trešdiena, 2015. gada 28. janvāris

Apslēptie dārgumi

Stāsta, ka mūsu sala ir bijusi viena no Vikingu apmešanās vietām. Kur laivas pūķu galvām piestāja ik vasaru, lai kopā pulcētu jūras vilkus. Kāds no tālienes atvedis zelta monētas, cits vara gredzenus un rotus, kuru  dēļ  pat cīņas izcēlušās, un zobeniem gaisā pazibot, kāds arī savu galvu atdevis. 
Senie nostāsti un lietas guļ dziļi zemē ierakti. Tikai pāris akmens krāvumi, savādas mežu vietas liecina, ka šeit dzīvojuši Vikingi. 
Bet vai pētnieki un arheologi visu ir izrakuši un atraduši, to devāmies uzzināt. 
Alberta aizraušanās ar Vikingiem nav mazinājusies! Tāpēc krāmējām somas (šoreiz lāpstas, ūdens un metāla detektors) un devāmies meklēt salas apslēptos dārgumus. 
Gājām uz vietu, kur pēc nostāstiem esot bijusi Vikingu apmetne.
Rakšana un meklēšana, prieks un pārsteigumi, vilšanās un nogurums. 
Dārgumi tika atrasti. Zēni domāja stāstus, kas tie varētu būt un kur pielietoti. Radās jauna vēstures sadaļa par šo salu, kuru teicēji bijām mēs paši. 







pirmdiena, 2015. gada 26. janvāris

Bērnības cepure "Putnubūris"

Cepuri "putnubūris" es atceros no bērnības. Kaut kas no cepures, šalles un apkakles vienā adījumā. Pārmauc pāri galvai un sniega piku aiz apkakles nedabūt! 
Ilgi meklēju un mēģināju saprast, kā to uzadīt.  Vajag tik nosūtīt  domas un ieceres kosmosā, lai vienā jaukā dienā tās pašas atnāktu pie tevis. Un tā arī notika. Meklēju kā uzadīt jaciņu 2gadniekam un atradu bērnības cepuri.
Pāris dienas ar adatām un kamoliņiem, un cepure Hermīnei galvā. 
Lai silti ziemā!  


 Un cepure Edžiņam arī gatava!

Ja gribiet cepuri paši uzadīt, paraugu meklējiet šeit!

pirmdiena, 2015. gada 19. janvāris

vētra Nina

Ja vētrai ir sievietes vārds, tad skaidrs, būs nepatikšanas...  kā jau sieviete, tā nenāk vis klusi un mierīgi, bet ar pamatīgām pārmaiņām un ārīdzen postažu:)

Pirms kāda laika mūsu salā sniega priekus nomainīja vētra. Vētra "Nina", kuras ātrums bija 45m/s. Tajā brīdi jaukā dzīve uz salas nemaz tik mierīga nelikās. Tilti aizslēgti, kuģi noparkoti piestātnēs, vēja nemitīgā cīņa ar visu, kas tam pretī stājās. Sajūta ,ka esi uz peldoša dēļa pašā okeāna vidu. Labi, labi, tik traki jau nebija.
Doma par to, ka māja ir veca un pārcietusi nevien tādas vētras, bija mierinājums. Jo brīžiem sajūta, ka vējš ienāks pa sienu istabā.
Līdz ar eletrības pazušanu, sākās mūsu vakars ar svecēm , galda spēlēm un glāzi vīna. Gaisma tā arī neparādījās (jūras ūdeņi bija sapūsti ģenerātorā, kaut kur sakrituši koki uz vadiem). "Nina" savu bija paveikusi, sevi parādījusi, kā stipru un postošu sievieti.

Nākamā rītā, mēs devāmies skatīties, kā daba bija mainījusies. Un redot kā tonnu smagie akmeņi bija sastumti vienā kaudzē, kā koki sagāsti malu malās un mājām jumti izraibodi. Daža garāžiņa izskatījās kā atvērta konservu bundža. Lai ko cilvēks stumtu, celtu, bīdītu, uznāk viena vētra un to visu sataisa pa savam. Dabas nebeidzamā varenība.

Bērniem tā bija ekskursija it kā pa vecajām takām, bet ar tik daudz jauninājumiem un krastā izskalotiem atradumiem. Citam pat laiva ar visu piestātni bija atrauta nost no krasta un aizpūsta uz kaimiņu malu. Atnāc no rīta skatīties vai laiva vesela un atrodi tīru  krastmalu...






Kā kaimiņš saka, nav sliktuma bez labuma. Iedomājies, cik tur malkas bez liekas koku gāšanas!:)

ceturtdiena, 2015. gada 15. janvāris

zīmuļkoks


Idejas, kas blogos redzētas, Pinterestā un grāmatās, vienā brīdī tiek arī realizētas. Zīmuļukoks, kā mēs to saucam, tapa pateicoties Gata instrumentu kastei, kurā atradās visādi urbīsi, borīši, elektroniskie zāģīši. Vienvārd sakot, viss ko māju meistri izmanto savā darbā. Ak, kā man tā kaste patika! Biju gatava konfiscēt dažas lietas.
Jūrā izskalots bluķis, pāris izurbtas bedrītes un zīmuļukos gatavs. Ļoti praktisks, ērts un skaists! Hermīne citreiz pat nezīmē, tik pārkārto zīmuļus, ņemot tos ārā un spraužot atpakaļ.









svētdiena, 2015. gada 11. janvāris

īsā ziema


Jaunais gads ir burtiski atpūst pie mums. Kaut arī no sniega vairs nav ne vēsts, tā sajūta ka ir janvāris  - ziemas mēnesis ir. Skatoties bildes un atceroties tās dažas sniegotās dienas. Bērni cēlās ar domām par sniegu un gāja gulēt ar prieku par rītdienu. Viss vienā mirklī bija kļuvis tik gaišs un balts. Ar sniega baltumu tumšie rīti un vakari kļuva mazliet garāki. Un mēs uz kādu brīdi kļuvām par īstiem sniega cilvēkiem. Jo tētis mums uzcēla miiiilzīgu sniega māju!  Gatis to cēla un cēla, kamēr zvēri mežā priecājās un šļūca, un slēpoja.  
Ar stāstiem par sniegu aplipušām vilnas biksēm un pirmiem paštaisītiem sniega dēļiem, bērniem acis iemirdzējās. Tā mēs baudījām ziemu un liekas nekas nav mainījies. Arī mums joprojam patīk šļūk no kalniņa, celt sniega būdas un pikoties. Ak jā, vecās, mīļās vilnas bikses gan vairs neder:)