pirmdiena, 2014. gada 8. septembris

Suzuki seminārs

     Sākoties skolai ir sākušās arī ārpusskolas aktivitātes. Jau trešo gadu Alberts mācīsies mūzikas skolā. Tāpēc pirms jaunā mācību gada tika rīkots vijoļu un čellu seminārs ar viesskolotājiem no Bergenas un Beļģijas.

Mūsu vijoļu pasniedzēja ir pārstāve Suzuki pedagogu asociācijā Eiropā. Tāpēc viņas sakari un iespējas šogad ļāva piedzīvot vienu no vistalantīgākiem pasniedzējiem Eiropā Koen Rens. Koens Rens jau 25 gadus ir Suzuki pasniedzējs un vijoli spēlē kopš 4 gadu vecuma.
Viņa pasniegšanas metodes un apmācību ir piedzīvojuši daudzi audzēkņi ne tikai Eiropā, bet arī Brazīlija un  Japāna. Šogad Kones ieradās mūsu salā, lai divu dienu laikā mācītu un iedvesmotu mūsu  bērnus un ne mazāk arī pašus vecākus.

     Starp mēģinājumiem, atpūtu un koncertu tika rīkota vecāku apmācība, kuras galvenais uzdevums bija kordinēt un palīdzēt mūs motivēt savam bērnam spēlēt vijoli. Kā beigās izkristalizējās, runa nebija tikai par vijoli, bet bar visu mūsu dzīvi un tās vērtībām.

Dažas atziņas, kas mani ļoti uzrunāja.


  • Pirmais un vissvarīgākais ir atrast laiku, kuru veltīt savam bērnam. Tas nozīmē, ka noliekam visu steigu, stresu un telefonus malā, šīs nakamās desmit minūtes ir veltītas tikai bērnam. Ar savu mieru un gatavību arī bērns būs gatavs kopā strādāt. Jo motivācījai ir jānak no vecākiem. 


Ar motivācīju ir jāsaprot, labais piemērs. Mazāk vārdu un vairāk darbu. Jau sen ir pierādījies, jo tu mazāk stāsti, izkaidro, paskaisdro, pamāci, bet vienkārši parādi, efekts ir desmitkārtīgs.
Tērē enerģiju rādot ko pozitīvu nevis noniecinot un pamācot.

  • Tā ir atdarināšana. Jau kopš mazām dienām bērns atdarina savus tuvākos cilvēkus, viņa gaitu, darbus, ieradumus un uzvedību. Šeit princips ir tāds pats. Ja redzi bērns stāvs nepareizi spelējot vijoli, vai tur lociņu šķībi, mūsu uzdevums ir pašiem nostāties un parādīt, kā ir pareizi, paņemt vijoli (neatņemot bērnam:)) un parādīt kā ir jātur. Neminot vārdus, šādi ir pareizi, tu turi nepareizi. Darīt un rezultātā, bērns darīs tā pat kā jūs. 




  • Ir diskusija, vai vajag spelēt instrumentu un vēl jovairāk vijoli? Tas aktuāli ir zēniem, jo liekas vijoļu spelēšana ir meiteņu lieta. Bet tā jau ir katru izvēle. Mūsu vecāku uzdevums ir atrast fizisko un garīgo balansu  bērnam.  Klasiskā mūzika ir viens no svarīgākiem un garīgi piepildītākiem veidiem, ka šo balansu veidot. Klasiskā mūzika vieno, tā ļauj piedzīvot izjūtas un skaņas, kas mūs veido par cilvēciskām būtnēm ar sajūtām, līdzjūtību un līdzcietību. 



  •  Spēlējot vijoli ir ļoti jākoncentrējās, lai instruments skanētu. Tāpēc patstāvīgs treniņš un agrīna vijoļspēle ir dāvana turpmākai dzīvei. 

Bērns iemācās koncetntrēties agrā vecumā, un ikdienas spelēšana un treniņš dod gribu un motivāciju spēlēt un attīstīties talāk.


  • Lai ko arī jūsu bērni darītu, spelētu un mācītos, ir svarīgi mums kā vecākiem to 100% atbalstīt. Tas nozīmē atrast laiku, lai kopā ar bērnu aizietu uz treniņu, aizbrauktu uz spēlēm un sekotu līdzi, lai mācīšanās notiktu regulāri. 

Jautājums, ko darīt, kad bērns pasaka, es vairs to nedarīšu un es negribu trennēties vairāk.  Mums  pašiem ir bijušas dienas, kad strādāt vai gatavot pusdienas būtu pēdējais, ko gribētos darīt. Bet mazliet piespiešanās un neliela motivācija, un ikdienas darbi ir izdarīti.
Bez strādāšanas  un trennēšanās rezutāts ir gandrīz nesasniedzams. 

Bērnam līdz 16 gadiem ir svarīgas robežas un noteikumi, tikai tā viņš spēj garīgi un fiziski izaugt vesels. 


Tas attiecās arī bērniem ar iedzimtiem talantiem un "vieglu galvu", ja talants netiks trennēts, tas pazudīs tik pat ātri cik atklāts.

Esmu sapratusi, ka Suzuki metodes iet salīdzināmas ar  Valdorfu pedagoģijai. Kā, pienēram, atkārtot konkrētu lietu katru dienu. Vijolē tās ir vecās dziesmas, kuras atkārtot vajad katru dienu. To darot, tu stiprini savu gribu, iemācies tās daudz labāk un protams, beigās tam rodas kvalitāte.

Tā ir atdarināšana. Mēs pieaugušie un skolotāji esam bērnam piemērs. Vērojot Suzuki pasniedzējus un pazīstot Valdorfa pedagogus, varu redzēt lielu atšķirību gan personībā gan ne mazāk svarīgā ārējā izskatā (jo gaumīgi, ne stilīgi vai moderni apģērbi ir jāmāk).


Strādāt, mēģināt, trenēties  = rezultāts  = motivācija darīt tālāk 

 Semināra pirmādienā bērni bija sadalīti līmeņos, kuriem attiecīgi tika iedotas jaunās dziesmas noties.  Karl Jeniks skaņdarbs Palladio.

Pirmā dienā grupas spēlēja skaņdarbu savā līmeņu grupā. Nākamajā diena tika visi salikti kopā.
Rezultāts fantastisks, jo zinot, ka šo skaņdarbu neviens pirms tam nebija spēlējis, un divu dienu laikā bērni spēja iemācīties un saspēlēt kopā.
Paldies mūsu vijoļu skolotajai Nina Lange par iespēju un, protams, Koen Rens par iedvesmu.






skaņdarbu klausieties David Garrett izpildījumā šeit. 



8 komentāri:

Alise teica...

nu feini!
savam dēlam arī mācīju vijoli no 3 gadu vecuma, pēc suzuki metodes. Patreiz viņam ir 5 un viņš iestājās valsts mūzikas skolā, bet čella klasē. Iegūtās iemaņas ir ļoti noderīgs pamats arī čellam, kaut šīm instrumentam viss notiek pēc basatslēgas likuma. Pareizi tu saki, ka maziem bērniem ir svarīgi atdarināt citus ģimenes locekļus. Mums vijoli nespēlē ne viens, taču Aksela māsa jau ceturto gadu iemēģina čellu.
Ar stīgu instrumentiem ir ļoti īpaši...ilgi jāgaida, kāmēr patiešām sāks skanēt :)

paeglisi teica...

Pat nezinu, vai izteikties gari vai isi par so temu. Pateiksu tikai nedaudz. Mani ir liela iekseja pretestiba pret grupu nodarbibam. Tas man vairak atgadina dresesanu, neka muzikas macisanu. Protams, sakumam tas var deret, jo sakuma pamata ir tehnika - staja, locina turesana, vijoles, roku, elkonu, roku locitavu pozicija utt. Bet tas ir tikai pats sakums. Katram bernam vajag savu pieeju un galvenais darbu ar sirdi. Neizversisos, bet esmu dzirdejusi loti daudzu aziatu (ja var tik vienkarsoti izteikties) vijol-(un ne tikai)-speli un tas 99% ir izpelnijies manu kritiku ar to, ka vinu spele biezi ir perfekta, bet nedziva. Vijolspeles tehnika varbut ari ir tehniska, bet pasai muzikai, kas rodas, ir jadzivo. Muzika ir jajut. Tas ir mans uzskats. (Esmu beigusi Darzinus, divus gadus studejusi muzikas akademija un pectam pabeigusi studijas Libeka.)

dabasmamma teica...

Paldies Alise un Paeglisi komentāriem!
Par grupas spēli. Grupās tiek spēlēts tikai semināros un orķestrī. Bērnam ir individuāla apmācība vienu reizi nedēļā, kurā viņš strādā tikai ar pasniedzēju, kura pasniedz pēc šīm Suzuki metodēm. Galvenā doma ir atdarināšana un spēlēšana pēc dzirdes, atmiņas. Tas nozīme, kad visas dziesmas bērns ir jau klausījies iepriekš CD formāta un savā ziņā zin tās. Nošu apmācība notiek pēc kādiem pirmiem trīs gadiem.
Doma ir tāda, ka bērns mācās muzicēt.
Es pati vijoli neesmu mācījusies spēlēt mūzikas skolā, tāpēc nevaru spriest par to, kā tas ir citur. Man patīk, kā Alberts mācās spēlēt.
Paeglisi: Būtu interesanti dzirdēt, kā vijoli māca spēlēt Latvijā un citās valstīs. Kas ir interesanti, vai tehnika un mācīšana ir līdzīga?

spaariite teica...

lasot komentārus un rakstu, man radās jautājums par pozitīvo piemēru- atdarināšanu. kā vecāks ko var parādīt bērnam , ja pilnīgi neko nesaprot no vijolspēles. Mans bērns sāk mācīties spēlēt flautu un es saprotu ka neko nevaru palīdzēt, jo es to neprotu-spēlēt flautu, pat nesaprotu kā skaņu no viņas dabūt ārā. ir pilnībā jāpaļaujas uz skolotāju.vecāks stundā nepiedalās. cik es sapratu ka suzuki seminārā tomēr parādījā kā turēt to pašu lociņu, lai vismaz vari sniegt atbalstu. tā sajūta ir tāda muļķiga ar domu gan jau bērns saprata ko skolotāja no viņa grib. forši ka var tai procesā piedalīties.

paeglisi teica...

Ari ta ir gara tema ;) Latvija vispar ir cita muzikalas izglitibas sistema. Es atlausos teikt, ka labaka un daudz augstaka limeni. Te es runaju par muzikas skolam, kuras Vacija ir tikai kaut kada hobiju limeni. Latvija loti agri tiek treneta dzirde un ari muzikas spelei ir cita pieeja. Latvija mes padsmitnieku gados rakstijam cetrbalsigus diktatus, seit daudzi virs 20gadiem nespej normali uzrakstit vienbalsigu, jo dzirde nav treneta. Ja Latvija loti pieversas tiesi muzikalajam izpildijumam, tad Vacija visa pamata ir tehnika un tad nak muzika. Vacija mierigi var pateikt, ka kads netiek pienemts augstskola, jo vinam ir briesmigi nepareiza staja, lai ari varbut sis cilveks labi spele. Butiba taisniba ir kaut kur pa vidu, tapec priecajos, ka esmu izgajusi cauri abam skolam. Iesakuma gan prieksroku noteikti dotu Latvijas sistemai.

Anonīms teica...

Skaisti spēlē... Man patik bērnu spēle. Tas ir tieši tas, ko es gribētu saviem bērniem, instrumenta spēles pamatus dzīvei, ne profesionāla mūziķa karjerai. Man kā cilvēkam, kas pats muzikas skolu nav apmeklējis, fascinē tieši šis vieglums šajā programmā un uztverē.Un patīk fakts, ka visi ir spējīgi. LV mūzikas skolu sistēma atgrūž gribētājus. Savā laikā noskatījos, kā brālis ar nepatiku to pabeidza, lai tikai izdarītu līdz galam.

dabasmamma teica...

Paldies Paeglisi! Ļoti interesants komentārs. Un es pilnīgi piekrītu,ka Latvijā ir daudzas ļoti labas izglītības iespējas!
Par atdarināšanu. Sākotnēji, kad berns sāk mācīties spēlēt vijoli, tiek organizētas pirmās 3-4 nodarbības vecākiem. Kuru laikā tiek mācīti pirmie pamati vijoļspēlē. Arī es nekad vijoli nebiju spēlējusi, un ši apmācība bija ļoti noderīga.
Ir arī vecāku orķestris, kas domāts tiem vecākiem ,kas grib mācīties vai trenēt savu vijoļspēli. Ļoti interesanti, bet tajā spēlē kādi 50% vecāki, kuru bērni mācas stīgu instrumentus un lielākā daļa jauniesācēju.
Bet, protams, ja doma ir bērnam iemācīt ko vairāk, ka tikai insrumentu, piemēram, solfedžo, nošu rakstīšānu, dziedāšanu ,mūzikas vēsturi un komponēšanu, būtu jāmeklē speciāla skola vai privātskolotājs. Jo mūzikas skolā to nepiedāva.

Anonīms teica...

Sveiki! Interesanta diskusija! Es arī esmu izgājis apmācību Latvijā no mūzikas skolas līdz Konservatorijai. Ar baltu skaudību esmu vērojis Suzuki nodarbības: jau no pirmajām skaņām bērni mācās lietas, par ko man pat Konservatorijā nestāstīja (piemēram, frāzējuma veidošanas tehnika, kas mūsu "skolā" atstāta izjūtu ziņā). Pāri visam - prieks un enerģija, kas nāk no Suzuki bērnu spēles! Daudzi šobrīd pasaulē izcili vijolnieki (Fišere) un čellisti (Sol Gabeta) ir sākuši tieši ar Suzuki, un saka tikai labākos vārdus par metodi.