sestdiena, 2014. gada 28. jūnijs

vasaras saulgrieži

Pēc divu nedēļu klusuma, esmu paņēmusi rokās datoru. Šim klusumam bija vairāki iemesli. Pats galvenais, mūsu atbraukšana uz Laviju un visi citi iemesli ir svētki, svētki un gatavošanās tiem.

Jūnija mēnesis aizsākās ar ciemiņu uzņemšanu Norvēģijā, pēcāk skolas eksāmena gatavošana, vikingu festivāls (par kuru rakstīju iepriekšējā rakstā) un brauciens uz Latviju.

Domājot par šo ierakstu, galvā skan vēl Jāņos spēlētās rotaļu dziesmas, tāpēc stāsts par Saulgriežiem.


Kopš mūsu Latvijas mājās "Vakres" būvdarbi rit pinā gaidā, tad Jāņu sagaidīšanai vajadzēja meklēt kādu citu vietu. Ugunskura vieta lai paliek tā pati, bet nojume, kur pamukt no lietus vajadzēja.
Tā kā mūsu zemē atrodās ne tikai simtgadīga māja, akmens drupas un milzīgas būvgružu kaudzes (kuru  bijušie īpašnieki bija pacentušies izmētāt pa visām malām), bet arī liela koka nojume, kura agrāk tika izmantota kā traktora novietne, tagad tur atradās viss kas, izņemot traktoru:)
Trīs dienas pirms Jāņiem sākās īsta gatavošanās, jo šai vietai vajadzēja tapt par seno klēti, kurā Jāņu dienā smaržotu pēc kalmēm, Jāņu zālēm, pīrāgiem un Jāņuguni.

Kaut arī darba netrūka, tā vēlēšanās svinēt Jāņus paša mājās bija pārāka. Pēdējos darbus Līgo dienā darot, sienot ziedus un klājot galdu, svētki varēja sākties. Un tie bija tieši tādi, kādus mēs tos radījām - īpaši un jautri!!

Lai arī es neesmu Jāņu māte, esmu Jāņu māsa! Un šis status ir godam nesam. Šoreiz pats Jānītis bija Zviedrijā, bet cerms nākamgad varēsim viņu klātienē godināt.


Līgojati, līgojati,
Nav vairs tālu Jāņu diena-
Šī dieniņa, rītdieniņa,
Parīt pati Jāņu diena

Līgo, Jāni, līgo, Jāni
Nu tā tava diena nāca;
Siesim sieru palagos,
 turēsim Jāņu dienu.





















Vedat mani zālītēs,
Es zālīšu nepazinu:
Es noplūcu griķu druvu,
Par ābolu domādama.
Plūcat meitas puķu pušķus
Daždažādi izraibotus - 
zilus, baltus, iedzeltenus, 
Kas Jāņos uzziedēja. 
 Izkaisīju nama plānu
Zaļajām zālītēm;
Sper kājiņu, kur sperdams,
Rit zālītes ritēdamas.

Mūsu mājās treji vārti, 
Visi treji appušķoti:
Pa pirmiem gani nāca, 
Pa otriem Jāņa bērni, 
Pa trešiem Jāņu māte, 
sieru nesa palagā. 





 Es apsedzu sav' galdiņu
Ar balto paladziņu:
Apsedz, Dieviņ, manu sētu
Ar sudraba mētelīt'.
Apsedz, Dieviņ, augumiņu
Ar zeltītu mētelīt'.


 Ņem, Jānīti, augstu zirgu,
Apjāj manu tīrumiņu,
Cel asniņu augstumā,
Min zālīti zemumā!
 Tur man tika Jāņos iet,
Kur lustīga Jāņu māte:
Kur lustīga Jāņu māte,
Tir lustīga līgošana.
 Noiet saule vakarā,
 Zelta miglu miglodama.
Lec, saulīte, rītā agri,
Noņem miglas vainadziņu.
 Ai, saulīte, mēnestiņis,
Kā jūs skaisti mijaties!
Kur dieniņu saule tek,
Tur tek nakti mēnestiņš.

 Kuriet lielu jāņuguni
Augsta kalna galiņā:
Lai maldāsi raganiņas,
Jāņu nakti staigādamas.


 Neguļu, neguļu,
Jānīša nakti,
Lai mana tautiņa
 veldrē nekrīt!

Neguļu, neguļu,
Jānīša nakti,
Lai mani bērniņi
veldrē nekrīt!

Neguļu, neguļu,
Jānīša nakti,
Lai mana valoda
veldrē nekrīt!
 Dindaru dandaru ozoliņi,
Visi tavi zariņi zīlīšu pilni.
Izgāju, lasīju apsamaldījosi,
Ai, Dieva dēliņi, vedati cauri!
 Jāņu diena, svēta diena,
Aiz visām  dieniņām:
Jāņu dienu Dieva dēls,
 Saules meitu sveicināja.
Jauka bija Jāņu diena,
Par visām dieniņām:
Līgo saule, līgo bite,
Līgo visa radībiņa.

trešdiena, 2014. gada 11. jūnijs

vikingi nāk

Jūnija pirmā nedēļa mūsmājās tika gaidīta jau kopš decembra. Laiks nolikt malā telefonu, datoru un mašīnu, uzvilk lina kreklu, pastalas un piedzīvot Vikingus.

Decembrī Albertam palika 8 gadi.  Dzimšanas dienā viņš saņēma naudas dāvanas no klases biedriem. Skaidrs bija viens, šī nauda tiks taupīta līdz Vikingu festivālam, jo sapnis par īštu zobenu  jau sen bija izsapņots. 
Es tik spēju apbrīnot Alberta apņēmību, aizraušanos un mērķi, pacietīgi gaidīt pus gadu, lai tiktu pie iecerētā.  Kas nu nekādi nav man raksturīgi...:)
Pašsaprotami liekas, ka bērni spēlējās ar klučiem, mašīnām un lego (ko, protams, dara arī mūsu zēni), tad mūsmājās vēl piedevām  tiek vilkti ārā apmetņi, vairogi, loki, bultas un zobeni un rīkotas kaujas piemājas mauriņā. 

Skatoties šīs cīņas un spēles, ir skaidrs, Vikingi ir kas īpašs, ne tikai kā seni barbariski ceļotāji, viņi bija vīri cīnītāji. Un zēnam tas ir tik vajadzīgs, šī varenā vīrieša etalons.  Lieli, spēcīgi vīri ar ādas jostām un zobeniem, kurus turot ar abām rokām, rodās jautajums, kur viņiem rodas spēks?
Ādas kurpes apāvuši, zobenus nospodrinājuši, viņi devās uz kuģi, lai kārtējā ceļojumā varētu sākties. Tā viņiem dzīve, aizbraukt un atgriesties citkārt ar ieguvumiem vai zaudējumiem, aizjūras vergiem un stāstiem.... stāstiem ,par kuriem mēs vēl šodien varam dzirdēt.
Lasot, izdzīvojot un piedzīvojot vikingus ar zēniem, manī radās sajūta, ka tie ir tik seni, bet tajā paša laikā tik īsti un tuvi. Vai mūsos vēl mīt kāda kripatiņa no seniem  Kuršu Vikingiem?  Lai runā stāsti, zīmes un vietas ,un lai katrs pats tos sevī izjūt.

Iedomājies, nakamā mirklī, atverot acis, tavā priekšā kursies ugunskurs, riņķī skraidīs bērni basām kājām, vīri un sievas darbosies ap medījumu. Kaut kur dzirdamas būs tauru skaņas un zirgu zviedzieni, un tev rokās būs nazītis, galvenais instruments, lai izdzīvotu Vikingu laikā.