trešdiena, 2014. gada 5. februāris

kopā

Man ļoti patīk R. Kaupera un I Cipes dziesma   - Mana dziesma. Īpaši pirmās rindiņas
 Kad dators izslēgts un telefons kluss
Ļauj pie Tevis man šovakar nākt
Gribu mācīties pirmos soļus
Un pirmo dziesmu sākt

Atceros, bija viens periods, kad šo dziesmu varēju klausīties un klausīties. Likās tik personīga un tuva. Varbūt tāpēc ka esam Norvēģijā un viss latviskais ir paspilgtinātās krāsās un noteikti tāpēc, ka Renāra Kaupera dziedāšana patīk ne tikai man, bet visai Alkšņu ģimenei. 

Lai sāktu saprast, kas te tagad notiek un par ko stāsts, sākšu ar tehnoloģijām, kas izslēdzās pašas no sevis un atpakaļ  ieslēgt neizdodas. Ja tas būtu tikai dators, nē šoreiz arī telefons pievienojās. Vai no pārlieku lielas  lietošanas vai vienkārši vecuma, visi kontakti ar ārpasauli atvienojās dažu dienu laikā. No sākuma nevarēju saprast priecāties vai raudāt. Bet tā kā izvēles mazas, padusmojos, paraudāju un nopriecājos, nu ko, ķeramies pie mājas uzpošanas. (tas iedvesmojoties no bloggmammu rakstiem un laika, kas tagad bija vēl vairāk! )  Neies cauri tikai ar logu nomazgāšanu, vajag krāsot. Sen man tā zilā krāsa zēnu istabā nepatika, sastādīju Gatim sarakstu ar nepieciešamām lietām, lai zilā krāsa no istabas pazustu nebūtībā. 

Kad darbi varēja sākties, čaklās palīgu rokas stāvēja ierindā, kad tiks padota zaļā gaisma. Gustavs, kā pieredzējis krāsotājs - mākslinieks, pirmais ko izdarīja, uzzīmē zīmējumu un parakstās, tad sāka krāsot. Hermīne pirms tam otu rokā nebija turējusi, aiz sajūsmas nezināja kur likties. Darīja visu kā brālis, (pirmās 5 minūtes), pēc tam pakrāsoja sev rokas, brālim džemperi un kad tuvojās uz manu pusi, sapratu ,vai tas beigsies ļoti radoši, vai jāsameklē māsai kāda cita aizraušanās. Pirmais ko redzu ir bormašīna. Noņemu uzgriezni un "rotaļlieta" gatava. Kamēr māsa pēta un spaida savu jauno mantiņu, mēs ar Gustavu krāsojam. Kaut arī sanāk visādi klekši un krāsu piles, palīgs ir bezgala izturīgs un pacietīgs. Malacis!

Pamazām tuvojās nedēļas nogale. Datoru sanāk ieslēgt, bet tas ik  pēc 3 min. slēdzās ārā. Pacietību izaicinošs moments ir ierakstīt rakstu blogā:) Skaidrs ir viens, datoru pie pilnvērtīgām funkcijām nedabūt!

Nedēļas nogalē laika apstākļi nemainās (pūš aukstu vēju), mēs izlemjam palikt mājās. O, Gustavs ir loti apmierināts, jo viņa plāns bija iet šodien skolā - māju skolā. Tā kā Alberts jau trīs gadus mācās, tas būs labs skolotājs matemātikā. Albertam šī loma ļoti patika. Mācības varēja sākties. Nopietnība, klusums virtuvē-klasē, Gustavs visu pieraksta un beigās nosaka. Tā, skolā esmu izmācījies, man uz īsto skolu iet vairs nevajadzēs! Es visu māku!

Gustavam augustā ir jāsāk iet 1. klasē. Un šis ir lielais notikums, par kuru mazajai galviņa ir ļoti  jādomā. Kā tas būs, valoda, skolotāji, jauna vide, bērni, mācības, soma!.....kaut arī tas būs tikai augustā, Gustavs ir apņēmies iemācīties visu līdz skolai. Kas tas par mērķi, neprasiet! Jo katru reizi, arguments ir cits....
Vēl priekšā vasara un Latvija, viņa 6 gadu dzimšanas diena un tad pirmā klase. Ceru, ka viss būs labi un skola paliks par vietu, uz kuru iet ar prieku un patiku.
Bet tikmēr mājmācība iet pilnā sparā. (mēs lielie šajā procesā netikām pielaisti, jo tā esot 1. klase. Kurš lielais iet 1. klasē!?:)


Kamēr mazie mācās, tikmēr es cepu vafeles.
 Kad visi bērni ir mājās, var padarīt daudz vairāk. Albertam aizejot uz skolu un Gustava uz bērnudārzu, Hermīne visu uzmanību prasa no manis. Viņa prasa, kur ir Gustavs? Meklē viņu un kad beigās saprot, brālis nav mājās, kārta spēlēties ar mammu.
Kopš Gustava piedzimšanas es ar bērniem neesmu spēlējusies, tādā burtiskā nozīme - ar mašīnītēm, vai klučiem. Viņi spēlējās viens ar otru vai vieni paši. Man tas liekas visdabīgāk un pieņemamāk. Hermīne, kā jau nr. 3 ir piedzimusi barā un bars ir viņai vajadzīgs. Paliekot vienai mājās ar mammu, nav īstas saprašanas, kas te tagad notiksies. Brāļiem pārrodoties, lietas atrisinās pašas no sevis. Spēles, smiekli, veikalu, skolu un būdiņu taisīšana. Hermīne tam visam pa visu un skaidri redzams, beidzot viņa jūtas labi.
Ar katru nākamo bērnu, paliek vieglāk gan mājas darbi gan rotaļu brīži. Viņi viens otru papildina, māca un balsta. Un to tikai var redzēt, kad esam visi kopā.  Protams, ir vairāk jāplāno un jādomā par savu laiku, ēdienu gatavošanu, mājas uzkopšanu u.t.t. (kā jau visām ģimenēm ar 3 vai 1 bērnu). Bet tā bara sajūta, kad esam 5 nevis mēs 2, dara ikdienu piepildītu, interesantu un  vafeles pazūd nemanāmā ātrumā. Tas arī bara instinkts;)


Pārdomas; Iedomājoties par Gustavu un viņa skolas sākumu, arī man jāaizdomājās, cik mazs ir tas laiciņš, kas man atvēlēts kopā ar bērniem, kad viņi ir maziņi. Tikai nieka 6 gadi, kad vari  mazo paturēt klēpī, palīdzēt uzvilkt kurpes, iemācīt pateikt kaka (tas saimniecības maciņa plānošanas sakarā:)), izstāstīt pasaku un ļaut ielīst pie mammas gultā. Tie mirkļi, kas silda, paliek atmiņā un rada bērnību. 
Ceru, ka mans dators drīz tiks nomainīts pret kaut ko izturīgāku, un nākamajam ierakstam nebūs jāgaida nākamā mēneša algas diena:)
Jo pagaišā nedēļas nogalē ir piedzīvots vijoļu seminārs, Alberta draugs no Latvijas un pirmā franču bize:)

Lai radoša un sniegota nedēļas otrā daļa!

P.S.  Cietā diska iegāde nebija nejaušība. Pati sev uzsitu pa plecu, malace, bildes ir drošībā. Par copy past!:)

5 komentāri:

Laine teica...

Pirmkārt - parakstos zem katra vārda. :) Otrkārt - vafeļu panna tagad ir manā "must-have" saraksta augšā. Kā gan es biju aizmirsusi, ka mums bērnībā vafeles bija viens no galvenajiem našķiem! :)
LAi skaista ziema jums tur pie Troļļiem! Un, ja tu vēl nezināji, tad pošamies maijā pie jums! :D

Anonīms teica...

Motivejoss ieraksts...Tas man aktuals temats - vel viens mazais. Tik labi dzirdet "pieredzejusas" mammas vardus par to, ka sava zinja ir vieglaak/forsak ar vairakiem berniem. Ta ka nav tikai "sausmas, sausmas, knapi ar vienu tieku gala, ka bus ar diviem" variants :)

dabasmamma teica...

Laine: Gaidām jūs ciemos!!! (Tas nopietni!) Maijs ir loti labs mēnesis!

Anonīms: Es esmu uzaugusi ar diviem brāļiem un nevaru nemaz iedomāties, kā tas būtu, ja jāaug vienam ģimenē. Lai arī mēs kāvāmies bez apstājas, podu gāšana un kopīgie noslēpumi ir bērnības atmiņas. Un ja saka, nevar atļauties. Tad vajag sastādīt savu prioritāšu sarakstu. Mazam bērnam ir vienalga, ar ko viņš staigā vai ar veciem brāļa zābakiem vai aizlienētu jaciņu. Galvenais, ko mēs pieaugušies paši domājam! Par kuplām ģimenēm!

Baiba Gricmane teica...

Mana miilja Lelde un mazie,ti, ljooti skumstam pec jums un visam jusu aktivitqtem,meitenes jauta kad brauksi. Ciemos,busim lv 14-21 julijs,ceru ka jus ari taja laika pa lv dzivositeties..;).sakaardinaji mani ar tam vafelem...:) Buchas

dabasmamma teica...

Baiba: Mēs būsim Latvijā jūlijā, tā kā noteikti tiekamies!!!
Nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu savas mīļās krustmeitiņas!!! Bučas viņam!