ceturtdiena, 2014. gada 20. februāris

ātrais pārskats

Lai varētu ķerties klāt jauniem ierakstiem un jaunām idejām, pirmkārt, solītais raksts par ciemošanos un franču bizi un ātrais  apskats  zēnu istabā.

Kad dienas ir ieguvušas veselīgu ritmu un darbiem atliek daudz vairāk laika, uz galvas uzgāžas kas negaidīts, burtiskā nozīmē. Labi, ne burtiskā, bet notik viss tas, ko tu noteikti negaidi. Pēkšņie darba piedāvajumi - pat veseli divi (šeit es mazliet vainoju savu vēlēšanos, ko sevī klusībā turēju un nodomāju, varētu sākt strādāt). Atliek par to padomāt, un notiek lietas pašas no sevis.
Vecā, labā skola un bērni. Pirmā darba diena. Alberts skolā, Gustavs bērnudārzā, Hermīne pie auklītes (manas mātišķās jūtas bija daudz lielākas nekā Hermīne to uztvēra. Viņa atvadoties  pamāja un gāja spēlēties ar draudzenēm. Auklīte ir mana draudzene ar saviem bērniem).
Liekas fantastiski, viss notiek, kā tam būtu jānotiek. Līdz pienāk vakars, sēžamies pie galda, un Lelde vairs piecelties nevar, kāja sāp kā sagriezt. Liekas, ir kas sarauts vai pārplīsis. Pirmā doma, kas notiek!!. Uz celi milzīga tūska, kas vēlāk izveidojās par zilumu. Brauciens uz uzņemšanu, vēlāk pie ķirurga, ultrasonogrāfija un diagnozes - vēnu samezglojumi. Vienvārds sakot, nevajag uzņemties par daudz. Divu dienu mierīga  mājās būšana un pārdomas, un jauns ieraksts blogā.
Man jau liekas, ka tam visam ir kādas likumsakarības, vai tie lūzumi vai traumas. Kāds augsatāgs spēks saka, stop, ir par daudz, piezemējies! Tieši tajā dienā pastā atnāca sūtījums, kurā iekšā grāmata Vecāku lūgšanu spēks. Ar nepacietību ķēros klāt lasīšanai.


Uhh, kas par ievadu.

Par draugu. Alberts jau ir tik liels izaudzis un viņa draugi arī dzen:), ka atbraukt vienam pie otra ciemos ir vien jautājuma un datuma sarunāšana. Un draugs ir klāt! Ar visu mammu:)

Alberts ļoti gaidīja Ernestu, jo tas ir tomēr kas īpašs, ka tu nevari satikt Latvijas  draugus veselus 10 mēnešus.  Gaidīšana ir vel lielāka un īpašāka.

Man galvā domas, ko darīsim un ko skatīsimies. Norvēģijā ir tik daudz skaistu vietu. Vienā pusē apsniguši kalni, otrā klintis un vēl līkumotie ceļi.

Tā kā draugs ciemojās tikai dažas dienas, izdomajam uzkāpt kalnā uz aizbraukt lī∂z atklātiem ūdeņiem.

Ko redzēt mūsu salā:
Ja esi ielidojis Bergen pilsētā, tad programmā jāietilps ir vilcieniņam uz kalnu virsotni, no kura var apskatīt visu Bergenu, zivju tirgus un vecās tirgotaju mājas.
Ceļš ar autobusu-prāmi-autobusu, kas ir tikai 65 km, bet kopumā ceļo 2,4h! (ļoti interesanti, ja nav slikta dūša līkumainos ceļos un uz kuģa;)

Bømlo. 
Obligāta apskates vieta ir Siggjo kalns. Kas ir mūsu salas augstakais 470m. Kāpiens pa akmens krāvumiem, ledu un iekāpšana makonī. Kur bija paredzēts pasakains skats tālu prom, plašajā okeanā!
Bērniem šie kāpieni ļoti patīk. Jo katru reizi atklājas kas jauns! Ak jā, piemirsu pateikt, ka kāpj 3 zēni, kuru interese ir turēties pēc iespējas tālāk no ierastās taciņas..:)



 Pēdējā bilde, pirms mūs apņēma necauredzama  migla

mūsu sala ir ļoti akmeņaina. Var teikt -  viscaur akmeņaina, ja pabrauc pāris km no vietas, kur mēs dzīvojam. Tur vairs nav ne koki, ne zale. Savdabīgs tukšums, visums un vējš. Te var sajust to vareno dabas spēku, kurā celvēks ir viena maza daļiņa, pat ne akmens liela un smaga.

Hermīnei Līgas Šaules adīts pančo.
 ģimenes maltīte ar suni.

Vēl ciemos uz Alberta skolu un klāt 3. dienas vakars, kad jākrāmē somas un jādodas atpakaļ uz lidostu.

Katrs latviešu ciemiņš ir ļoti īpašs mūsmājās. Vai tas tāpēc, ka latviski runājoša būtne vai ilgas pēc Latvijas. Varbūt vēlme parādīt, cik skaista ir Norvēģija....
Kad ciemiņi aizvadīti, bērni kalendārā saskaita mēnešus līdz Latvijas braucienam. Tas visiem ir īpašs un ļoti nozīmīgs ceļojums, galu galā uz mājām.

Istaba:
Pirms ieradās ārvalstu delegācija (latviešu draugi:)), istaba bija jāpabeidz. Kaut arī mēbeles vajadzēja taisīt pašiem vai arī pasūtīt. Darbi ievilkās pa veselu nedēļu ilgāk. Bet kad mērķis ir nostādīts, atliek tik ievilkt elpu un izdarīt lietas līdz galam. Man šie beigu datumi ļoti stimulē!

Beigu beigās viss tika pabeigt kā iecerēts un istaba ieguva gaišu nokrāsu un sūnu zaļas gultiņas.



 Plaukti, skapji un galds Gata taisīts, Leldes krāsots:)



Franču bize. Šo brīdi, kad es varēšu sapīt savai meitai franču bizi, es gaidīju visu mūži. Nepārspīlējot. Kopš sevi atceros, man ļoti patika pīt lellēm, draudzenēm, mammai, draugu bērniem matus. Austrai un Dārtai bija visgarakie mati. Viņu apciemojumi lika acīm iemirdzēties:))Nabaga meitenes, kurām viss tas bija jāparciešs:)) Jau tad pie sevis ticeju un cerēju, kad es apprecēšos man noteikti būs daudz  bērni, būs meita ar gariem matiem. Ak šie sapņi, kas tomēr vienā jaukā dienā piepildās.

Bet lai šai meitai sapītu bizi, jābūt ar pieredzi un ātram:) Tiek dota pus minūte, kuras laikā tev jāmēģina iestāstīt, ka visām princesēm ir bizes un franču bize ir visskaistakajām princesēm. Tas darbojās un gala rezultātā ir bize.  Hermīne tik nosaka: muka! :)
Atskaite nodota:)

Turpinu lasīt grāmatu un adīt Gatim džemperi. Marts tuvojās ar katru dienu!

Nav komentāru: