trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

Bērnu audzināšana no garazinātnes viedokļa

  Lasot aizlienētas grāmatas, mēdzu līmēt lapiņas, lai vēlāk varētu viegli atrast tās zelta tēzes, kuras ir vērts izrakstīt.  Hermīne, redzot manu intensīvo lapiņu lipināšanu, arī ir sākusi tā darīt. 
Tā kā mums mājās ir gramatas ar ļoti daudz salīmētām lapiņām. 

     Pēdējā, ko lasīju un sapratu ir vērs par to rakstīt, bija Rūdolfa Šteinera  grāmatu "Bērnu audzināšana".
Tie kas ir lasījuši  vai studējuši  atropozofiju, zinās par ko ir šī gramata. 

Tā kā es vēl mācos un mēģinu izprast šo garazinātni, katra jaunā atziņā ir zelta vērta. 

Tāpēc es atļāvos izrakstīt dažus citātus, kas mani uzrunāja un lika aizdomāties. Kaut arī valoda dažubrīd ir diez gan sarežģīta, tās galveno domu var saprast un uztvert. 

Mazs ieskats no grāmatas. 


Par antropozofiju 

     Gadsimtu mijā R. Šteinerā bija pārliecība, ka nepieciešams paplašināt un padziļināt to pamatu, uz kura balstās pašreizējā zinātne. To prasa cilvēces tālāka sekmīga attīstība, jo līdz ar straujo zinātni un tehnikas attīstību vel straujāk aug šī attīstības negatīvās sekas: kodolkatastrofas, ekoloģiskās bojaejas draudi, cilvēka morālais un garīgais pagrimums, sociālie un etniskie konflikti.  Tas viss ved pie pārliecības, ka šajā zinātnē kaut kas nav kārtībā. Kur slēpjas vaina?

    Vaina ir ta, ka mūsu līdzšinējā zinātne ir vienpusīga. Tā ņem vērā tikai to, ko sniedz jutekliskā izziņa. Tādēļ tās sākuma punkts un tā izrietošie secinājumi ir nepilnīgi un kļūdaini. Zinātne nedrīkst atstāt neievērotu arī lietu un parādību garīgo pusi, jo pasaule ir fiziski - garīga. 

      Un ta R. Šteiners liek pamatus jaunai zinātnei - gara zinātnei. Tā ietver sevī kā pārjutekliskās, garīgās pasaules aprakstu un izpēti, tā arī ienes jaunas atziņas līdzšinējā zinātņu nozarē. Zinot to, ka cilvēks ir fiziski - garīga būtne, izpētot šo garīgo būtību, iegūstam gluži jaunas atziņas pedagoģijā un medicīnā. Ko  mēs šodien pazīstam kā Valdorfpedagoģiju un atropozofisko medicīnu. 


   Pedagoģijā, izzinot cilvēku kā miesīg-dvēselisku-garīgu būtni, paveras jaunas atziņas, par augošā cilvēka attīstību, likumsakarībām, uz kurām tad var balstīt bērnu audzināšanu un macīšanu, atbilstoši katra vecuma īpatnībām. 
Tas stiprina bērnu veselību, nodrošina viņa vispusīgu attīstību, nesteidzina tiki intelektuālo izaugsmi, bet tikpat lielu uzmanību vērš mākslinieciskajām nodarbībām, praktisko iemaņu izkopšanai, dvēseles un reliģiskās jūtas audzinašanai.

   Medicīnā rod iespēju ne tikai ārstēt konkrētas slimības, bet arī atklāt to izcelšanās dziļāko dabu, rosināt paša cilvēka organismu cīņai pret šīm slimībam. Līdzīgi tas ir ar visu dzīvo pasauli, lauksaimniecību. Uz šīs atziņas balstās bioloģiski dinamiskā lauksaimniecība, kas nodrošina pietiekami augstu ražu, padara augus un dzīvniekus veselīgākus un izturīgākus pret slimībam, nelabvēlīgiem augšanas apstākļiem  un kaitēkļiem. Tas dod drošu ekonomisko pamatu, ražu un saudzē dabu, kā arī stiprina cilvēka veselību. 

     Taču garazinātne ne tikai palīdz izprast pasauli un dzīvi, bet dod mums jaunu iekšēju dvēseles spēku, modina mūsos vēlmi pārveidot, pilnveidot sevi un pasauli. Tā nav sprediķošana par garīgām lietām, bet gan konkrētas zināšanas un prakse. 



Bērnu audzinašana no garazinātnes viedokļa

   Jau sen nodrillētā frāze, kad bērns pasakot ES ir gatavs spert nakamo soli, ir ļoti skaidri pamatota atropozofijā. Jo Lietojot vārdiņu ES , cilvēks nosauc pats sevi. Būtne, kas sevi spēj apzīmēt ar vārdiņu ES, ir pasaule par sevi. Reliģijas, kuras balstās uz garazinātni, to vienmēr ir sajutušas. Tādēļ tās macījušas, ar vārdu ES, Dievs, kas zemākajas būtnēs atklājās tikai no ārienes apkārtnes parādībās, sāk runāt cilvēka iekšienē. 


       Tas ko sauc par sirdzapziņu, nav nekas cits kā cilvēka Es darbības rezultāts. Kad cilvēks izprot, ka šo vai to darīt nav pareizi, un kad šāda izpratne uz viņu ir atstājusi tik stipru iespaidu, ka tā turpina darboties viņa ētermiesā, no tā tad arī veidojas sirdsapziņa. 


    No  piedzimšanas līdz 7 gadu vecumam, bērnu un māti saista saikne ,ko sauc par ētermiesu un astrālapvalku. Līdz ar zobu maiņu, šī ētermiesa atbrīvojas, un bērns ir gatavs nākamajam savas dzīves posmam. Tā ir kā fiziska un garīga atdalīšanās no mātes un mīkstiem piena zobiņiem. Bet daļa fiziski garīgā saikne vēl saglabajās līdz pat dzimumbrieduma posmam, kad bērns ir sasniedzis 12-14 gadus. Astrālapvalks pilnībā tiek atdalīts un bērns ir kļuvis par pusaudzi. 

Ir divi burvju vārdi, kas norāda, kā bērns veido attiecības ar ārpasauli  - atdarināšana un priekšzīme

Šie izteicieni tik ļoti iezīmējās bērniem no dzimšanas līdz pat zobu maiņai. 
Katra mūsu darbība, runa, rīcība, tiek uzsūkta, uztverta caur visa bērna būtību. Pie tā pieder ne tikai tas, kas fiziski apņem bērnu, bet arī viss, kas notiek viņa apkārtnē, ko viņš var uztvert ar maņām, un kas no apkārtējās fiziskās telpas iedarbojas uz viņa gara spēkiem. Pie tā pieder arī visa morālā vai amorālā, gudrā vai muļķīgā rīcība, ko bērns redz. 


    Līdz 7 gadu vecumam runātmācīšanai vajadzētu balstīties tikai uz atdarināšanu. Runāt bērns vislabāk iemācās klausoties. Nekādu likumu skaidrošana un vai pamācības. 
Pēc 7 gadiem var sākt strādāt un izkopt bērna runas mākslu un manieres. 


Kad bērnam priekšā ir savīstīta salvete, tad viņam ar savu fantāziju klāt jāpievieno tas, kas šo lietiņu ļauj uztvert par cilvēku. Bet šī fantāzijas darbība ir tā, kas iedarbojas veidojoši uz smadzeņu formām. Tā rosina smadzeņu attīstību, tā pat kā piemērots darbs veicina roku muskuļu attīstību. Ja bērns saņem tā saukto "skaisto lelli", tad viņa smadzenēm vairs nav ko darīt. 


     Garazinātne māca, ka citādi ir jāveido tā sauktā nervozā, uzbudinātā, miegainā vai mazkustīgā bērna apkārtne. Te ir jāievēro viss, sākot ar istabas un bērna esošo priekšmeta krāsu, līdz pat bērna apģērbam. 
Nervoza bērna apkārne jāveido sarkanā un sarkandzeltenās krāsās. Turpretī mazkustīgam bērnam vispiemērotākās ir zilās un zaļganzilās krāsas. Jo svarīgi ir tā krāsa, kas kā papildkrāsa rodas pašā bērnā. Tātad sarkanai krāsai ir zaļā un zilajai orandžā. Par to var viegli parliecināties, paraugoties kādu brīdi uz attiecīgo krāsu un tad tūlīt acis pārvirzot uz baltu virsmu. Šo papildkrāsu rada bērna fiziskie orgāni, un sī krāsa tad veicina bērna orgānu struktūru veidošanos vajadzīgā virzienā. 
Ja uzbudinātā bērna apkārtnē ir sarkanā krāsa, tad tā rada viņa iekšienē zaļo papildkrāsu. Šī zaļā papilkrāsas radīšana iedarbojas uz viņu nomierinoši, un bērna organu veidošanās ievirzi, kas dara bērnu dabu mierīgāku. 

Bet, protams, ir jaņem vērā apstākļi, ko rada apkārne. Bērns var būt pēc dabas mierīgs, bet uzņemot pārsātināti daudz cukura, stimulējošus raidījumus un ikdienas stresu, var kļūt ļoti uzbudināts. Tad šī smetodes iedarbība būs salīdzinoši neefektīga. 



    Pie spēkiem kas veido bērna fiziskos orgānus, tātad pieder prieks par savu apkārni, audzinātāju priecīgās sejas un par visām lietām godīga, nepiespiesta mīlestība. Šāda mīlestība, kas silti caurstrāvo visu fizisko apkārtni. 


    Vecuma posmā no 7 - 14 gadiem bērnam ir ļoti svarīgi, lai ap viņu būtu audzinātāji un personības, kuru klātbūtne viņā spētu atmodināt vēlamos intelektuālos un morālos spēkus. 
Kā pirmos bērna dzīves gados audzinašanas burvji bija atdarinašana un priekšzīme, tad tagad tā ir sekošana un autoritāte. Neuzspiestai audzinātāju autoritātei ir jākļūst par viņa garīgo vidi, kurā jaunais cilvēks veido savu sirdsapziņu, ieradumus un noslieces, ievirza pareizā gultnē savu temperamentu, un ar kuras acīm viņš aplūko visas pasaules lietas. 


   Mācot bērnam lietu sakarību ir svarīgi, ja tā tiek pasniegta līdzībās nevis sausos faktos. Tās skolotājam pašam ir jāizgudro. Šeit rodas pedagogs kā autoritāte un personība, kas spēj lietas pasniegt caur tēliem, līdzībām un pasaules likumsakarībām, un noslēpumiem. 


Runājiet ar savu bērnu it kā ar pāris gadus vēcākiem.
Nebaidieties no nesapratnes, pat veselu teikumu nesaprašanu, jūsu vaibsti, uzsvars jūsu runā un bērnu nojausmas pilnā tieksme jūs saprast, izgaismos teiktā vienu pusi, un savukārt tā un laiks - otru pusi. Uzsvars bērniem, tā pat kā ķīniešiem un ceļotājiem jau ir pusvaloda. Tā pat kā mēs mācoties jaunu valodu, to no sākuma saprotam, un tikai tad iemācamies runāt. Tā pat arī bērns no sākuma klausās atdarina un pēcāk runā.  
Paļaujaties uz lielajiem atšiferēšanas meistariem - laiku un kopsakarību. 


     Bailes par neizprastu atmiņas vielu nav nekas cits kā materiālstisks aizspriedums. Tā, piemēram ,bērnam ir jāiemācās tikai nepieciešamākie rēķināšanas pamati, tam nav nepieciešamas rēķināšanas mašīnas, bet bērna pirksti.  Un tad viņam no galvas ir tekoši jāiemācās reizrēķins līdz simts. 

Tā rīkojoties mēs darbosimies atbilstoši topošā cilvēka dabai. Tas ir no 7- 12 gadiem. Bet mēs nogrēkojam pret šo dabu, ja laikā, kad visa vērtība  pievēršama atmiņas veidošanai, pārāk daudz nodarbinam bērna prātu. Jo prāts ir dvēseles spēks, kas piedzimst tikai ar dzimumgatavības iestāšanos. Līdz tam, bērnam ar atmiņas palīdzību ir jāuzkrāj bagātības, ko radījusi cilvēces domašana. 
Šeit svarīgi ir mācīties dzejoļus, stāstus , dziesmas no galvas un trennēt atmiņu, kas būs tik svarīga vēlākā dzīves posmā. 

Tāpēc ir svarīgi pasniedzējam caur stāstiem, līdzībām mācīt vēsturi, matemātiku, ģeogrāfiju, ģeometriju vai jaunas valodu. 

  Mūzika, dziedāšana, instrumetnu spēle ir svarīgi  bērna jūtu pasaules izkopšanā. Klausoties klasiskus skaņdarbus, mācoties dziedāt un spelēt instrumentu, bērns gūst emocionālu pieredzi, kas ir tik svarīga audzinot bērnam līdzjūtību un cilvēcību. 


    Ar dzimumgatavības iestāšanos ir pienācis laiks, kad jaunais cilvēks ir nobriedis veidot savus patstāvīgos spriedumus par lietām, kurus viņš līdz šim ir iemācījies. Mēs nevaram cilvēkam nodarīt lielāku ļaunumu, kā par augru atmodināt viņa paša spriešanu. Spriest var sākt tikai tad, kad ir uzkrātas pietiekami daudz vielas spriešanai, salīdzināšanai. Veidojot pirms šī laika spriedumus, tiem pietrūkst vajadzīgā pamata. Visai vienpusībai vēlākajā dzīvē, visām dīvainajām pašpārliecībām, kas pamatotas uz pāris zināšanas drumstalām, uz kurām balstoties tiek spriests par dzīvē sen pārbaudītiem priekštatiem - kurus cilvēce bieži vien veidojusi ilgā laika posmā, - pamatā ir šāda veida audzināšanas kļūdas. 


Pirms cilvēks ir nobriedis domāšanai,viņam ir jāiemācās cienīt to, ko domajuši citi. 


Nav veselīgas domāšanas, ja pirms tās nav bijusi veselīga patiesības izjūta, kas dibināta uz pašsaprotamu ticību autoritātem. 
Jo katrs spriedums, kas nav pienācīgi pamatots uz agrāk uzkrātām dvēseles bagātībām, iemet klupšanas akmeni cilvēka dzīves ceļā. 

Jaunietim ir jāiedzīvina izpratne, ka vispirms ir jāmācās un tikai pēc tam var spriest. 



 Mums tumša nakts aiz loga. Liekas rīta cēlies pulk. 5 būs jāatliek! 

Lai saldi sapņi  visiem, kas vēl neguļ! 









piektdiena, 2014. gada 24. oktobris

Chika, Japāna un Freedom Forest skola

Pirms neilga laika mūsu mājās ieradās ciemiņš no pašas Japānas. Kaut arī pirmā satikšanās vieta bija norunāta Rīgā, mēs tur vairs nebijām,kad Chika ieradās. Nu, protams, Norge, Norge, Norge.

Stāsts par Chiku ir ļoti interesants un ļoti garšs. Tāpēc, dažos teikumos, varētu rakstīt tā; Es pirms daudziem gadiem viņas vīram, kurš Rīgā bija ieradies kā apmaiņas students, pasniedzu privātstundas latviešu valodā.  (Galīgi neizklausās pēc manis, zinot, cik man tā pašai klibo.) Bet tā kā es kādreiz mācījos Japāņu vidusskolā, tad domāju, ka būs laba iespēja apgūt papildus  japāņu valodu, un par to vēl saņemt naudu! Plāns ļoti labs. Beigu rezultātā, Takeshi (kas bija mans apmācāmais un tagadējais Chikas vīrs) aizbrauca uz Japānu, uzcēla savu kafejnīcu un veido sadarbību ar Latviju, lai importētu Latvijas delikateses uz Japānu.

Kopš Takechi aizbrauca, mana japāņu valodas pielietošana tika nolikta malā uz nenoteiktu laiku.

Takeshi sievai bija stāstījis par mani un manu ģimeni, tāpēc viņa ļoti gribēja savā  Latvijas braucienā apciemot mūs. Mūsu dzīvošana Norvēģijā  viņai nebija šķērslis  iekāpt lidmašīnā un uz dažām dienām apciemotu tālos latviešus.

Tas bija stāstiem  un smiekliem bagāts laiks ar daudz ekskursijam un norvēģu lietu.

Maršruta vietas tās pašas vecās uz mūsu salas. Kaut arī esam staigājuši šīs takas neskaitāmas reizes, tur katru reizi ir ko redzēt no jauna.

Bijām arī slavenajā buku vietā, viņš šoreiz tik noskatījās uz mums un saprata, ka tās jau bez badīšanas ir nobijušās.

Ekskursijas noslēgumā devāmies pie Lienes liet sojas sveces. Sojas sveces ir viņas sirdslieta un ģimenes bizness. Paldies tev, Liene,  bija jauki būt tavā galā!










Tik ilgi priecājos par šiem svečturiem, ka beigu galā savā dzimšanas dienā tos saņēmu dāvanā. Tie tagad katru vakaru spīd mūsu mājās un mazie tik parubina koka miziņu:) 



Japāņu kultūra un tradīcījas ir tik atšķirīgas no Eiropas, ka katrs Chikas stāstītais bija pilns pārsteigumu un jautājumu. Stāsti no dzīves un ikdienas.

Klausoties par macībām un studiju laiku, Chika pieminēja pusaudžu skolas gadus  un mācības ASV.
Interesanti, ka mācības Japānā ir par maksu gan pamatskolā gan vidusskolā. Vēlāk mācoties augstskolā vecāki bija galvenie atbalstītāji gan finansiāli gan morāli. Chika stāsta arī par laiku, kad tēva veselības dēļ viņai vajadzēja partraukt mācības Amerikā un atgriezties pie ģimenes. Jo ģimene šeit tiek  turēta augstāk par visu.

Runājot par darbu, man nācās paklusēt, kad viņa sāka stāstīt par 10 atvaļinājuma dienām gadā. Es iepletu acis un teicu, kā tas var būt! Bet Chika saprotoši man izklāstīja par brīvdienām nedēļas nogalēs, tās taču arī esot brīvdienas. Tā ka no stress.
Svētki, darbi, ģimene un skolas. Tik daudz kas līdzīgs, un tajā paša laikā ļoti atšķirīgs.


Stāsts par skolu, kurā mācījās gan Chika gan Takeshi -  Freedom Forest skola. 

Tā pat kā Latvijā un visur citur,  izglītībā ir strukturēta pēc noteiktiem principiem. Kas ir pieņemamas lielākai  sabiedrības daļai, bet ne visiem. Tā arī Japāna, kāds skolas direktors redzot, ka ierastā skolas sistēma nebūt nav tā labākā un piemērotākā bērniem, izdomāja veidot savu skolu, ar sev pieņemamiem un bērniem saprotamiem macību pamatiem.
Šis skolas dibinātājs, ilgadējs skolas vadītājs, sapulcināja ap sevi ļoti labus pasniedzējus no dažādām skolām un, izklāstot savu jauno ideju par Freedom forest skolu, tos iedvesmoja, lai  tiku uzcelta alternatīvā mācību iestāde.  Šogad tā svin savu 30 gadadienu.

Kas ir tas atšķirīgais un interesantais.

  • Jau pats nosaukums liecina par to, ka mācības norit citādā veidā, daudz svaiga gaisa un izpēte. 
  • Skolā netiek izmantotas mācību grāmatas, jo pasniedzējs ir tas, kas vada un māca stundas. 
  • Skolēniem klasē nav vajadzīgas skolas formas (kas Japānā ir obligātas) 
  • Sanākot klasē, skolēns brīvi var izvēlēties sev vietu, piestumjot galdu tuvāk tāfelei vai apsēžoties uz matrača, kuri novietoti klasē. 
  • Starp klasiskiem priekšmetiem, valoda, vēsture, matemātika, skolēns var izvēlēties kokgriešanu ,mūziku , instrumenta spēli, mākslu, dabas mācība, sports, arhitektūra, deja, IT, kaligrāfiju, biodinamisko laukkopību,   u.c. 
  • Priekšmeta mācīšana notik stastīšanas un rādīšanas veidā. Bērns pieraksts, to kas viņam liekas svarīgs un vajadzīgs. 
  • Skolā ir 2 semestri (parasti tie ir 3) kuru noslēgumā tiek veikta skolnieka testēšana. Tie nav eksāmeni, bet gan pārskates darbi. Katrā priekšmetā ir jauzraksta, ko par šo semestri ir apguvis. Iespējams, vienu būs vairāk ieintresējis stāsts par ledāju, citam par abiniekiem. Izklāstot apgūto vielu, sokolotājs redz ar ko vajadzētu strādāt vairāk un kas ir tas, kas skolnieku ir uzrunājis.
  • Runājot par matemātiku un ģeometriju, arī šeit jāraksta pārskats un klāt jāpievieno piemēri. 

Ir izņēmumi, kad skolnieks uzraksta, es neko neiemācījos. Tad skolotājs sagatavo plānu tieši šim skolēnam, ar iespēju atpelnīt zaudētos kredītpunktus ( atzīmi), un noteiktā laika posmā jāveic darbi konkrētā priekšmeta, kurā viņš nav spējis atbildēt.
  • Pēdējā skolas gadā tiek rīkots mūzikas festivāls. Kuru iniciatori ir paši skolēni, veidojot grupas, sastādot  programmu, dizainejot reklāmas un uzstājoties. 
  • Skola ir privāta iestāde, tāpēc ne katrs studētgribētājs to var atļauties. 

Jautājot Chikai, vai viņai patika mācīties alternatīvā skolā, viņa atbildēja, jā. Tā esot pavērusi ļoti daudz iespējas un intereses. Kā arī iespēju satika savu dzīvesbiedru.


Paldies Chikai par piedzīvoto un uz tikšanos nākamajā reizē!





svētdiena, 2014. gada 19. oktobris

rudens

Rudens ir atnācis līdz ar manu dzimšanas dienu.  Ir oktobra vidus, lapas kokiem ir iekrāsojušās dzeltenās, sarkanās un brūnās krāsās, kastaņi izvēlušies kā brūnas šokolādes bumbiņas no saviem adatu kamzolīšiem, diena ir kļuvusi īsāka un rīta aukstumu nomaina patīkama rudens saulīte dienā. Daba gatavojās ziemas atnākšanai un to daram arī mēs.  Ābolu vākšana, ķiploku rīvēšana un  zeķu adīšana....smaržas, garšas un siltums.

Kaut arī daudz laika pavadam ārā, tumšie vakari liek sarosīties pie krāsniņas. Zēni sameklē molbertus un dzijas pavedienus, lai radītu, zīmētu un darbotos.

Skolas molberti - meistars Normuns Kulvelis,  Saldus. 
 Safilcētais, milzīgais  dzijas ritulis, kas sākotnēji bija paredzēts padibeņu izgatavošanai, tapa par milzīgu virvi.



 Katrs saules stariņš ir patīkams un silts. Bērni labprāt to izmanto un pusdieno laukā.

 
Rosīšanās un darbošanās, kuru rezutātā tapa spēļu klucīšu grozi. Gata taisītie klucīši  un manis tamborētie kaņepju groziņi.



Kaut arī mans vienīgais brīvais laiks ir agrie rīti, kad visi vēl guļ, es mēģinu to sadalīt cik vien godīgi varu, laiks sev, mācībām un blogam. Tiekamies nākamajā agrā rīta stundā. Pulkstens ir 6 no rīta, laiks gatavot brokastis un kurināt māju, lai bērniem ceļoties, diena var sākties.
Šie agrie rīti ir tik labi! Atliek tik saņemties, uzlikt pulks. uz 5 un piecelties.


Lai silti un rudens krāsām piepildīta šī nedēļa jums visiem!


otrdiena, 2014. gada 7. oktobris

Pinēju skola

    Pirms vairāk kā trīs gadiem, pateicoties organizācijai Grungdvig  un pinēju skolai Odensā, es devos uz Dāniju, lai pītu savu pirmo grozu.  Šīs divas nedēļas star Eiropas pinēju meistariem bija neaizmirstamas. Tās atstāja iespaidus, zināšanas un vēlmi pīt. 
Par Odensu vairāk lasi pielikumā 1  un pielikumā 2 , un pielikumā 3.

Vajadzēja paiet ilgam laikam, lai vēlēšanās atkal piepildītos, un klātienē varētu tikties ar pinēju un  nu jau labu draugu Steen Madsen no Dānijas. Viņa zināšanas par klasiskiem pinumiem, seniem un arheloģiskiem groziem ir vienreizējas. Skolas Amerikā, Eiropā un Norvēģijā  Steenu aicina vadīt pīšanas nodarbības un stāstīt par grozu kultūru. 

  Portåsen ir vieta netālu no Drammen pilsētas Norvēgijā, kur šogad notika pinēju kursi. Kādreiz šajā vietā ganījās aitas, zemnieki apstrādaja laukus. Vēlāk tā kļuva slavena ar  Hermen Wildenvey vārdu. Dzejnieku, kurš ir dzimis un audzis Portåsen mājā. 
Pirms vairāk kā desmit gadiem, Mjøndalen pilsētas mākslinieki izlēma savus spēkus apvienot un radīt kultūras centru meža vidū - dzejnieka mājā.   Starp pīšanas kursiem, dzejas un radošo darbnīcu aktivitātēm, šeit tiek rīkoti koncerti, atdzīvināti senie rokdarbi un radīta vieta bērniem - seno aitu kūtiņu pārtaisot par grāmatu pasauli. Mazas durtiņas, senas gramatas, koka klucīši un antīkas mēbeles...

Viss sākās ar dāvanu saiņošanu, biļešu printēšanu. Šoreiz sauļošanās krēma vietā tika ieliktas šķēres un nazis. Atpūtas vietā gaidāms pamatīgs darbs. 
    Lai ātrak un ērtāk tiku uz Oslo, kas ir tuvakā lielpisēta Drammen, izmantoju vietējo aviokompānijas lidojumu. 
Izskatās pēc mazas privātās lidmašīnas, kur sēdvietu skaists aprobežojās ar 60. Kafija un cepumi par brīvu,  tas tāds psiholoģisks mierinājums. Vērojot pacelšanos un dzirdot aiz loga propelleru rūkoņu, pie sevis tik nodomāju, cerams, ka vīri visu ir kārtīgi saskrūvējuši un propelleri godam griezīsies visu lidojuma laiku. 
Ak jā, neliela piebilde. Vēl pirms paceļoties, stjuartes aicinājums visus sadarboties un palīdzēt izspert durvis sarežģījuma gadījumā (lai nepieminētu vārdu avārija), liek iestāties pilnīgam kapa klusumam salonā un laimīgais cēļojums var sākties! 

Lidojums tik 50 minūtes un esi galā. No augšas redzams milzīgs ledājs, kas starp kalniekiem iesprūdis kā balts krējuma pildījums. Cik interesanti bija vērot pārbraucienu  otrpus kalniem un līdzenumus. Sajūta tāda, ka mēs nedzīvotu uz zemes, bet uz klints malas, kas no augšas tieši tā arī izskatās. Baisi...bet  tajā pašā laikā skaisti. 



 Nejaušības pēc mana viesnīca atradās pašā Drammen kultūras centra sirdī. Blakus teātrim, bibliotēkai (kas kādreiz bijusi veca papīrfabrika), mākslinieka instalācijām un daudziem maziem āra restorāniem. Bibliotēka bija fascinejoša, kaut arī iekšā netiku, jo ierados vēlā vakarā un agri no rītā jau bija jadodās prom, varēja sajust īstu mākslinieka radošumu  ēku parbūvējot. No vienas puses var redzēt vecās fabrikas palikušās ēkas detaļas, otrpus pavērās skats ar moderni stiklotām sienām, kur katra nodaļā bija izgaismota citā krāsā. Sēžot un lasot grāmatas, vari vērot pilsētu no galvas līdz kājām vistiešākajā nozīmē. 
Kaut arī ceļot vienai sanāk ļoti reti, izklaides un vēlas pastaigas šoreiz nomainīju pret viesnīcas gultu un TV. (Tas bija sen aizmirst process, turēt rokās pulti un spaidīt kanālu pēc kanāla. Mums mājās TV nav. )






     Rīta migla, kas lēnām izzuda starp egļu zariem, izmērcētu klūgu smarža un klusas sarunas cilvēku vidū.
 Steens stāsta, ka pīšana ir ne tikai rokdarbs, bet arī meditācijas process, kura laikā tev jābūt tikai ar sevi un jākoncentrējās uz elpu, ritmu un sajūtām. Lai veidotos labs pinums, ir jajūt groza pīšanas ritms - noskaņa.
Viņš saka, uzpiniet man grozu un es pateikšu kādi jūs esiet! Cilvēka raksturs un ambīcijas ļoti labi paradā, vai pinums ir ciešs, precīzs un ritmisks vai ir redzami caurumi, ritma pārrāvumi.

Pirms braukšanas jau zināju, ka mans uzdevums būs vēsturiskie pinumi. Senais makšķernieku grozs, ko izmantoja visā ziemeļeiropā un Romas pinumi, kas pēc arheloģiskiem izrakumiem, vēsta par laika posmu pirms 6000 gadiem.




Patīkami bija redzēt rezultātu, kas vienā mirklī lika aizmirst divu dienu smago darbu ar  stundas pārtaukumu, sagrieztos  un tulznainos pirkstus.



Burtu istaba mazajiem.

Grozs tika domāts Gatim, lai var lielo lomu nest mājās. Pagaidām tas tiek izmantots ābolu lasīšanai.


 Ar Steenu kalām kopīgas idejas un plānus . Tik daudz vēl ko mācīties un uzzināt.
Sapņi kā tāds liels burbulis, kuru palaižot gaisā, tas uzsūc sevī visus spēkus, lai vienā jaukā dienā tas  pārsprāgtu un piepildītos!