otrdiena, 2013. gada 3. decembris

svētkus gaidot

Pēc pēdējā ieraksta pagājis ir krietns laiciņš... pārdomu, sajūtu un emociju pilns....un es domāju, ka ne man vienai, šie traģiskie notikumi lika aizdomāties par ļoti daudzām lietām. Es tik varu piebilst vienu, lai kā arī tiek risinātas vainīgo personu izmeklēšana, es noliecu galvu visu to labu cilvēku priekšā, kas nesavtīgi atbalstīja cietušos un viņu ģimenes. Brīvprātīgo darbi, asins nodošanas, ziedojumi un nesavtīga interese par bērniem, kuri palikuši bez vecākiem. Lai cik grūti Latvijā ietu, cilvēku līdzjūtība ir un paliek neizmērojama. Ar cieņu pret jums visiem!

Ir pirmā advente, kas mūsu ģimenē tika gaidīta vairāku nedēļu garumā. Gustavs ik  palaikam paskatījās, vai pie rūķīša mājiņas nestāv čībiņas (Stāsts par rūķīti, kas dzīvo skurstenī un nāk tikai tad, kad tiek iedegta pirmā svecīte vainagā. Viņš nāk pie tiem, kuri Zeķu rūķītim ļoti tic! O, jā arī mums lieliem ir viņam jātic, ja gribam tikt pie kāda garduma;))
Pamostoties pirmajā decembrī, mazie skrēja skatīties, vai čībiņas ir noliktas.  Bija!!! Svētku gaidīšanas prieks varēja sākties! Vai man tagad ir jāmodina Alberts uz skolu? Nē! Atliek tik pateikt, zēni, vai paskatījāties savās zeķītēs? Viens mirklis un spīdošām acīm visi (tagad jau var teikt visi 3) ir lejā, lai maziem pirkstiņiem saķertu saldumiņu..

Svētku gaidīšana ir īpašs laiks, gan mums lielajiem gan mazajiem. Liekas katra diena ir īpaša, jo tu gaidi....gaidi rūķi, katru rītu pamostoties.... savu dzimšanas dienu.....labāku laiku un veselību..... vēl kāds jaunu zobiņu, kurš tā niez, ka nevar vairs izturēt....sauli, gaismu..





 Brokastīs kāds bija nolicis rūķu cepures uz galda, kas izraisīja jautrību pilnā apmērā. Jo, izrādās, šīs mazās galvas gada laikā kļuvušas lielas un cepures knapi varēja uzstumt galvā. Gustavs tik noteica, tēti, tev būs man jānogriež mati!
 Lielgalvju brokastis;)
 Mūsmājās jau laicīgi ieradusies rūķu saime, cits ar slēpēm, cits ar vēl nepabeigtiem darbiem. Galvenais, lai līdz svētku vakaram visi darbi padarīti, eglīte izpušķota un Ziemassvētku vecītis sagaidīts.
 Šodien, 2. decembrī zēni zeķītēs atrada piparkūku formiņas. Nu tik darbi varēja sākties, lai top leduslāča un dinozaura piparkūkas. Mazai māsai, ka tik iespraukties pa vidu un pagaršot vēl neizceptās figūriņas.

Kamēr liku Hermīni gulēt, tikmēr zēni paši dekorēja. Variet trīs reizes minēt, kurš ir kuram:))

 Lai mājās rastos tā īpašā svētku sajūta, nevajag daudz, mazliet čiekura, kāda skujas zara un pāris rokas, lielas un mazas, un rodas Ziemassvētki.

Ak, jā sniegu gan mēs taisīt nemākam. Saldētava arī tāda maza, atliek tik gaidīt, kad baltais debesu deķis būs gatavs un apklās visus dubļus, zāli un kailos kokus ar lielām sniega kupenām.




Lai svētki ienāk katrā mājā. Tā klusi, nemanot, uz pirkstu galiņiem.....

2 komentāri:

ligastiga teica...

Ha! Man arī vairs no rīta nav tik gara cīņa ar Helēnas miegu, ir taču iemesls celties. Un tā noteikti nav skola!

Ieva Zavjalova teica...

Man tā iepatikās tā Rūķu māja ar tām mazajām čībiņām!!! Laot un skatoties bildes,tiešām jūtas jau tuvojošās svētju sajūtas un ziemassvētki!!!