otrdiena, 2014. gada 7. oktobris

Pinēju skola

    Pirms vairāk kā trīs gadiem, pateicoties organizācijai Grungdvig  un pinēju skolai Odensā, es devos uz Dāniju, lai pītu savu pirmo grozu.  Šīs divas nedēļas star Eiropas pinēju meistariem bija neaizmirstamas. Tās atstāja iespaidus, zināšanas un vēlmi pīt. 
Par Odensu vairāk lasi pielikumā 1  un pielikumā 2 , un pielikumā 3.

Vajadzēja paiet ilgam laikam, lai vēlēšanās atkal piepildītos, un klātienē varētu tikties ar pinēju un  nu jau labu draugu Steen Madsen no Dānijas. Viņa zināšanas par klasiskiem pinumiem, seniem un arheloģiskiem groziem ir vienreizējas. Skolas Amerikā, Eiropā un Norvēģijā  Steenu aicina vadīt pīšanas nodarbības un stāstīt par grozu kultūru. 

  Portåsen ir vieta netālu no Drammen pilsētas Norvēgijā, kur šogad notika pinēju kursi. Kādreiz šajā vietā ganījās aitas, zemnieki apstrādaja laukus. Vēlāk tā kļuva slavena ar  Hermen Wildenvey vārdu. Dzejnieku, kurš ir dzimis un audzis Portåsen mājā. 
Pirms vairāk kā desmit gadiem, Mjøndalen pilsētas mākslinieki izlēma savus spēkus apvienot un radīt kultūras centru meža vidū - dzejnieka mājā.   Starp pīšanas kursiem, dzejas un radošo darbnīcu aktivitātēm, šeit tiek rīkoti koncerti, atdzīvināti senie rokdarbi un radīta vieta bērniem - seno aitu kūtiņu pārtaisot par grāmatu pasauli. Mazas durtiņas, senas gramatas, koka klucīši un antīkas mēbeles...

Viss sākās ar dāvanu saiņošanu, biļešu printēšanu. Šoreiz sauļošanās krēma vietā tika ieliktas šķēres un nazis. Atpūtas vietā gaidāms pamatīgs darbs. 
    Lai ātrak un ērtāk tiku uz Oslo, kas ir tuvakā lielpisēta Drammen, izmantoju vietējo aviokompānijas lidojumu. 
Izskatās pēc mazas privātās lidmašīnas, kur sēdvietu skaists aprobežojās ar 60. Kafija un cepumi par brīvu,  tas tāds psiholoģisks mierinājums. Vērojot pacelšanos un dzirdot aiz loga propelleru rūkoņu, pie sevis tik nodomāju, cerams, ka vīri visu ir kārtīgi saskrūvējuši un propelleri godam griezīsies visu lidojuma laiku. 
Ak jā, neliela piebilde. Vēl pirms paceļoties, stjuartes aicinājums visus sadarboties un palīdzēt izspert durvis sarežģījuma gadījumā (lai nepieminētu vārdu avārija), liek iestāties pilnīgam kapa klusumam salonā un laimīgais cēļojums var sākties! 

Lidojums tik 50 minūtes un esi galā. No augšas redzams milzīgs ledājs, kas starp kalniekiem iesprūdis kā balts krējuma pildījums. Cik interesanti bija vērot pārbraucienu  otrpus kalniem un līdzenumus. Sajūta tāda, ka mēs nedzīvotu uz zemes, bet uz klints malas, kas no augšas tieši tā arī izskatās. Baisi...bet  tajā pašā laikā skaisti. 



 Nejaušības pēc mana viesnīca atradās pašā Drammen kultūras centra sirdī. Blakus teātrim, bibliotēkai (kas kādreiz bijusi veca papīrfabrika), mākslinieka instalācijām un daudziem maziem āra restorāniem. Bibliotēka bija fascinejoša, kaut arī iekšā netiku, jo ierados vēlā vakarā un agri no rītā jau bija jadodās prom, varēja sajust īstu mākslinieka radošumu  ēku parbūvējot. No vienas puses var redzēt vecās fabrikas palikušās ēkas detaļas, otrpus pavērās skats ar moderni stiklotām sienām, kur katra nodaļā bija izgaismota citā krāsā. Sēžot un lasot grāmatas, vari vērot pilsētu no galvas līdz kājām vistiešākajā nozīmē. 
Kaut arī ceļot vienai sanāk ļoti reti, izklaides un vēlas pastaigas šoreiz nomainīju pret viesnīcas gultu un TV. (Tas bija sen aizmirst process, turēt rokās pulti un spaidīt kanālu pēc kanāla. Mums mājās TV nav. )






     Rīta migla, kas lēnām izzuda starp egļu zariem, izmērcētu klūgu smarža un klusas sarunas cilvēku vidū.
 Steens stāsta, ka pīšana ir ne tikai rokdarbs, bet arī meditācijas process, kura laikā tev jābūt tikai ar sevi un jākoncentrējās uz elpu, ritmu un sajūtām. Lai veidotos labs pinums, ir jajūt groza pīšanas ritms - noskaņa.
Viņš saka, uzpiniet man grozu un es pateikšu kādi jūs esiet! Cilvēka raksturs un ambīcijas ļoti labi paradā, vai pinums ir ciešs, precīzs un ritmisks vai ir redzami caurumi, ritma pārrāvumi.

Pirms braukšanas jau zināju, ka mans uzdevums būs vēsturiskie pinumi. Senais makšķernieku grozs, ko izmantoja visā ziemeļeiropā un Romas pinumi, kas pēc arheloģiskiem izrakumiem, vēsta par laika posmu pirms 6000 gadiem.




Patīkami bija redzēt rezultātu, kas vienā mirklī lika aizmirst divu dienu smago darbu ar  stundas pārtaukumu, sagrieztos  un tulznainos pirkstus.



Burtu istaba mazajiem.

Grozs tika domāts Gatim, lai var lielo lomu nest mājās. Pagaidām tas tiek izmantots ābolu lasīšanai.


 Ar Steenu kalām kopīgas idejas un plānus . Tik daudz vēl ko mācīties un uzzināt.
Sapņi kā tāds liels burbulis, kuru palaižot gaisā, tas uzsūc sevī visus spēkus, lai vienā jaukā dienā tas  pārsprāgtu un piepildītos! 

4 komentāri:

Alise teica...

Burvīgs workshop!
Man arī ir liela vēlme pīt :)
Iečekoju pat par šo tēmu grāmatas mūsu vietējā bibliotēkā...

ligastiga teica...

Var sajust, ka mamma veltījusi laiku sev....., bet Hermīnei tas, visticamāk, nozīmēja cancel pieniņam.....

dabasmamma teica...

Alise, vasarā būs jā rīkot turpinājums nometnei - ar tēmu pīšana!
Līga, mēs ar Hermīni sarunājām, ka pieniņu ērai ir pienācis gals. Tā kā viņa runā jau pilnos teikumos, viņa to uztvēra mazliet sašutusi ,bet saprotoši. Viņa tik noteica, es vairs neesmu bēbis? tev pieniņš nav vai būs cits bēbis? Tad kad es paskaidroju par variantu nr. 1. Viņa atbildēja, labi, ēdīšu maizīti.
Jūtos savu misiju izpildījusi attiecībā uz barošanu Hermīnei bija 2 gadi un 3 mēneši, kad pēdējo reizi viņu baroju un ar vislielāko prieku devos savā pelnītā atvaļinajumā pīt grozus. kā tev ar Haraldu gāja?

ligastiga teica...

Haralds 10 mēnešos ēda blenderētu skābo kāpostu zupu!
Pa nakti bija zīžļāšanās - procesa, nevis ēšanas dēļ. 1 nedēļu pirms 1 gada jubilejas pats naktī pārtrauca. Pēkšņi un uz neatgriešanos.