trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

Bērnu audzināšana no garazinātnes viedokļa

  Lasot aizlienētas grāmatas, mēdzu līmēt lapiņas, lai vēlāk varētu viegli atrast tās zelta tēzes, kuras ir vērts izrakstīt.  Hermīne, redzot manu intensīvo lapiņu lipināšanu, arī ir sākusi tā darīt. 
Tā kā mums mājās ir gramatas ar ļoti daudz salīmētām lapiņām. 

     Pēdējā, ko lasīju un sapratu ir vērs par to rakstīt, bija Rūdolfa Šteinera  grāmatu "Bērnu audzināšana".
Tie kas ir lasījuši  vai studējuši  atropozofiju, zinās par ko ir šī gramata. 

Tā kā es vēl mācos un mēģinu izprast šo garazinātni, katra jaunā atziņā ir zelta vērta. 

Tāpēc es atļāvos izrakstīt dažus citātus, kas mani uzrunāja un lika aizdomāties. Kaut arī valoda dažubrīd ir diez gan sarežģīta, tās galveno domu var saprast un uztvert. 

Mazs ieskats no grāmatas. 


Par antropozofiju 

     Gadsimtu mijā R. Šteinerā bija pārliecība, ka nepieciešams paplašināt un padziļināt to pamatu, uz kura balstās pašreizējā zinātne. To prasa cilvēces tālāka sekmīga attīstība, jo līdz ar straujo zinātni un tehnikas attīstību vel straujāk aug šī attīstības negatīvās sekas: kodolkatastrofas, ekoloģiskās bojaejas draudi, cilvēka morālais un garīgais pagrimums, sociālie un etniskie konflikti.  Tas viss ved pie pārliecības, ka šajā zinātnē kaut kas nav kārtībā. Kur slēpjas vaina?

    Vaina ir ta, ka mūsu līdzšinējā zinātne ir vienpusīga. Tā ņem vērā tikai to, ko sniedz jutekliskā izziņa. Tādēļ tās sākuma punkts un tā izrietošie secinājumi ir nepilnīgi un kļūdaini. Zinātne nedrīkst atstāt neievērotu arī lietu un parādību garīgo pusi, jo pasaule ir fiziski - garīga. 

      Un ta R. Šteiners liek pamatus jaunai zinātnei - gara zinātnei. Tā ietver sevī kā pārjutekliskās, garīgās pasaules aprakstu un izpēti, tā arī ienes jaunas atziņas līdzšinējā zinātņu nozarē. Zinot to, ka cilvēks ir fiziski - garīga būtne, izpētot šo garīgo būtību, iegūstam gluži jaunas atziņas pedagoģijā un medicīnā. Ko  mēs šodien pazīstam kā Valdorfpedagoģiju un atropozofisko medicīnu. 


   Pedagoģijā, izzinot cilvēku kā miesīg-dvēselisku-garīgu būtni, paveras jaunas atziņas, par augošā cilvēka attīstību, likumsakarībām, uz kurām tad var balstīt bērnu audzināšanu un macīšanu, atbilstoši katra vecuma īpatnībām. 
Tas stiprina bērnu veselību, nodrošina viņa vispusīgu attīstību, nesteidzina tiki intelektuālo izaugsmi, bet tikpat lielu uzmanību vērš mākslinieciskajām nodarbībām, praktisko iemaņu izkopšanai, dvēseles un reliģiskās jūtas audzinašanai.

   Medicīnā rod iespēju ne tikai ārstēt konkrētas slimības, bet arī atklāt to izcelšanās dziļāko dabu, rosināt paša cilvēka organismu cīņai pret šīm slimībam. Līdzīgi tas ir ar visu dzīvo pasauli, lauksaimniecību. Uz šīs atziņas balstās bioloģiski dinamiskā lauksaimniecība, kas nodrošina pietiekami augstu ražu, padara augus un dzīvniekus veselīgākus un izturīgākus pret slimībam, nelabvēlīgiem augšanas apstākļiem  un kaitēkļiem. Tas dod drošu ekonomisko pamatu, ražu un saudzē dabu, kā arī stiprina cilvēka veselību. 

     Taču garazinātne ne tikai palīdz izprast pasauli un dzīvi, bet dod mums jaunu iekšēju dvēseles spēku, modina mūsos vēlmi pārveidot, pilnveidot sevi un pasauli. Tā nav sprediķošana par garīgām lietām, bet gan konkrētas zināšanas un prakse. 



Bērnu audzinašana no garazinātnes viedokļa

   Jau sen nodrillētā frāze, kad bērns pasakot ES ir gatavs spert nakamo soli, ir ļoti skaidri pamatota atropozofijā. Jo Lietojot vārdiņu ES , cilvēks nosauc pats sevi. Būtne, kas sevi spēj apzīmēt ar vārdiņu ES, ir pasaule par sevi. Reliģijas, kuras balstās uz garazinātni, to vienmēr ir sajutušas. Tādēļ tās macījušas, ar vārdu ES, Dievs, kas zemākajas būtnēs atklājās tikai no ārienes apkārtnes parādībās, sāk runāt cilvēka iekšienē. 


       Tas ko sauc par sirdzapziņu, nav nekas cits kā cilvēka Es darbības rezultāts. Kad cilvēks izprot, ka šo vai to darīt nav pareizi, un kad šāda izpratne uz viņu ir atstājusi tik stipru iespaidu, ka tā turpina darboties viņa ētermiesā, no tā tad arī veidojas sirdsapziņa. 


    No  piedzimšanas līdz 7 gadu vecumam, bērnu un māti saista saikne ,ko sauc par ētermiesu un astrālapvalku. Līdz ar zobu maiņu, šī ētermiesa atbrīvojas, un bērns ir gatavs nākamajam savas dzīves posmam. Tā ir kā fiziska un garīga atdalīšanās no mātes un mīkstiem piena zobiņiem. Bet daļa fiziski garīgā saikne vēl saglabajās līdz pat dzimumbrieduma posmam, kad bērns ir sasniedzis 12-14 gadus. Astrālapvalks pilnībā tiek atdalīts un bērns ir kļuvis par pusaudzi. 

Ir divi burvju vārdi, kas norāda, kā bērns veido attiecības ar ārpasauli  - atdarināšana un priekšzīme

Šie izteicieni tik ļoti iezīmējās bērniem no dzimšanas līdz pat zobu maiņai. 
Katra mūsu darbība, runa, rīcība, tiek uzsūkta, uztverta caur visa bērna būtību. Pie tā pieder ne tikai tas, kas fiziski apņem bērnu, bet arī viss, kas notiek viņa apkārtnē, ko viņš var uztvert ar maņām, un kas no apkārtējās fiziskās telpas iedarbojas uz viņa gara spēkiem. Pie tā pieder arī visa morālā vai amorālā, gudrā vai muļķīgā rīcība, ko bērns redz. 


    Līdz 7 gadu vecumam runātmācīšanai vajadzētu balstīties tikai uz atdarināšanu. Runāt bērns vislabāk iemācās klausoties. Nekādu likumu skaidrošana un vai pamācības. 
Pēc 7 gadiem var sākt strādāt un izkopt bērna runas mākslu un manieres. 


Kad bērnam priekšā ir savīstīta salvete, tad viņam ar savu fantāziju klāt jāpievieno tas, kas šo lietiņu ļauj uztvert par cilvēku. Bet šī fantāzijas darbība ir tā, kas iedarbojas veidojoši uz smadzeņu formām. Tā rosina smadzeņu attīstību, tā pat kā piemērots darbs veicina roku muskuļu attīstību. Ja bērns saņem tā saukto "skaisto lelli", tad viņa smadzenēm vairs nav ko darīt. 


     Garazinātne māca, ka citādi ir jāveido tā sauktā nervozā, uzbudinātā, miegainā vai mazkustīgā bērna apkārtne. Te ir jāievēro viss, sākot ar istabas un bērna esošo priekšmeta krāsu, līdz pat bērna apģērbam. 
Nervoza bērna apkārne jāveido sarkanā un sarkandzeltenās krāsās. Turpretī mazkustīgam bērnam vispiemērotākās ir zilās un zaļganzilās krāsas. Jo svarīgi ir tā krāsa, kas kā papildkrāsa rodas pašā bērnā. Tātad sarkanai krāsai ir zaļā un zilajai orandžā. Par to var viegli parliecināties, paraugoties kādu brīdi uz attiecīgo krāsu un tad tūlīt acis pārvirzot uz baltu virsmu. Šo papildkrāsu rada bērna fiziskie orgāni, un sī krāsa tad veicina bērna orgānu struktūru veidošanos vajadzīgā virzienā. 
Ja uzbudinātā bērna apkārtnē ir sarkanā krāsa, tad tā rada viņa iekšienē zaļo papildkrāsu. Šī zaļā papilkrāsas radīšana iedarbojas uz viņu nomierinoši, un bērna organu veidošanās ievirzi, kas dara bērnu dabu mierīgāku. 

Bet, protams, ir jaņem vērā apstākļi, ko rada apkārne. Bērns var būt pēc dabas mierīgs, bet uzņemot pārsātināti daudz cukura, stimulējošus raidījumus un ikdienas stresu, var kļūt ļoti uzbudināts. Tad šī smetodes iedarbība būs salīdzinoši neefektīga. 



    Pie spēkiem kas veido bērna fiziskos orgānus, tātad pieder prieks par savu apkārni, audzinātāju priecīgās sejas un par visām lietām godīga, nepiespiesta mīlestība. Šāda mīlestība, kas silti caurstrāvo visu fizisko apkārtni. 


    Vecuma posmā no 7 - 14 gadiem bērnam ir ļoti svarīgi, lai ap viņu būtu audzinātāji un personības, kuru klātbūtne viņā spētu atmodināt vēlamos intelektuālos un morālos spēkus. 
Kā pirmos bērna dzīves gados audzinašanas burvji bija atdarinašana un priekšzīme, tad tagad tā ir sekošana un autoritāte. Neuzspiestai audzinātāju autoritātei ir jākļūst par viņa garīgo vidi, kurā jaunais cilvēks veido savu sirdsapziņu, ieradumus un noslieces, ievirza pareizā gultnē savu temperamentu, un ar kuras acīm viņš aplūko visas pasaules lietas. 


   Mācot bērnam lietu sakarību ir svarīgi, ja tā tiek pasniegta līdzībās nevis sausos faktos. Tās skolotājam pašam ir jāizgudro. Šeit rodas pedagogs kā autoritāte un personība, kas spēj lietas pasniegt caur tēliem, līdzībām un pasaules likumsakarībām, un noslēpumiem. 


Runājiet ar savu bērnu it kā ar pāris gadus vēcākiem.
Nebaidieties no nesapratnes, pat veselu teikumu nesaprašanu, jūsu vaibsti, uzsvars jūsu runā un bērnu nojausmas pilnā tieksme jūs saprast, izgaismos teiktā vienu pusi, un savukārt tā un laiks - otru pusi. Uzsvars bērniem, tā pat kā ķīniešiem un ceļotājiem jau ir pusvaloda. Tā pat kā mēs mācoties jaunu valodu, to no sākuma saprotam, un tikai tad iemācamies runāt. Tā pat arī bērns no sākuma klausās atdarina un pēcāk runā.  
Paļaujaties uz lielajiem atšiferēšanas meistariem - laiku un kopsakarību. 


     Bailes par neizprastu atmiņas vielu nav nekas cits kā materiālstisks aizspriedums. Tā, piemēram ,bērnam ir jāiemācās tikai nepieciešamākie rēķināšanas pamati, tam nav nepieciešamas rēķināšanas mašīnas, bet bērna pirksti.  Un tad viņam no galvas ir tekoši jāiemācās reizrēķins līdz simts. 

Tā rīkojoties mēs darbosimies atbilstoši topošā cilvēka dabai. Tas ir no 7- 12 gadiem. Bet mēs nogrēkojam pret šo dabu, ja laikā, kad visa vērtība  pievēršama atmiņas veidošanai, pārāk daudz nodarbinam bērna prātu. Jo prāts ir dvēseles spēks, kas piedzimst tikai ar dzimumgatavības iestāšanos. Līdz tam, bērnam ar atmiņas palīdzību ir jāuzkrāj bagātības, ko radījusi cilvēces domašana. 
Šeit svarīgi ir mācīties dzejoļus, stāstus , dziesmas no galvas un trennēt atmiņu, kas būs tik svarīga vēlākā dzīves posmā. 

Tāpēc ir svarīgi pasniedzējam caur stāstiem, līdzībām mācīt vēsturi, matemātiku, ģeogrāfiju, ģeometriju vai jaunas valodu. 

  Mūzika, dziedāšana, instrumetnu spēle ir svarīgi  bērna jūtu pasaules izkopšanā. Klausoties klasiskus skaņdarbus, mācoties dziedāt un spelēt instrumentu, bērns gūst emocionālu pieredzi, kas ir tik svarīga audzinot bērnam līdzjūtību un cilvēcību. 


    Ar dzimumgatavības iestāšanos ir pienācis laiks, kad jaunais cilvēks ir nobriedis veidot savus patstāvīgos spriedumus par lietām, kurus viņš līdz šim ir iemācījies. Mēs nevaram cilvēkam nodarīt lielāku ļaunumu, kā par augru atmodināt viņa paša spriešanu. Spriest var sākt tikai tad, kad ir uzkrātas pietiekami daudz vielas spriešanai, salīdzināšanai. Veidojot pirms šī laika spriedumus, tiem pietrūkst vajadzīgā pamata. Visai vienpusībai vēlākajā dzīvē, visām dīvainajām pašpārliecībām, kas pamatotas uz pāris zināšanas drumstalām, uz kurām balstoties tiek spriests par dzīvē sen pārbaudītiem priekštatiem - kurus cilvēce bieži vien veidojusi ilgā laika posmā, - pamatā ir šāda veida audzināšanas kļūdas. 


Pirms cilvēks ir nobriedis domāšanai,viņam ir jāiemācās cienīt to, ko domajuši citi. 


Nav veselīgas domāšanas, ja pirms tās nav bijusi veselīga patiesības izjūta, kas dibināta uz pašsaprotamu ticību autoritātem. 
Jo katrs spriedums, kas nav pienācīgi pamatots uz agrāk uzkrātām dvēseles bagātībām, iemet klupšanas akmeni cilvēka dzīves ceļā. 

Jaunietim ir jāiedzīvina izpratne, ka vispirms ir jāmācās un tikai pēc tam var spriest. 



 Mums tumša nakts aiz loga. Liekas rīta cēlies pulk. 5 būs jāatliek! 

Lai saldi sapņi  visiem, kas vēl neguļ! 









2 komentāri:

Sarkanā Biete teica...

Fantastiski izsmeļoši un izglītojoši! Paldies!

ligastiga teica...

Lūdzu vēl kādu šādu konspektu bērnu audzināšanas jautājumos!