdiena  - Brancha brokastis. Sēdi un ēd no 9 rītā līdz 15 pēcpusdienā. Diena gastronomiskām izvirtībām un nekonedarīšanai. Sen bija doma ko tādu izbaudīt, bet īsti nesapratu, kā to dabūt gatavu ar 3 bērniem!?! 
Labi ka mums ir draugi Rīgā, kas uzaicināja uz garām brokastīm pie sevis! Ak, tā bija ne tika izēšanās, bet arī jauki pavadīts laiks ar draugiem! Paldies Aigai ar ģimeni par "family branchu"! Jauna ideja, ko ieviest steidzīgā norvēģu ģimeņu dzīvē - garās brokastis! 

Doma vien, redzēt un iegādāties jaunas grāmatas, bija galvenais dzinulis, doties uz šo izstādi. 
Ar interesi aizgāju līdz izglītības hallei, lai redzētu, kādas jaunas iespējas ir mācīties.  Starp lielajām universitātēm un tehnikumiem, pavīdēja kāds tālmacības centrs, studiju iespējas ārzemēs un koledžas ar dažādiem novirzieniem. Interesanti, tiem kam tas aktuāli. 
Grāmatas. Prieks redzēt tik daudzas mazas izdevniecības, kas dod iespēju mums lasīt patiesi labu literatūru!

Manas ģimenes topā ir izdevniecības Liels un mazs  grāmatas. 
Jaunumi grāmatu plauktā  no šīs izdevniecības

Latviešu ābece.  Šī grāmata ir izpelnījusies patiesu uzslavu no mūsu puses! Ļoti kvalitatīvs un interesants saturs, noformējums un pievienotais materiāls. Grāmata tiek atvērta katru dienu, dziesmas un pasakars klausītas un dziedātas. Hermīnei ezīšu dziesma ir vismīļākā. Tā tiek dziedāta un dejota vairākas reizes dienā. 
Apgādas Alis izdodā grāmata-kalendārs Biodinamiskā lauksaimniecība ir nokļuvusi manā lasāmplaukta. Kā arī 

Pēc izstādes gan iegriezāmies ABC Zvaigzne veikalā, lai zēniem neaptrūktos  jauni un interesanti stāsti vakara lasīšanā. 
  • Roberta L. Stīvensona "Bagātību salas"
  • Enida Blaitona "Dīvaino vēstuļu noslēpums"
  • Valda "Staburaga zēni"
  • Vladimira Kaijaka "Melnais kamols, amols, mols",kurš pašreiz tiek lasīts un ir ļoti interesants!! 
  • Enida Blaitona "Apburtais mežs" Iesaku! Izlasījām ar interesi. 
  • Ernesta Setona-Tomsona "Divi mazi mežonēni". Pārbaudītas vērtības. Šī grāmata ir ierindojusies mūsu ģimenes topā. Īsta zēnu grāmata! 








Kamēr es grāmatu meklējumos, tikmēr bērni ar omi Dabas muzejā
Tajā varēja piedzīvot zemestrīci un redzēt kā mazie kukainīši pieķeras priedes sveķiem un paliek par mums tik zināmiem dzintariņiem. Redzēt minerāļu, antropoloģijas, senās Latvijas un zemes ekspozīcijas. Tā kā mums Norvēģijā dzīvojošiem, iespēja apmeklēt Latvijas muzejus ir diezgan reta iespēja. Milzīgu  paldies Dabas muzejam, par tik plašu un izmeļošu ekspozīcijas klāstu! 



Izrāde trīs cēlienos ar Elzu Leimani - Martinovu Apburtās princeses lomā. 
Šis bija noslēgums mūsu kultūras nedēļas nogalei Rīgā. Par Operu - varu teikt tikai vienu. Latvijā ir vistalantīgākie mākslinieki, precīzi nostrādātā programma un deja. Tā bija bauda skatīties, cik skaisti tika pasniegts šis uzvedums. Cik krāšņi tērpi, cik skaista mūzika. Un protams, esot vien operas telpās sajūta ir pacilāta. 
Iespēja redzēt tik profesionālus dejotājus un mūziķus šeit pat Latvijā. Tā ir liela prioritāte un lepnums! 







Nedēļa bija patiesi piepildīta un bagāta. Kaut tas pamatīgi patukšoja mūsu maciņus, ieguvums bija neatsverams. Mēs redzējām, piedzīvojām un izjutām. Katrs aizbrauca mājās ar jaunām izjūtām no radošās Latvijas.