pirmdiena, 2014. gada 8. septembris

Suzuki seminārs

     Sākoties skolai ir sākušās arī ārpusskolas aktivitātes. Jau trešo gadu Alberts mācīsies mūzikas skolā. Tāpēc pirms jaunā mācību gada tika rīkots vijoļu un čellu seminārs ar viesskolotājiem no Bergenas un Beļģijas.

Mūsu vijoļu pasniedzēja ir pārstāve Suzuki pedagogu asociācijā Eiropā. Tāpēc viņas sakari un iespējas šogad ļāva piedzīvot vienu no vistalantīgākiem pasniedzējiem Eiropā Koen Rens. Koens Rens jau 25 gadus ir Suzuki pasniedzējs un vijoli spēlē kopš 4 gadu vecuma.
Viņa pasniegšanas metodes un apmācību ir piedzīvojuši daudzi audzēkņi ne tikai Eiropā, bet arī Brazīlija un  Japāna. Šogad Kones ieradās mūsu salā, lai divu dienu laikā mācītu un iedvesmotu mūsu  bērnus un ne mazāk arī pašus vecākus.

     Starp mēģinājumiem, atpūtu un koncertu tika rīkota vecāku apmācība, kuras galvenais uzdevums bija kordinēt un palīdzēt mūs motivēt savam bērnam spēlēt vijoli. Kā beigās izkristalizējās, runa nebija tikai par vijoli, bet bar visu mūsu dzīvi un tās vērtībām.

Dažas atziņas, kas mani ļoti uzrunāja.


  • Pirmais un vissvarīgākais ir atrast laiku, kuru veltīt savam bērnam. Tas nozīmē, ka noliekam visu steigu, stresu un telefonus malā, šīs nakamās desmit minūtes ir veltītas tikai bērnam. Ar savu mieru un gatavību arī bērns būs gatavs kopā strādāt. Jo motivācījai ir jānak no vecākiem. 


Ar motivācīju ir jāsaprot, labais piemērs. Mazāk vārdu un vairāk darbu. Jau sen ir pierādījies, jo tu mazāk stāsti, izkaidro, paskaisdro, pamāci, bet vienkārši parādi, efekts ir desmitkārtīgs.
Tērē enerģiju rādot ko pozitīvu nevis noniecinot un pamācot.

  • Tā ir atdarināšana. Jau kopš mazām dienām bērns atdarina savus tuvākos cilvēkus, viņa gaitu, darbus, ieradumus un uzvedību. Šeit princips ir tāds pats. Ja redzi bērns stāvs nepareizi spelējot vijoli, vai tur lociņu šķībi, mūsu uzdevums ir pašiem nostāties un parādīt, kā ir pareizi, paņemt vijoli (neatņemot bērnam:)) un parādīt kā ir jātur. Neminot vārdus, šādi ir pareizi, tu turi nepareizi. Darīt un rezultātā, bērns darīs tā pat kā jūs. 




  • Ir diskusija, vai vajag spelēt instrumentu un vēl jovairāk vijoli? Tas aktuāli ir zēniem, jo liekas vijoļu spelēšana ir meiteņu lieta. Bet tā jau ir katru izvēle. Mūsu vecāku uzdevums ir atrast fizisko un garīgo balansu  bērnam.  Klasiskā mūzika ir viens no svarīgākiem un garīgi piepildītākiem veidiem, ka šo balansu veidot. Klasiskā mūzika vieno, tā ļauj piedzīvot izjūtas un skaņas, kas mūs veido par cilvēciskām būtnēm ar sajūtām, līdzjūtību un līdzcietību. 



  •  Spēlējot vijoli ir ļoti jākoncentrējās, lai instruments skanētu. Tāpēc patstāvīgs treniņš un agrīna vijoļspēle ir dāvana turpmākai dzīvei. 

Bērns iemācās koncetntrēties agrā vecumā, un ikdienas spelēšana un treniņš dod gribu un motivāciju spēlēt un attīstīties talāk.


  • Lai ko arī jūsu bērni darītu, spelētu un mācītos, ir svarīgi mums kā vecākiem to 100% atbalstīt. Tas nozīmē atrast laiku, lai kopā ar bērnu aizietu uz treniņu, aizbrauktu uz spēlēm un sekotu līdzi, lai mācīšanās notiktu regulāri. 

Jautājums, ko darīt, kad bērns pasaka, es vairs to nedarīšu un es negribu trennēties vairāk.  Mums  pašiem ir bijušas dienas, kad strādāt vai gatavot pusdienas būtu pēdējais, ko gribētos darīt. Bet mazliet piespiešanās un neliela motivācija, un ikdienas darbi ir izdarīti.
Bez strādāšanas  un trennēšanās rezutāts ir gandrīz nesasniedzams. 

Bērnam līdz 16 gadiem ir svarīgas robežas un noteikumi, tikai tā viņš spēj garīgi un fiziski izaugt vesels. 


Tas attiecās arī bērniem ar iedzimtiem talantiem un "vieglu galvu", ja talants netiks trennēts, tas pazudīs tik pat ātri cik atklāts.

Esmu sapratusi, ka Suzuki metodes iet salīdzināmas ar  Valdorfu pedagoģijai. Kā, pienēram, atkārtot konkrētu lietu katru dienu. Vijolē tās ir vecās dziesmas, kuras atkārtot vajad katru dienu. To darot, tu stiprini savu gribu, iemācies tās daudz labāk un protams, beigās tam rodas kvalitāte.

Tā ir atdarināšana. Mēs pieaugušie un skolotāji esam bērnam piemērs. Vērojot Suzuki pasniedzējus un pazīstot Valdorfa pedagogus, varu redzēt lielu atšķirību gan personībā gan ne mazāk svarīgā ārējā izskatā (jo gaumīgi, ne stilīgi vai moderni apģērbi ir jāmāk).


Strādāt, mēģināt, trenēties  = rezultāts  = motivācija darīt tālāk 

 Semināra pirmādienā bērni bija sadalīti līmeņos, kuriem attiecīgi tika iedotas jaunās dziesmas noties.  Karl Jeniks skaņdarbs Palladio.

Pirmā dienā grupas spēlēja skaņdarbu savā līmeņu grupā. Nākamajā diena tika visi salikti kopā.
Rezultāts fantastisks, jo zinot, ka šo skaņdarbu neviens pirms tam nebija spēlējis, un divu dienu laikā bērni spēja iemācīties un saspēlēt kopā.
Paldies mūsu vijoļu skolotajai Nina Lange par iespēju un, protams, Koen Rens par iedvesmu.






skaņdarbu klausieties David Garrett izpildījumā šeit. 



otrdiena, 2014. gada 2. septembris

Norvēģijas skola


    Ir augusta vidus, kad mazie Alkšņu zēni uzsāka mācības norvēģu skolā. Mazliet satraukti, ar lielu interesi un prieku uz pirmo skolas dienu. 
   Albertam šis jau ceturtais gads skolā, tāpēc viss daudz maz zināms un skolā iešana sagādā vairāk prieka nekā bažas. Satikt vecos draugus, savas skolotājas  un redzēt skolu ir prieka pilns notikums. 
   Gustavam tas tik viegli viss nedevās. Jo iepazīt jaunu klasi, jaunus bērnus (kaut arī daļu no viņiem bija saticis bērnudārzā), jauna skolotāja un viss vēl norvēģiski. Un tas viss "jāsagremo" vienam mazam sešgadniekam. (viņš nebija pats mazākais, skolā Norvēģijā sāk iet tajā gadā, kad paliek 6 gadi. Tā kā bija daudzi piecgadnieki arī). 

     Jau ierpiekš zinajām, ka svētku brīdis šeit izpaliks, jo skolā sāk mācīties ar pirmo dienu. Pirmā klasē tas tik strikti nenotiek, bet pārējās klasēs gan. 
Tāpēc izpaliek puķes, svētku tērps un kafejnīcas (jo tās mums nav uz salas tuvumā:).
Albertam plāns ir skaidrs, un viņš dodas uz savu klasi. Bērniem sākot ar otro klasi vecāki līdzi nenāk, jo viņiem īsti nav, ko tur darīt. Bērni saiet klasēs un notiek paredzētās stundas.  

   Mēs ar Gustavu dodamies uz pirmo klasi. 
Bērniem līdzi ir vecāki, jo pirmās dienas ir adoptācijas periods, kad vecāki var nākt līdzi. Ja vēlas, var pasēdēt līdzi stundās un pavērot bērnu. 
Satikšanās ar skolotāju, savas vietas iepazīšana. Tas ir ļoti svarīgs notikums, jo pirmo reizi redzēsi, kas sēdēs blakus! 
   Skolotāja bērnus aicina uz kopīgu sanākšanu, kurā visi apsēžas uz gara beņķa. Sanākšana notiek katru rītu, kuras laikā visi dzied mēneša dziesmu, izrunā notikušo, lai katrs var pateikt kādu lietu, ko redzējis, kas noticis, kas piedzīvots utt., pēcāk mācās nedēļas atskaņu dzejolīti un nedēļas burtu. 
  Bērni burtus sāk mācīties tikai skolā, tāpēc nedēļas burts ir  jaunums visiem pirmklasniekiem. 
Pēc tam ir ēšana. Kurā mazie ēd līdzpaņemtās maizītes, dārzeņus vai augļus. Skolā vari pasūtīt pienu. 
Pēc ēšanas visi iet laukā. Lai kādi būtu apstākļi, mazie vienu stundu pavada laukā. 
Ienākot atpakaļ ir kopīga sanākšana, kurā vari ieēst kādu maizīti, ja vēlies un pārrunāt ārā notikušo.  Kas ar ko spēlējies, vai visiem ir bijis draudziņš. Skolā iešana ir viena milzīga socializēšanās. Un atras ar ko spēlēties, ar ko draudzēties nav tik vienkārši. 
Pēc tam ir 2 stundas, katra 90min gara. Tas nenozīmē, ka viņiem šīs 90 min. ir jānosēž krēslā. Ir 40min stunda un tad notiek stundas tēmas maiņa. 

Skola sākas 8.30 un beidzas 13.25, otrdienās ir saīsinātās dienas. 
Vecākiem iedod stundu plānu, kas ir nemainīgs visu semestri. 

Šogad mūsu skolā ir jauna sistēma,  klases tika sadalītas A un B. Tas ir ļoti pozitīvi. Vairs nav viena milzīga 4. klase ar 36 bērniem, bet divas mazākas klases ar skolotāju un asistenu. 
Skolotājam katram ir asistents. Viņa pienākums ir palīdzēt tiem, kam iet lēnāk, ir kādi jautājumi, vajag nomierināt, kas ir diezgan izplatīta lieta klasē (šeit to sauc par ADHD, Latvija tas varētu būt hiperaktīvs bērs. Bet tā ir cita tēma), palīdzēt izdalīt materiālus un ejot ārā, palīdzēt bērniem uzvilkt attiecīgi laika apstakļiem paredzētās drēbes. It īpaši pirmajās klasītēs. 


Dažas praktiskas lietas. 

Tā kā bērns sāk iet skolā gadā, kad paliek 6 gadi, tad burtu mācību sākas tikai ar pirmo klasi. Bērnudārzā netiek mācīts lasīt, rakstīt vai rēķināt apzināti pēc programmas. Ir, protams, lietas, ko bērni apgūst paša intereses vadīti, uzrakstīt savu vārdu, zināt, cik pašam gadu utt.

Ja esi iebraucējs, arī valodas zināšanas nav tik svarīgas. Pirmais gads skolā ir domāts, lai iepazītos ar mācībām, spētu saprast dienas rutīnu, skolas noteikumus un komunicēt ar saviem vienaudžiem un skolotāju. 

Bērnam uzsākot pirmo klasi ir vajadzīga mugursoma, āra drēbes (gumijnieki, lietus drēbes un ziemai nākot, ziemas drēbes), maiņu drēbes, iekšu čības (ne kurpes) vai siltās zeķes. Visām šīm lietām ir jābūt marķētām ar bērnu vārdu. Lai mazajam pašam vieglāk ir atpazīt savas lietas un lai tās nepazustu vēl 36 bērnu mantās.

Grāmatas, burtnīcas, zīmuļus un visu pārējo, mācībām nepieciešamo dod skola. 

 Ēšana paliek vecāku rokās, jo bērniem tiek dotas maizītes uz skolu. Protams, vari dot līdzi jogurtus, cept kotletes un taisīt salātus. Tas pēc paša vecāku iespējām un izvēles. 
Siltais ēdiens sākumskolā nav.  (tas vairāk attiecās uz to, ka skola beidzās pus divos, un viņam pārnakot mājās ir īstais pusdienlaiks. Protams,ja bērns nepaliek uz pagarināto grupu).

Par izdevumiem: 
Bez tā, ka vajadzīgs ir pāris papildus āra drēbes, vari pasūtīt skolā pienu, kas maksā 100Eiro gadā. Tā ir 200ml paciņa dienā. 

Ja ir vajadzīga pagarināta grupa, tas nozīmē, ka vecāki ir strādājoši un var atļauties par maksāt . Sīkāk par pagarināto grupu lasi šeit -  SFO.  Tā cena mēnesī ir 300 Eiro. Var izvēlēties dažas dienas nedēļā vest, tad cena ir mazāka. 
Vairāk par skolas gaitām lasi šeit




  Es gatavojos tam, ka Gustavam būs jāiet skolā. Tā bija apzināta izvēle, jo dzīvojot Norvēģijā ir svarīgi, ka zini norvēģu valodu. 
Pēc pirmās pardzīvotās nedēļas lielais satraukums arī ir mazinājies. Ir dienas, kad Gustavs ir mājās ar mani. Tam ir daudzi iemesli, kas nav saistīti ar slimošanu.


   Vērojot un pazīstos Gustavu, es zinu, cik svarīgi viņam ir vienatnē izspēlētais laiks, laiks ar mammu un māsu un laiks, kad  savā dvēselītē iegūt mieru un spēku. 


Vērojot savus zēnus, es redzu tik dažādas personības. Vienu, kam skola, sabiedrība un bērni ir pats svarīgākais un otru, kam miers un divvientulība ir spēka avots.  Mans uzdevums ir to visu ieviest ikdienā un radīt ģimenē harmoniju un ritmu.  Esmu apzināti savas darba gaitas nolikusi malā uz laiku, lai būtu kopā ar bērniem. 



Visiem vecākiem, kuri palaiduši savus mazos lolojumus skolā, es novēlu daudz spēka un prieka. Lai arī kur jūs dzīvotu un kādā skolā ietu jūsu bērni, tā būs pati labākā viņiem! Galvenais pašiem tā domāt un atbalstīt bērnus! 
Ticiet, mīliet un priecājieties par saviem bērniem!