trešdiena, 2014. gada 31. decembris

Tik ilgi gaidītie

Kopš bērnības atceros svētku gatavošanās prieku. Pēdējā skolas diena, lai dotos ziemas brīvlaikā uz laukiem. Tur likās dzīve ritēja savu gaitu un mašīnas dunoņu aizstāja miers, strautiņi čalošanu garām piemājas kalnu, aitu un govs māvieni kūtiņā, krāsnī sprakšķošie skaliņi un sveķu smarža -  mazas lietas ar tik lielu nozīmi. 

   Tās atmiņas un smaržas ar katru gadu sajūtamas arvien vairāk.  Bērniem augot, gribas viņiem iedot kaut daļiņas no savas bernības. 
Ko viņi atcerēsies un kādus stāstus stāstīs no savas bērnības, lai paliek bērnu ziņā. 

Mēs dažas dienas pirms svētkiem, gājām mežā meklēt eglīti. 
Starp priedēm, kadiķiem un sunu pauguriem, auga mūsu Ziemassvētku eglīte. Ar eglīti mājās ienāca egļu skuju, sveķu un sūnu smaržas. 
Izrotāta un gaismiņām spīdot, kā lai vienu to tagad atstāj? 
 Segas, spilveni un brīvdienu kino, lai rītdienu sagaidītu nesteidzīgi. 









 Katru gadu mani palīgi virtuvē sarosās un  gatavi palīdzēt. Piparkūku figūriņas, cukuru glazūra un sniegu pārsliņas. Kaneļu smaržas, miltu piepildīta virtuve un patīkams sagurums, par tik daudz izceptām piparkūkām.

Vēl pēdējie zīmējumi, kas jānosūta. Tie īpaši, jo zīmēti ar rūķa roku!
Kas tos saņēmis var būt laimīgs, jo daļa brīnuma nu arī viņu mājās atnācis!



Ir svētku rīts, aiz loga dzirdams lietus, bērni zin, šodien rūķis zeķītē pēdējo reizi ieliks gardumu, jo svētki ir klāt! 
Pīrāgu smarža, zirņu burbuļošana katlā, baltas sveces un mūzika. Vēl pirms svētku mielasta, dodamies uz baznīcu, kur Alberts spēlēs  vienā no  trīs gudrajiem Ziemassvētku evaņģēlijā. 
Ejot mājās vēl dzirdami baznīcu zvani un cilvēku runas. 
Mēs tālajā Norvēģijā sežamies pie latviešu galda un ēdam 12 ēdienus! Ar katru gadu vairāk pārliecinos par to, ka latvieši ir viena bagāta un kupla tauta, jo nevienā citā valstī nav tik varenīgi klāts galds. 
Gustavam skats tik nemierīgs, jo kuru katru brīdi kāds var klauvēt, kāds paiet garām logam. Kā lai novaktē to vecīti, kas šovakar nesīs tik ilgi gaidītās dāvanas! 
Un viņš klauvē, viņš patiešām klauvē, vēl skaļāk nekā parasti! Cik ātri vien varam, skrienam pie durvīm. Un tur stāv milzīgs maiss Alkšņu ģimenei. 
Katram gatavs priekšnesums,  jo tik vienkārsi dāvanas te netiek  dalītas. Alberts paātrinātā tempā nospēlē Ziemassvētku vijoļu repertuāru, Hermīne ar Gustavu uzdanco, kamēr mēs ar Gati mēģinam atcerēties kādu Ziemassvētku pantiņu. Man gāja grūtāk, tāpēc uzrīkojām latvju dančus sudmaliņu pavadījumā. 








Tik ilgi gaidītais brīdis ir pienācis. Saule ir iegriezusies un tagad ar katru dienu gaisma būs par brītiņu vairāk.

Pēcsvētku sajūtas  ar domām un pateicību par tik labu  gadu,

ar  ģimeni ,


  laimi,

 sniegu,

 nepabeigtiem darbiem,



draugiem,

un maziem brīnumiem:)
Uz tikšanos 2015! 

2 komentāri:

ligastiga teica...

Vai šokopastu no Saldus saņēmi?

dabasmamma teica...

Ak, tad jūs bijāt tie rūķi! Paldies!!! Šokolāde jau sen ir lieliem un maziem vēderiņā:))