pirmdiena, 2014. gada 11. augusts

atpakaļ blogā un ko redzēt Zviedrijā

Bloga atvaļinājums ir beidzies, jo esam atgriezušies Norvēģijā.
Vasara Latvijā bija laba. Es to nemainītu ne pret vienu zeltu vai zilo okeānu pludmalēm.
Lai arī dienas jaucās kopā ar nāktīm, satikšānas un pārbraucieni, kas droši vien maziem bērniem nav veselīgi, tā ir mana vasara - mana, jo ta ir dzīve, ko esmu radījusi sev apkārt. Un zinu, ka tas viss ir vajadzīgs, jo tas bagātina mūs garīgi.
Atgriežoties Norvēģijā, es tik kārtējo reizi pārliecinos, cik Latvija ir fantastiska vieta, cik interesanti cilvēki tur dzīvo un cik tomēr liela saskaņa valda, gan dabā, gan arī civēkos. Protams, ir izņēmumi, bet tie nav ne kripatiņas vērti, lai šeit pieminētu.
Man loti patika Elīnas Apsītes teiktais ,ka  pasaule mums apkārt ir tieši tāda, kādu mēs to esam radījuši. Un cilvēki, lietas, darbi mums apkārt ir mūsu pašu izvēlētsi
Vai mēs spēsim saskatīt labo, palīdzēt viens otram un pasmaidīt par burkšķošiem darbiniekiem valsts iestādēs, vai turpināsim dzīties pēc materiāliem labumiem un īgsim par katru nieku.

Kā lai labāk saka, es jūtu, ka šī materiālā pasaule arī mani ir ļoti iespaidojusi, jo ne pa velti, augustam pienākot, mēs iekāpjam mašīnā un dodamies atpakaļ uz Norvēģiju.....


Bet, lai tas viss paliek katra paša ziņā, kur un kā dzīvot, mēs jūnija vidū, krāmējām somas un devāmies uz Latviju.
Gustava lielākā vēlēšanās piepildījās. Jo viņš nepiekusis katru mīļu dienu pajautāja, cik dienas ir palikušas līdz mēs brauksim pie omes.

Šogad ceļojums izvērtās mazliet savādāks, jo plānā bija 2 dienas dzīvot Zviedrijā, lai apskatītu Safārī zoloģisko parku un apciemotu Daci. (Dace ir latviešu meitene, kura dzīvo, strādā, raksta blogu , http://daceshobiji.blogspot.com, mācās, audzina bērnus zviedru gaumē:))
Šis gads ir bijis īsts blogsatikšanās gads.  Sen  biju domājusi, cik interesanti būtu satikt cilvēkus, kuri raksta blogus.  Jo vienīgo, ko caur blogu iepazinu pagaišogad dzīvē, bija Laine. Par Laini būs atsevišķ stāsts, jo viņa savā pārgalvībā, sakrāmēja somas, salika savu ģimeni mašīnā un vienā jaukā dienā ieradās pie mums Norvēģijā. Es tiešām ļoti apbrīnoju cilvēkus, kas šķērso milzīgās kalnu grēdas, lai tuvāk apskatītu klintis un okeānu krastus:) labi, labi, ir jau šeit interesanti, bet Laine, tu esi medaļu pelnījusi. Lasi par Laines braucienu šeit

Mūsu brauciens uz Latviju sākās 5 no rīta. Kad guļošos bērnus ielikām mašīnā, kuru jau iepriekšējā dienā bijām sakrāmējuši, lai mierīgi pārbrauktu kalnus un dienas brauciens sāktos tuvāk Oslo rajonam. Braukt agri no rīta ir ļoti izdevīgi, jo mazie vēl guļ, ceļi ir tukši un brauciens līdz 10 rītā aiziet nemanot. Tā kā iesaku!
Kaut arī ir jūnija vidus, Norvēģijā pavasaris bija silts un ļoti saulains, sniegs no virsotnēm tik viegli neatkāpjas. Lielie ledus gabali un apsnigušās kalnu grēdas tik liecina, ka ziemai šķerslis nav pat karstais pavasaris.
 Lai ceļš būtu interesantāks ne tikai mazajiem, bet arī mums, stājamies vēsturiskās vietās, kur izkustināt kājas un pačurāt. Izklausās loti kulturāli....
 Rīta brauciens atmaksājās arī tādā zina, ka Stokholmā bijām jau 9-os vakarā. Mazliet noguruši, bet laimīgi, ka lielais brauciens pievarēts.
Nakts pie Daces un jau agri rītā, dodamies uz Komarden zoloģiskodārzu.  Kādreiz šeit varēja ar auto braukt zoloģiskodārzu teritorijā. Tā kā teritorija nav pielīdzinama Āfrikas safārī un brauciens ilgs labi ja 20min, tad šis pasākums tika pārtraukts, gan dzīvnieku veselības labad, gan arī cilvēku;) Tā vietā ierīkots gaisa vagoniņš, kurā ceļojot, vari redzēt dažādus Āfrikas zvērus no augstuma. Ļoti laba lieta!




 Šo ķeriņu man vajadzēja jums parādīt. Un iesaku ieviest arī Rīgas zoodārzā. Zvēru teritorija bija liela, mums rati līdzi nebija un mēs tādi nebijām vienīgie! ķeriņā saliec gan bērnus, somas, ēdienu u.c. un dodies staigāt! Ļoti praktisks risinajums.
 Tīģeri, lauvas, degunradži, tik daudz par tiem lasīts un fantazēts, redzēt tos dzīvē gribējās ne tikai zēniem!
Lieli jau izskatījās tie Āfrikas zvēri, mazliet savārguši, bet vienalga, sajūtas bija acīm redzamas.
Nākamais safārī brauciens jāplāno pie Mūrmāņiem uz Āfriku;) Elīna, gaidi ciemiņus!




 Ja jūs esiet redzējuši vai lasījušī  Nārnijas hronika, tad jautājumi lieki, kāpēc lauvas tēls Albertam ir tik īpašs. Iesaku izlasīt!!
 Pie šiem zvēriem bija uztaisīta atpūtas tribīnes, kur varēja skatīties pērtiķus un ēst lielo saldējumu. Kapēc tribīnes tieši pie šiem zvēriem?  Interesanti, jo ilgāk tu sēdi, jo vairāk sāc aizdomāties, vai tik tiešām tas neesi tu pats, kas pērtiķu kostīmā (citam tas pat nebūtu jāvelk), mēģini risināt ģimenes ainiņas. Tur varētu stundām sēdēt un skatīties, jo līdzība dažās situācījās ir milzīga, īpašī uz bērnu audzinašanu;)
Uzmanības vērts bija fakts, ka pērtiķus no apmeklētājiem škīra vien maza upīte un zems elektriskais žodziņš ar uzrakstu, pārkāpšana otrā pusē ir uz jūsu atbildību:)


 Pirmo reizi dzīvē redzeju, kā šie mazie it kā mīļie dzīvnieciņi, neganti noplēš žurku dažu minūšu laikā. Un neiedomājies iebāst tur savu roku, jo tā tiks pieskaitīta pie tiesājamās maltītes. Tā kā norobežojums, tik mazs stikla žodziņš, tad tikai uz veselo saprātu paļaujoties, paglaudīt viņūs it nemaz negribejās.
 Sešas stundas paskrēja nemanot, palika vēl neizstaigāds akvārijs, jo zoloģiskais dārzs tika slēgts ciet.
Piedzīvojumi pozitīvi, naudas maciņš arī tāds plāns  palika, bet ne jau katru gadu brauc uz Zviedriju Āfrikas zvērus redzēt.
Vakariņas pie Daces. Tā kā Daces ģimene ir veģetārieši, mums tika tā iespēja nobaudīt ko negaļisku. Teikšu godīgi, mana pirmā doma, ka būs jāiet uz mašīnu smērēt desmaizes, izgaisa kā nebijusi , jo ēdiens bija ļoti garšīgs, sātīgs un galvenais, pēc maltītes nekādu smaguma sajūtu!

Kamēr bērni spēlējās, mēs apspriedām visdažādākos jautājumus, par un ap bērniem, dzīvesveidu un izglītību.
 Nākamā diena turpinājās Stokholmas vēstures muzejā. Tur ir vērts aizbraukt! Tā kā mūsu ģimene ir pieskaitāma pie viking-folkloristiem, tad šis bija trāpīts desmitniekā! Senvēstures priekšmeti, kuri ieskauti mūsdienīgās gaismas instalācijās, aizveda uz pilngī citu laiku un telpu.






 Zelta istaba vēstures muzeja pagrabā, kura slēpj sevī ne tikai zeltlietas no dažādiem vēstures posmiem, bet arī stāstus. Un kas mani apšķebināja, bija bīskapu un baznīcu zeltlietas, kuras savā varenumā mērojās neizsakāmu miljonu vērtībā. Vai tiešām šīs zelta bumbas un dārgumi bija un ir galvenie, kas pierāda un parāda ticības varenumu?........
 Bet ko par zeltu, ejot cauri Stokholmas centram, Gustavs sauc, mamma skaties, mikīpele pīpē!! Vai tas tik nav zelta vērts atklājums;) Šovs šova galā....jo uzkāpjot uz prāmja un sākoties kruīza braucienam, šovi ne tikai pieaugušīem, bet arī bērniem...
 Kamēr Alberts sajūsmā dejoja nenosakāma skaļuma diskotēkā, Hermīne gribēja mesties līdzi. Bet tā kā par skaļu, daudz cilvēku...tētis parakstījāsiet deju placī līdzi. Es tiešām nealku kratīties pie gamgamstail mūzikas, tā kā sorry:) Tēta l;īdzdalība patika ne tikai Hermīnei, bet arī izklaides objektam Lotei. Jo Gata dancošana viņai likās tik jauka, ka beigu galā viņš dabūja čupīti, ak jā, par Hermīni Lote mazliet piemirs:)..... Bet tas savā ziņā pozitīvi, jo viņai no šī suņa bija paniskas bailes, jo ja paskatītās uz to no 2 gadnieka pozīcijas, respektīvi no apakšas, tā suņa maksa  izkatās kā liels cilvēks ar desu galvā.
šova iespaidā, mazie nerimās vēl ilgi. Kajītē tika taisīti triki brazīļu stilā un Alberts bija gatavs nomainīt visas aktivitātes, lai tik varētu dejot kā brazīļu zēni. Lūk kā:) 
ceļš kuģī aizvadīts un no rīta ceļoties, jau apkārt redzama Daugava, kaijas un tā īpašā smarža.... esam mājās.....
 Paldies Dacei par jauko tikšanos un naktmājām. Bija ļoti interesanti tevi satikt klātienē! Es ceru, ka mēs tiksimies atkal!

Augusta ieraksti tiks veltīti vasarai un Latvijai. Tāpēc baudiet augustu un lasiet skaistākos Latvijas stāsts ar Dabas mammu.


P.S. Vēl dažas dienas un zēni sāks iet skolā, tāpēc visiem tiem latviešiem, kuru bērni sāks iet skolā Norvēģijā ,novēlu jauku un laimīgu pirmo skolas dienu!!!!!

3 komentāri:

Ieva Zavjalova teica...

Nu feina un jauka ekskursija jums bijusi.
Un paldies,tiešām skola tūlīt tūlīt jau sāksies,vairs nedēļa mums palikusi un iestāsies ierastā rutīna!

dace teica...

Paldies tev pašai, Lelde, un ģimenei, ka iegriezāties! Es pēc tam vēl domāju, nu cik forši ka tā ar interneta paziņām var tik feini saskanēt un komunicēt. Bet no otras puses drīzāk būtu jābrīnās ja būtu galīgi garām, jo tomēr aktīvi cilvēki, blogu rakstoši šo to jau atklāj par sevi un pārsvarā savu pozitīvismu!
Nu un paldies par atzīšanos par tām desmaizēm, prieks ka nebija naktī jāiet meklēt uz mašīnu ko ēdamu : D :)
Kā sacīts, man un bērniem bija skumji kad aizbraucāt, tā kā noteikti ieplānojiet palikšanu /ciemošanos ja ne ātrāk, tad nākamvasar noteikti!

Inese teica...

tik forši, ka tā var satikties :) blogpasaule tomēr ir viena feina padarīšana, īpaši, ja to apvieno ar tikšanos klātienē :)))