svētdiena, 2014. gada 30. marts

slēpes

Lai pavasāra kartumā nepaliktu pārak karsti, auksta ziņa no augstiem kalniem:)

Pagājušā nedēļas nogale mums aizgāja brienot  vairāku metru dziļu sniegu un trennējot gribu.
Tikai 200 km braucienā no mūsu mājām, priekšā paverās pilnīga ziema, putenis un sniegs.
Ja lejā pūta vējš un mazliet smidzināja, tad kalnos bija pamatīgs putenis un neizbraucami ceļi.

Šo braucienu gaidījām ilgi, lai zēni varētu izmēģināt slalomslēpes un mēs izbaudīt ziemu, kas līdz mūsu salai tā arī neatnāca, pateicoties Golfa straumēm un pāris augstiem kalniem, kuros lietus mākoņi pamanās iestrēgt un nolīt.
 Salto ziemas mēnešu vietā pie mums pūta vējš un lija lietus.  Bet ja acu skatiena attālumā vari ieraudzīt kalnus ar apsnigušām virsotnēm, tad pat konstanti ilgo vēju un lietu var paciest.



Haukeli kalna virsotne, uz kuru mēs devāmies, ir 1200m augsta. Šeit sniegs vēl jūnija vidū ir redzams. Ne tik lielos apmēros lai slēpotu, bet lai pikotos gan!


Mūsu ceļa biedri bija Gustava krustvecāki ar dēliem. (Kā beigās pierādījās, viņi bija visizcilākie slēpošanas instruktori mūsu zēniem. Jo ar mammu un tēti gribas mazliet pačīkstēt un paniķoties. Esot kopā ar lielākiem zēniem, jādomā par ko citu.)

Lai ceļš sāktos, nodrošinamies ar siltām drēbēm (lejā t+10 kalnos -2), slēpēm un pārtiku. Brauciens 3,5h vienā virzienā, tāpēc izīrējām mazu kalna mājiņu visai nedēļas nogalei.

Kad teicu vairāki metri, es nepārspīlēju, jo sniega grēda ceļa malā ir vienīgi sniegs! Vasarā šeit ir sūnas un zaļaa zālīte.

 Tuvojoties kana virsotnēm, vietām redzamība bija pāris m attālumā, tapēc brauciena ātrums samazinās līdz 40km/h.  Skaitam tuneļus, jo pēc 5. ir janogriežas uz kalna mājiņu.
 Nogriezāmies, meģinājām braukt, bet ne cik talu netikām. Tā kā mūsu mašīnai nav 4 velkošie riteņi, vienīgais kas mums labi sanāca, bija iestumties ceļa kupenā;) Bet tā kā mašīnas šeit kursē no mājiņas un mājiņu, tikām uzvilkti augšā  ar trosi.
 Tagad galvenais atrasts īsto, jo jumti un skurstenīši visām bija vienādi, un tā arī bija vienīgā redzamā daļa. (atrokot tuneli uz ieeju, viegli uzelpojām, jo mājiņas nr. sakrita ar meklēto. )
 Iekārtošanās, velkomdrinks (tikai pieaugušajiem;) un ziema var sākties. Tā kā galdiņu klāja 1m augsta kupena, Gustavs saklāja savu ar visām servīzēm.



 Bērni mazliet atpūtušies un lielie arī. Laiks slēpēm!
 Atradām ceļu, kurš bija gana labs distancu slēpošanai. Tikai nebijām paredzējuši puteni. Putenis kalna galā ir diez gan neprognozējams, jo tas pēkšni sākas un pēc neilga laika jau pierimst. Galvenais neatpalikt no pārējiem, jo vienā brīdī redzamība ir tikai  savu roku attālumā.
 Pirmā diena galā. Visi apmierināti un noguruši. Laiks pirtiņai! Pulkstens tikai mazliet pāri 9ņiem, kad visi saldi gulēja. Arī pieaugušie:)


Nākamaja dienā no puteņa nevēsts. Saule, sniegs un slēpes. 
Vēl tik mazliet distanču slēpes, lai ķertos klāt slalomslēpošanai. 

Gribas audzinašanas stunda nr.1. :) Pirs doties uz pacēlāju pusi, izmēģinajām kādu lēzenu kalniņu, lai iemācītos kontrolēt līdzsvaru un krist. Lai cik tas interesanti neliktos, Gustava apņemšanās uzkāpt atkal kalnā un no tā laisties lejā bija daudz reizes lielāka, kā Albertam. Mani pozitīvie vārdi un pierunāšana nelīdzēja. Atlika pēdējais, stingri pateikt, ka tev jānak uz kalna, vai tu gribi vai nē. Izrādījās, tas nostrādāja. Alberts uzvilka slēpes, savācās un aizgāja pie zēniem. Pēc pāris nobraucieniem, smaids atkal parādījās un domas par to, ka es vairāk nekad nebraukšu uz kalniem, nomainījās uz - tas ir tik forši!





Beidzot ilgi gaidītās slalomslēpes. Kaut nogurums pamatīgs, jāpamēģina!  Lai nākamo reizi jau varetu braukt paša spēkiem.


























Kaut tās bija dažas dienas, ziemu biedzīvojām un kārtīgi atpūtāmies.
Slēpes iemēginajām, un sapratām, ka tās jānoliek redzamakā vieta, lai šogad vēl kādu reizi aizbrauktu paslēpot.
Sapratu tikai vienu, cik svarīgi ir bērniem iemācīt slēpot jau laicīgi. (Protams, ja tas ir iespējams). Kaut vai visvienkāršākās distanču slēpes, ar kurām izbraukt vietējos celiņus.

Tā kā man ziema ļoti patīk, ar nepacietību gaidu nākamo nedēļas nogali, kad dosimies kalnu braucienā  - tikai meitenēm:)
Draudzeņu brauciens ar slēpēm, kas tiek organizēts katru gadu ap Lieldienām. Trīs dienas kalnos, ar labam draudzenēm  un slēpošanu un vakara runam.


Lai saulaina svētdiena un griežam pulksteni uz vasaras laiku!  

pirmdiena, 2014. gada 24. marts

keramika

Esam veiksmīgi atgriezušies no kalnu slēpošanas. (svētdienas kadrs izpalika, mājās bijām vēlu un vienīgā doma bija ātrak salikt visus gultās:)) Veiksmīgi tapēc, ka slikto laika pastākļu dēl, brauciens nācās pārcelt no piektdienas uz sestdienu, jo kalnos ceļi bija slēgti. Izvēlējāmies pārlaist nakti majās, nekā 5h sēdēt mašīnā.
Bet kā mums gāja, uzrakstīšu kādā no nākamajiem rakstiem.


Keramika.
 Kopš esam Vikingu kluba  biedri, ik palaikam izmantojam iespeju iemācīties ko jaunu. Keramikas trauku veidošana izmantojot ģipša palikņus, bija mana šīs reizes mācība.  Izmantoju pelēko mālu, kuru divas rezies dedzinot krasnī iegūsti gaiši brūnu trauku. Tā kā šī bija Vikingu kermikas mācība, trauku glazūru neizmantojām. Jo kā vēsta arheoloģiskie izrakumi, Norvēģu pusē lazurēti trauki nav atrasti.


Kur vikingi izmantoja keramikas traukus:

Primārais bija ēdienu gatavošana un uzglabāšana.

Lai ēdiens saglabātos silts, tika izmantotas lielas keramikas bļodas, kuras turēja pie ugunskura, ik pa laikam tās pagriežot.
No mazākiem traukiem ēda un dzēra.
Pārsvarā tās bija bļodiņas ar stāvam malām.

Keramikas trauks attēlā ir veidots pēc seno izrakuma parauga. Tā ir urna. Tā kā  kapu vietas klinšainos apgabalos nebija iespējams izvedot, mazās urniņas ieraka piemājas svētvietās.

Zīmes ir apļi un līnijas, kas tulkojamas, kā nebeidzamais saules ceļš  un dzīves gājums.

Izrullējam apaļu pankūciņu, kuras biezums ir 2 cm, liekam uz ģipša formas un veidojam bļodu. Ja nav ģipša forma, trauka malas veido uz augšu ar rokām. Veido pamatni. Sarullē garu "desiņu", kuru liekot uz trauka pamatnes, veido apaļu formu. Pēcāk apakšu veido, lai iegūtu trauku formu.  Kad vēlamā forma ir iegūta, veido zīmes un rakstus.

Traukam ir jāžūst aptuveni 2 nedēļas, pirms tas tiek likts krāsnī. Ja trauks nav kārtigi izžuvis, krāsnī dedzinot, tas var sasprāgt vai ieplaisāt.







 Nekad agrāk nebiju strādājusi ar keramikas ripu. No malas izskatījās viegli, bet lai trauks veidotos un iegūtu vēlamo formu, bija jāzin:
sākot strādāt ar māla pikuci, tas no sākuma ir jāiecentrē. Griežoties ripai, to apzināti velk uz savu pusi centrējot.
Strādā ar abām rokām, sajūtot, lai trauks nepaliek saus, jo tad mals sāk lipt pie rokām







Vēl tikai 10 dienas, kad tie tiks dedzināti un varēs tikt likti lietā.





ceturtdiena, 2014. gada 20. marts

svētki un krītiņsomas

Marts mūsu ģimenē ir svētku laiks, jo pēc senam latviešu trdīcijam, Jāņu bērniem jadzimst ir tieši marta mēnesī:) 
 Esmu bezgal priecīga, ka senās tradīcijas ir piekoptas ne tikai manu vecvecāku vidū, bet arī vīra vecāki ir godam turējuši senos latviešu ticējumus. 
Mana mamma, tētis un vīrs ir dzimis martā. Kad Gustavam likām vārdu, nemaz nepaskatījamies kalendārā, ka tas arī ir martā un vēl piedevām Gata dzimšanasdienā. Tāpēc laiks dāvanām! 

Krītiņsomas -  pagatavojamas pašu rokām un dāvināt var bērniem līdz pat pamatskolas vecumam. Ja liekas krītiņi būs par bērnišķīgu, taisam zīmuļu somu. Jo tos izmantot var ne tikai mājās krāsojot, bet arī skolā. 

Es  pamatā izmantoju vilnas filta audumu, kuram šuju klāt vēl vienu vilnas audumu vai kokvilnu. Veidojam mazas kabatiņas krītiņiem un piezīmju grāmatiņai. 
Iešujam podziņu, saliekam krītiņus un somiņa gatava!

Pēc savas pieredzes zinu, šie četrkantīgie krītiņi kalpo ļoti ilgi. Krītiņū forma un kvalitāte dod bērnam iespēju ilgi darboties, krītiņam nesalūztot. 

Zīmuļi - forma un zīmuļa biezums ir domāts ilgam un kvalitatīvam darbam. Tas nokrītot zemē tik viegli nesalūzt mazās daļiņās. Esiet pieredzējuši, ka spicinot zīmuli, tas lūzt un lūzt. Šos zīmuļus spicināt tik bieži nevajag, jo krāsas grafīts ir biezāks nekā parastiem zīmuļiem. 

Latvijā Waldorf krāsas var meklēt Weleda.lv veikalā baložu 28 vai internetā meklējiet 





Lai jauka diena un tiekamies svētdienā! 

otrdiena, 2014. gada 18. marts

darbi un pārgājiens

Atverot  Dabas mammas blogu un ieraugot senu svētdienas kadru, rodas jautājums, kas šoreiz?
Mana retā parādīšanās blogā nav nekāda nejaušība, jo esmu sākusi strādāt. Kaut arī darbs nav katru dienu (labi 4 dienas nedēļa:), tas paņem ļoti daudz laika, enerģijas un iedvesmas.

Mākslas skola ir mana darba vieta līdz aprīļa sākumam. Katru pirmdienas un otrdienas vakaru strādāju ar 4 grupām -
1. bērniem vecumā no 6-8 gadi,
2. bērni 9-13 gadi,
3. grupa 14 gadīgie un
4. grupa pieaugušie ar garīgu atpalicību.

Darbs ir ļoti interesants un pieredzes vērts. Īpaši ar pieaugušo grupu. Jo nekad agrāk nebiju strādājusi ar šādiem cilvēkiem. Mākslas skola un mūzika ir viņu terapija. Tapēc programmā ietilpst daudz gleznošanas, darbs ar dažādiem materiāliem un mūziku.
Šie cilvēki var izdarīt ļoti daudz, bet viņi nevar iemācīties un attīstīties. Tas jāsaprot, ka šo cilveku izaugsme ir vienā brīdi apstājusies, vai esot vēl mammas vēderā, gadu, divu vai piecu gadu vecumā. Tu esi cilveks, bet nespēj eksistēt bez otra cilvēka palīdzības.

Teikšu godīgi, pirmo reizi, kad ar viņiem strādāju, pārnākot mājās intensīvi mazgāju rokas ar ziepēm, kad attapos, nodomāju, ko es daru, kapēc es gribu tā attīrīties? Tagad ir savādāk, esmu pie viņiem pieradusi.

Es tik nebeidzu uzdodu sev jautājumu, kapēc mums šie cilvēki ir apkārt?

Skola, vecā darba vieta SFO un mākslas stundas ar 9. klasi.
Skolā esmu ceturdienas pēcpusdienas un divas stundas piektdienā. 9 klase ir ļoti interesanta, jo šeit aptuveni 80% nav galvā mācības:) tāpēc jābūt ļoti pozitīvam, pretimnākošam un stingram. Viņiem vajag stingrus, drošus noteikumus, lai ir sabils balzsts un būt labam piemēram, draugam.


Tā kā darbā nav jābūt 8h, varu lielāko dienasdaļu pavadīt ar saviem bērniem. Kad strādaju, Hermīne ir pie auklītes un Gustavs bērnudārzā. Tā kā tuvojas vasara, Gustavs ir sācis iet tikai 2 dienas bērnudārzā, par ko viņš ir ļoti priecīgs:) un es arī! Varam būt vairāk kopā. Hermīne arī ir sajūsmā, jo viņas labākais draugs Taua (Gustavs no Hermīnes valodas) ir mājās.

Šis mēnesis ir nācis kā mācība man, Inita, tu jau to zināji:)) jo arvien vairāk redzu, kāds haos ieviešās mūsu ikdienā, īpaši tad,  kad Alberts pārnak no skolas un neviens nav mājās. Kaut arī tās ir divas dienas nedēļā,  1 stundu pēc skolas, viņš man skaidri un gaiši paziņoja: Ko lai es mājās daru, ja tur neviena nav kas mani sagaida?
Tajā visā ir tik liela patiesība, jo es atceros sevi, kad pārnākot mājās neviena nebija, pirmā doma, jāiet laukā! Jo iekšā jau neviena nav. Un ja datoru spēlēt nevar, TV arī tikai piektdienās, spēlītes un IPads nav, ko lai dara?

Tad man pārnākot no darba, durvīs ir atstāta zīmīte:
ESMO PI TOBJA. MAJAS BOŠU VĒLAK. ALBERTS

Sestdienai pienākot, vienīgā doma ir salikt visu ģimeni  mašīnā, paņemt desiņas un braukt pie jūras. Vienīgais un vissvarīgākais būt kopā ar saviem mīlajiem.

Mūsu iecienītā vieta Spisøy.





Vēl divas nedēlas un mana pieredzes bagātā strādāšana pierimsies. Teikšu godīgi, es to ļoti gaidu!


Lai mierīga nedēļa! 


svētdiena, 2014. gada 9. marts

nedēļas zelta mācība un svētdienas kadrs


5 veidi kā mēs varam izrādīt mīlestību savam vīram.

  • apliecinājuma vārdi 
  • mīlestības darbi
  • kvalitatīvi pavadīts laiks
  • dāvanu pasniegšana
  • fizisks pieskāriens


Liec justies otram mīlētam un īpašam. 

/"Grāmata laulātajiem" Nikijs un Sīla Lī/

pirmdiena, 2014. gada 3. marts

Ziemas brīvlaiks - vēja, saules un pavasara smaržās

Pagaišā nedēla mums bija brīva - brīva no skolas, bērnudārza un blogga. Doma bija gulēt no rītiem ilgi un ēst vēlās brokastis, smērēt maizītes un doties, kur sirds vien vēlas. Tādām tak vajadzētu būt brīvdienām. Un bija!!! Labi, rīti sākās kā ierasts pulk.6:) es arvien vairāk pāliecienos, cik labi ir piecelties 6šos no rīta, ne tikai tāpēc, ka mazie ceļās, bet tad diena ir divreiz garāka!
Brokastis, plāns un aiziet, iepazīt tuvākas un talākas vietas. Mēs izvēlējāmies brīvlaiku pavadīt pēc iespējas vairāk svaigā gaisā.  Netērējot liekus līdzekļus, maksājot ieejas biļetes, gidi būsim mēs paši.


Pirmdiena:
šo kadru man vajadzēja ielikt, kaut arī tas tapa svētdienas vakarā. Milzīgs vējš, nevaldāma jūra un viļņi. Nostājies krastā, bet vilnis pārveļas pāri krasta akmeņiem, kā maziem olīšiem. Mukt, vai vēl mazliet palikt.... Tas ir tik vilinoši un tajā pašā laikā bīstami....mazliet palikt un tad gan mukt!
Nākamajā dienā šeit var nākt pēc izskalotiem dārgumiem. Kas zin, varbūt starp kokiem, atkritumiem, atrod apslēptu karti vai dārguma lādi;)......

 Pirmdienas rīts. Aiz loga aitas ganās, kāda vārna ieķērkstas un te pēkšņi Alberts sauc, mamma, milzīgs ērglis! Visi vēl pidžamās, bet tas bija 10 sekunžu jautājums, kad zēni bija laukē meklēt, kur ērglis nolaidies. Pēc ilgiem  ekspedīcijas gājieniem, ērgli neatrada, tik vien atliekas no kādas aitas. Kā izskatās, šī sen kā   izrakstīta no mājas grāmatas....
 Otrdiena - zelta raktuves. Netālu no mūsu mājām atrodas īpaša vieta. Kur pirms daudziem gadiem daži labi kļuva stāvus bagāti. Tie nebija norvēģi, bet gan angļi, kas šeit atrada  tīru zeltu.


 Pie stāviem krastiem varēja piestāt kuģi no Anglijas, lai iekrautu dārgumus un dotos atpakaļ.
 Tagad raktuvēs tik satecējis ūdens, bet kādreiz vīri melnām mutēm strādāja.
 Pēc garās pastaigas, līšanas alā un kāpšanas pakalnos, vajag mazliet elpas, domas un pabūt vienam. Gustavs labprāt atrod sev kādu īpašu vietu, kur nedzird ne cilvēku runas, ne mūžīgos mammas jautājumus, vai tu gribi vēl, vai dzersi kakao, tu esi paēdis, utt????? Tikai vējš un pilnīgs klusums. Kaut kur redzama kāda aita, putnu pāris un tik ļoti svarīgā  vientulība......
 Laiks dušai, lai nākamajā dienā varētu doties pasaku takās! Ar labu nakti, Satiekamies trešdien!

 No rīta līst, bet pasaku mežs ir ierakstīt šīs dienas plānā. Neko darīt, nomainam kedas pret zābakiem un braucam. Hermīnei ir pienācis tāds vecums, kad viņa sāk lietas pētit, patīk klausīties, ka par tām stāsta. Pasaku mežs viņai bija kā reiz.

 Ceturdiena.... nogurums ir ņēmis virsroku. Taisam dienas atpūtu. Bērni laukā, mamma ātri iztīra māju. Gribētos jau, ka mums mājās neesot, tā stāv tīra un kārtīga, bet nekā. Velti cerēt, drēbju kalns aug dabīgā ātrumā un putekļi krākjas tik pat pamanāmi:)
Bet piektdienai plāni gatavi - Ryvarden. Laiks mierīgs, tieši lai dotos pie atklātiem ūdeņiem. Šī vieta man ļoti ir iepatikusies, jo ceļā uz bāku ir tik lieli un līdzeni klinšu klajumi. Tāda sajūta, ka kāds tos būtu izveidojis, nolidzinājis. Pa kādam kokam, bet visā ceļā vienas vienīgas sūnas...
Ūdens vilinājumam nevar pretoties! Ir vajadzīgs tas mazais brītiņs, lai sajustu to vareno speku, milzīgo kustību un ritmu, kas piemīt tikai ūdenim.

 Nedēļas nogale mājās. Dzīvojoties jaunajā spēļu stendā.
Kad pirmo reizi to ieraidzīju bērnudārzā Asniņš, sapratu, mums tāds arī kādreiz būs jāuztaisa. Galvenais, lai pienāk īstais laiks un stends ir gatavs. Vēl tik mammai jāuzšuj pārklājs, ko pārlikt jumtam pāri. Bet tagad tas jau ir bijis veikals, māja, kuģis, teātris, cietums, slimnīca un atkal kuģis, šoreiz ar visām izklaidēm. Šūpuļtīkls ir slings, kurā kādreiz tika nēsāti mazie Alkšņu bērni.





Lai radošs un saules pilns marts!!