svētdiena, 2014. gada 23. februāris

svētdienas kadrs un nedēļas zelta mācība

Nedēļas zelta mācība:

Kā iemācīties audzināt?
Kā bērns var attīstīt gribasspēku, drosmi un apzināties savu identitāti?

Neviens cilvēks nerodas tikai "no sevis vien". Ir jāmācās un jāatīstās. Tas attiecās gan uz tik dabiskām lietam kā ešana, gulēšana, pamošanās un seksualitātes izpratne. Tas attiecās arī uz talantu izkopšanu.
Mūsu vecāku uzdevums ir nostiprināt bērna gribu, atkārtojot vienu un to pašu lietu katru dienu, veidojot dienas ritmu (brokastu rituāli, mācības, muzikas spēle, pusdienas, gulētiešanas rituāls utt.)
Gribas attīstībā un nostripināšanā vajadzīgs iekšējs impuls darbības virzienā no iekšienes uz āru - spēja pretoties ietekmei, tādu robežu izjūta, kas sniedz iespēju pārbaudīt savus spēkus un attīstīt jaunas dotības. 

Pastāv 3 zelta likumi:

1. Apzināts atkārtojums nostiprina gribu

Tieši tas, kas mums tik ātri apnīk intelektuālajā līmenī - atkārtošana, ir obligāts gribasspēka nosacījums.

Un otrādi - ikvienā situācijā atkārtojums nozīmē kvalitatīvu uzlabojumu.
Nevajadzētu uzreiz ķerties klāt daudzām lietām, ko darīt, bet sākt pamazāk. Kaut vai regulāri gulēt likšanas ieradumi. Izkopt tos tik tālu, ka tā paliktu par patīkamu un jauku nodarbi. Bērni zinās, kas ir jādara, jo tas atkārtosies no dienas uz dienu. Noteikts laiks, rituāls un darbības, kas atvieglos bērna vakaru un mūsu arī dzen.


2. Es varu to, ko gribu.
Pamanītie bērna centieni ir mierīgi jātbalsta. Sajūta, man ir spēks, es nepadošos, allaž ir svarīga gribas attīstība.


3. Ik viens lēmums ir labāks par neizlēmību. 
Bērnus ļoti labi ietekmē izlēmīga un par sevi pārliecināta pieaugušā rīcība.

Pieauguša, drosmīga cilvēka lēmumu gaitai raksturīga:

  • izpratne, par ko ir runa (kompetence)
  • visu par un pret izsvēršana
  • gatavība konsekventi darboties (atbildība)
Bērniem šīs spējas izmanto  tikai potenciāli un izjūt kopā ar jums. Iepriekš aprakstītais no bērna netiek prasīts vai par to netiek diskutēts pirms pubertātes vecuma. 

/V. Gēbels, M. Gloklere BĒRNS/





ceturtdiena, 2014. gada 20. februāris

ātrais pārskats

Lai varētu ķerties klāt jauniem ierakstiem un jaunām idejām, pirmkārt, solītais raksts par ciemošanos un franču bizi un ātrais  apskats  zēnu istabā.

Kad dienas ir ieguvušas veselīgu ritmu un darbiem atliek daudz vairāk laika, uz galvas uzgāžas kas negaidīts, burtiskā nozīmē. Labi, ne burtiskā, bet notik viss tas, ko tu noteikti negaidi. Pēkšņie darba piedāvajumi - pat veseli divi (šeit es mazliet vainoju savu vēlēšanos, ko sevī klusībā turēju un nodomāju, varētu sākt strādāt). Atliek par to padomāt, un notiek lietas pašas no sevis.
Vecā, labā skola un bērni. Pirmā darba diena. Alberts skolā, Gustavs bērnudārzā, Hermīne pie auklītes (manas mātišķās jūtas bija daudz lielākas nekā Hermīne to uztvēra. Viņa atvadoties  pamāja un gāja spēlēties ar draudzenēm. Auklīte ir mana draudzene ar saviem bērniem).
Liekas fantastiski, viss notiek, kā tam būtu jānotiek. Līdz pienāk vakars, sēžamies pie galda, un Lelde vairs piecelties nevar, kāja sāp kā sagriezt. Liekas, ir kas sarauts vai pārplīsis. Pirmā doma, kas notiek!!. Uz celi milzīga tūska, kas vēlāk izveidojās par zilumu. Brauciens uz uzņemšanu, vēlāk pie ķirurga, ultrasonogrāfija un diagnozes - vēnu samezglojumi. Vienvārds sakot, nevajag uzņemties par daudz. Divu dienu mierīga  mājās būšana un pārdomas, un jauns ieraksts blogā.
Man jau liekas, ka tam visam ir kādas likumsakarības, vai tie lūzumi vai traumas. Kāds augsatāgs spēks saka, stop, ir par daudz, piezemējies! Tieši tajā dienā pastā atnāca sūtījums, kurā iekšā grāmata Vecāku lūgšanu spēks. Ar nepacietību ķēros klāt lasīšanai.


Uhh, kas par ievadu.

Par draugu. Alberts jau ir tik liels izaudzis un viņa draugi arī dzen:), ka atbraukt vienam pie otra ciemos ir vien jautājuma un datuma sarunāšana. Un draugs ir klāt! Ar visu mammu:)

Alberts ļoti gaidīja Ernestu, jo tas ir tomēr kas īpašs, ka tu nevari satikt Latvijas  draugus veselus 10 mēnešus.  Gaidīšana ir vel lielāka un īpašāka.

Man galvā domas, ko darīsim un ko skatīsimies. Norvēģijā ir tik daudz skaistu vietu. Vienā pusē apsniguši kalni, otrā klintis un vēl līkumotie ceļi.

Tā kā draugs ciemojās tikai dažas dienas, izdomajam uzkāpt kalnā uz aizbraukt lī∂z atklātiem ūdeņiem.

Ko redzēt mūsu salā:
Ja esi ielidojis Bergen pilsētā, tad programmā jāietilps ir vilcieniņam uz kalnu virsotni, no kura var apskatīt visu Bergenu, zivju tirgus un vecās tirgotaju mājas.
Ceļš ar autobusu-prāmi-autobusu, kas ir tikai 65 km, bet kopumā ceļo 2,4h! (ļoti interesanti, ja nav slikta dūša līkumainos ceļos un uz kuģa;)

Bømlo. 
Obligāta apskates vieta ir Siggjo kalns. Kas ir mūsu salas augstakais 470m. Kāpiens pa akmens krāvumiem, ledu un iekāpšana makonī. Kur bija paredzēts pasakains skats tālu prom, plašajā okeanā!
Bērniem šie kāpieni ļoti patīk. Jo katru reizi atklājas kas jauns! Ak jā, piemirsu pateikt, ka kāpj 3 zēni, kuru interese ir turēties pēc iespējas tālāk no ierastās taciņas..:)



 Pēdējā bilde, pirms mūs apņēma necauredzama  migla

mūsu sala ir ļoti akmeņaina. Var teikt -  viscaur akmeņaina, ja pabrauc pāris km no vietas, kur mēs dzīvojam. Tur vairs nav ne koki, ne zale. Savdabīgs tukšums, visums un vējš. Te var sajust to vareno dabas spēku, kurā celvēks ir viena maza daļiņa, pat ne akmens liela un smaga.

Hermīnei Līgas Šaules adīts pančo.
 ģimenes maltīte ar suni.

Vēl ciemos uz Alberta skolu un klāt 3. dienas vakars, kad jākrāmē somas un jādodas atpakaļ uz lidostu.

Katrs latviešu ciemiņš ir ļoti īpašs mūsmājās. Vai tas tāpēc, ka latviski runājoša būtne vai ilgas pēc Latvijas. Varbūt vēlme parādīt, cik skaista ir Norvēģija....
Kad ciemiņi aizvadīti, bērni kalendārā saskaita mēnešus līdz Latvijas braucienam. Tas visiem ir īpašs un ļoti nozīmīgs ceļojums, galu galā uz mājām.

Istaba:
Pirms ieradās ārvalstu delegācija (latviešu draugi:)), istaba bija jāpabeidz. Kaut arī mēbeles vajadzēja taisīt pašiem vai arī pasūtīt. Darbi ievilkās pa veselu nedēļu ilgāk. Bet kad mērķis ir nostādīts, atliek tik ievilkt elpu un izdarīt lietas līdz galam. Man šie beigu datumi ļoti stimulē!

Beigu beigās viss tika pabeigt kā iecerēts un istaba ieguva gaišu nokrāsu un sūnu zaļas gultiņas.



 Plaukti, skapji un galds Gata taisīts, Leldes krāsots:)



Franču bize. Šo brīdi, kad es varēšu sapīt savai meitai franču bizi, es gaidīju visu mūži. Nepārspīlējot. Kopš sevi atceros, man ļoti patika pīt lellēm, draudzenēm, mammai, draugu bērniem matus. Austrai un Dārtai bija visgarakie mati. Viņu apciemojumi lika acīm iemirdzēties:))Nabaga meitenes, kurām viss tas bija jāparciešs:)) Jau tad pie sevis ticeju un cerēju, kad es apprecēšos man noteikti būs daudz  bērni, būs meita ar gariem matiem. Ak šie sapņi, kas tomēr vienā jaukā dienā piepildās.

Bet lai šai meitai sapītu bizi, jābūt ar pieredzi un ātram:) Tiek dota pus minūte, kuras laikā tev jāmēģina iestāstīt, ka visām princesēm ir bizes un franču bize ir visskaistakajām princesēm. Tas darbojās un gala rezultātā ir bize.  Hermīne tik nosaka: muka! :)
Atskaite nodota:)

Turpinu lasīt grāmatu un adīt Gatim džemperi. Marts tuvojās ar katru dienu!

ceturtdiena, 2014. gada 13. februāris

Suzuki seminārs

Esmu atpakaļ ierindā. Ar jaunu ekrānu un klikšķīnāmiem. Pēc vairāk kā nedēļas meklējumiem un mēģinājumiem atdzīvināt esošo aparātu, sapratām, viss velti, aparāts savu ir nokalpojis, laiks jaunam:)

Pirms tam skaidri zināju, ka šoreiz jāpēr ir stacionārais dators, jo ar to ir vieglāk strādāt un kalpošanas laiks ir krietni garāks.

Ta kā nekādas zvilnēšanas dīvāna, sēžu pie rakstāmgalda:)

Par Suzuki semināru. 


Alberta trešais gads mūzikas skolā un trešais vijoļu seminārs.
Ikgadējie semināri dod bērniem stimulu un  vecākiem iespēju papildināt zināšanas par Suzuki metodēm.

Katru gadu tiek pieaicināts kāds Suzuki skolotājs. šogad tas bija Samal Petersen: vijolnieks, mūzikas pedagogs, lektos  un instruktors Suzuki skolotājiem.

Seminārs notika divas dienas. Bērniem līdz 10 gadiem vienu dienu 6h. Kurās ietilpa
mēģinājumi līmeņu grupās,
mēģinajumi koporķestrim,
saspēle,
vecāku apmācība,
 kūkas, pica un kafijas:)  un
 koncerts.

Bērniem līdz 10 gadiem obligāta prasība bija, ka viens no vecākiem ir visu laiku klāt. Lai sekotu un būtu informēts par to, kā notiek mācīšana, kā bērns to uztver un lai turpmāk varētu majās pielietot Suzuki metodes. Kā Samal atzina, ja tu mācies spēlēt pēc Suzuki metodēm, tas nozīmē, ka visai ģimenei ir jābūt iesaistītai.
Vecāku interese  ir bērnu motivācija.


Suzuki galvenie mācību principi ir: 
(šīs metodes tiek izmantotas pilnīgi visu mūzikas instrumentu apguvei)


  • klausīties
Klausīties dziesmas no CD ( Katrai Suzuki nošu grāmatai  ir  CD ar dziesmām). Klausoties un atkārtojot, tās paliek atmiņā, tā pat kā valodā.
Lai iemācītos spēlēt, nav jāapgūst notis ir jāprot klausīties.

Tas ir līdzīgi kā bērnam apgūstos dzimto valodu. Viņš no sakuma klausās, atdarina skaņas, iemācās runāt, pēc tam tik rakstīt.
Šeit tas ir līdzīgi, tikai vārdi tiek aizstāti ar mūziku un burti ar notīm.
Kad melodija ir galvā, tā caur ausīm iet uz roku. Roka pati atrod stīgas - to sauc par muzicēšana. 


  • privātstunda jeb stunda ar pasniedzēju. (kura ilgst 20min.)
Šajā laikā tiek apgūtas jaunas dziesmas, nianses.
Vecākam pirmos 5 gadus ir jābūt klāt stundā, lai redzētu un piefiksētu jaunās lietas un knifus. (tas attiecās uz bērniem, kuri sākuši spēlēt 4-6 gadu vecumā. Lielākiem bērniem adoptācijas un apguves periods ir īsāks)



  • spēlēšana
Spēlēšanai mājās ir jābūt regulārai. Katru otro dienu vai visas darba dienas. Tikai dažas minūtes, lai dziesmas, tehnika un ieradums nostriprinātos.
Ļoti svarīgi ir spēlēt un atkārtot vecās dziesmas. Zinot dziesmu var koncentrēties uz tehnikas  - lociņa turēšanas, stājas, pozīcījām.


  • saspēle jeb orķestris
Kas tiek iedalīts pēc līmeņiem F1, F2, un Bomlo stīgu orķestris (katram tas ir individuāli, nav nozīmes cik gadus esi spēlējis, bet gan, cik daudz tu vari un gribi izdarīt). Alberts spelē otrā līmenī F2, kurā ir  5 zēni! Īsts zēnu klubiņš:)

Orķestris notiek 45 min, kuru laikā tiek veikta saspēle, klausīšanās, milzīga koncentrēšanās un rotaļas.

Lai spēlēšana būtu spēlēšanās:)


Kad vijole ir iepazīta, ir laiks ķerties pie notīm. Var likt priekšā nošu gramatu un mēģināt saprast, ka notis iet uz augšu, tas nozīmē, skaņa ir augsta, zemās notis ir zemajām skaņām. Pamazītiņām un lēnām, kamēr acis un pirksti paši saprot, kur katra nots atrodas.

Nekādu solfedžo, mūzikas vēstures vai atzīmes, galvenais ir apgūt izvēlēto instrumentu. Mācoties jaunu skaņdarbu, pasniedzējs izstāsta no kuras valsts šis skaņdarbs ir nācis un kas ir tā autors. Vissvarīgākie fakti,  kas paliek atmiņā.


Visā apmācības procesā vecākam ir vislielākā loma. Arī viņam ir jāzin dziesmas, jāmāk palīdzēt un jājūt bērna progress. Ja bērnam motivācija un griba ir zudusi, tad jājautā sev, kas šajā laikā ir noticis ar mani. Jo kā atzīst Samal Petersen, visbiežākais iemesls, kāpēc bērns ir pārtraucis spēlēt, ir lielā vecaku aizņemtība. Vecaki ir skolotaju palīgi - motivātori. 


Kad vislabak ir spēlēt vijoli?
Rīta pirmajā pusē. Vijoļu spēlē prasa lielu koncetrēšanos, klausīšanos un rēķināšanu. Tā ir matemātika, kustība un mūzika vienuviet.
Bet kā jau labi saprotams, mājmācības iespējas katram nav pa spēkam,tāpēc arī muzicēšana jāatstāj vai nu uz agru rītu vai pēcpusdienu.
Albertam vieglāk un mierīgāk padodas spēlēt pēc pusdienām, ap četriem pēcpusdienā.

Piecas līdz 7 minūtes, pilnīga sakoncentrēšanās un spēle. Tas ir šī brīža nepieciešamais laiks.


Cik daudz mēs bērnam varam un cik daudz vajag dot mūziku?

Jo bērns vairāk piedzīvos mūziku (klasisko), mācīsies to atdarināt spēlējot un dziedot, piedzīvos operu, teātri, koncertus (atbilstoši vecumam), jo cilvēcīgāks viņš būs.

Mūzikas mācīšana veido kvalitatīvu un labu cilvēku. Kuri māk klausīties, koncentrēties, būt iejūtīgi un iecietīgi. /Shin'ichi Suzuki/







Jaunakā vijolniece mūsu ģimenē:))


.

trešdiena, 2014. gada 5. februāris

kopā

Man ļoti patīk R. Kaupera un I Cipes dziesma   - Mana dziesma. Īpaši pirmās rindiņas
 Kad dators izslēgts un telefons kluss
Ļauj pie Tevis man šovakar nākt
Gribu mācīties pirmos soļus
Un pirmo dziesmu sākt

Atceros, bija viens periods, kad šo dziesmu varēju klausīties un klausīties. Likās tik personīga un tuva. Varbūt tāpēc ka esam Norvēģijā un viss latviskais ir paspilgtinātās krāsās un noteikti tāpēc, ka Renāra Kaupera dziedāšana patīk ne tikai man, bet visai Alkšņu ģimenei. 

Lai sāktu saprast, kas te tagad notiek un par ko stāsts, sākšu ar tehnoloģijām, kas izslēdzās pašas no sevis un atpakaļ  ieslēgt neizdodas. Ja tas būtu tikai dators, nē šoreiz arī telefons pievienojās. Vai no pārlieku lielas  lietošanas vai vienkārši vecuma, visi kontakti ar ārpasauli atvienojās dažu dienu laikā. No sākuma nevarēju saprast priecāties vai raudāt. Bet tā kā izvēles mazas, padusmojos, paraudāju un nopriecājos, nu ko, ķeramies pie mājas uzpošanas. (tas iedvesmojoties no bloggmammu rakstiem un laika, kas tagad bija vēl vairāk! )  Neies cauri tikai ar logu nomazgāšanu, vajag krāsot. Sen man tā zilā krāsa zēnu istabā nepatika, sastādīju Gatim sarakstu ar nepieciešamām lietām, lai zilā krāsa no istabas pazustu nebūtībā. 

Kad darbi varēja sākties, čaklās palīgu rokas stāvēja ierindā, kad tiks padota zaļā gaisma. Gustavs, kā pieredzējis krāsotājs - mākslinieks, pirmais ko izdarīja, uzzīmē zīmējumu un parakstās, tad sāka krāsot. Hermīne pirms tam otu rokā nebija turējusi, aiz sajūsmas nezināja kur likties. Darīja visu kā brālis, (pirmās 5 minūtes), pēc tam pakrāsoja sev rokas, brālim džemperi un kad tuvojās uz manu pusi, sapratu ,vai tas beigsies ļoti radoši, vai jāsameklē māsai kāda cita aizraušanās. Pirmais ko redzu ir bormašīna. Noņemu uzgriezni un "rotaļlieta" gatava. Kamēr māsa pēta un spaida savu jauno mantiņu, mēs ar Gustavu krāsojam. Kaut arī sanāk visādi klekši un krāsu piles, palīgs ir bezgala izturīgs un pacietīgs. Malacis!

Pamazām tuvojās nedēļas nogale. Datoru sanāk ieslēgt, bet tas ik  pēc 3 min. slēdzās ārā. Pacietību izaicinošs moments ir ierakstīt rakstu blogā:) Skaidrs ir viens, datoru pie pilnvērtīgām funkcijām nedabūt!

Nedēļas nogalē laika apstākļi nemainās (pūš aukstu vēju), mēs izlemjam palikt mājās. O, Gustavs ir loti apmierināts, jo viņa plāns bija iet šodien skolā - māju skolā. Tā kā Alberts jau trīs gadus mācās, tas būs labs skolotājs matemātikā. Albertam šī loma ļoti patika. Mācības varēja sākties. Nopietnība, klusums virtuvē-klasē, Gustavs visu pieraksta un beigās nosaka. Tā, skolā esmu izmācījies, man uz īsto skolu iet vairs nevajadzēs! Es visu māku!

Gustavam augustā ir jāsāk iet 1. klasē. Un šis ir lielais notikums, par kuru mazajai galviņa ir ļoti  jādomā. Kā tas būs, valoda, skolotāji, jauna vide, bērni, mācības, soma!.....kaut arī tas būs tikai augustā, Gustavs ir apņēmies iemācīties visu līdz skolai. Kas tas par mērķi, neprasiet! Jo katru reizi, arguments ir cits....
Vēl priekšā vasara un Latvija, viņa 6 gadu dzimšanas diena un tad pirmā klase. Ceru, ka viss būs labi un skola paliks par vietu, uz kuru iet ar prieku un patiku.
Bet tikmēr mājmācība iet pilnā sparā. (mēs lielie šajā procesā netikām pielaisti, jo tā esot 1. klase. Kurš lielais iet 1. klasē!?:)


Kamēr mazie mācās, tikmēr es cepu vafeles.
 Kad visi bērni ir mājās, var padarīt daudz vairāk. Albertam aizejot uz skolu un Gustava uz bērnudārzu, Hermīne visu uzmanību prasa no manis. Viņa prasa, kur ir Gustavs? Meklē viņu un kad beigās saprot, brālis nav mājās, kārta spēlēties ar mammu.
Kopš Gustava piedzimšanas es ar bērniem neesmu spēlējusies, tādā burtiskā nozīme - ar mašīnītēm, vai klučiem. Viņi spēlējās viens ar otru vai vieni paši. Man tas liekas visdabīgāk un pieņemamāk. Hermīne, kā jau nr. 3 ir piedzimusi barā un bars ir viņai vajadzīgs. Paliekot vienai mājās ar mammu, nav īstas saprašanas, kas te tagad notiksies. Brāļiem pārrodoties, lietas atrisinās pašas no sevis. Spēles, smiekli, veikalu, skolu un būdiņu taisīšana. Hermīne tam visam pa visu un skaidri redzams, beidzot viņa jūtas labi.
Ar katru nākamo bērnu, paliek vieglāk gan mājas darbi gan rotaļu brīži. Viņi viens otru papildina, māca un balsta. Un to tikai var redzēt, kad esam visi kopā.  Protams, ir vairāk jāplāno un jādomā par savu laiku, ēdienu gatavošanu, mājas uzkopšanu u.t.t. (kā jau visām ģimenēm ar 3 vai 1 bērnu). Bet tā bara sajūta, kad esam 5 nevis mēs 2, dara ikdienu piepildītu, interesantu un  vafeles pazūd nemanāmā ātrumā. Tas arī bara instinkts;)


Pārdomas; Iedomājoties par Gustavu un viņa skolas sākumu, arī man jāaizdomājās, cik mazs ir tas laiciņš, kas man atvēlēts kopā ar bērniem, kad viņi ir maziņi. Tikai nieka 6 gadi, kad vari  mazo paturēt klēpī, palīdzēt uzvilkt kurpes, iemācīt pateikt kaka (tas saimniecības maciņa plānošanas sakarā:)), izstāstīt pasaku un ļaut ielīst pie mammas gultā. Tie mirkļi, kas silda, paliek atmiņā un rada bērnību. 
Ceru, ka mans dators drīz tiks nomainīts pret kaut ko izturīgāku, un nākamajam ierakstam nebūs jāgaida nākamā mēneša algas diena:)
Jo pagaišā nedēļas nogalē ir piedzīvots vijoļu seminārs, Alberta draugs no Latvijas un pirmā franču bize:)

Lai radoša un sniegota nedēļas otrā daļa!

P.S.  Cietā diska iegāde nebija nejaušība. Pati sev uzsitu pa plecu, malace, bildes ir drošībā. Par copy past!:)