otrdiena, 2013. gada 3. septembris

Vidzemes valdzinājums - nolēgums

Kā lai raksta par noslēgumu, ja viss vēl turpinās. Liekas, noslēgums var būt tikai teātra izrādē vai dienas beigās. Bet tās sajūtas, tie cilvēki un tās smaržas, tas viss ir tik jūtams un reāls, kad liekas, beigas nav kā beigas, tikai jauns sākums.
Vidzemes noslēgumam ir kāda vieta, kura sevī glabā ļoti īpašus stāstus un notikumus. Jettiņas mājās Lejniekos es pirmo reizi ierados vel maza esot, protams, nekādu spilgto atmiņu par to nav, tik vien mammas stāsti un melnbaltas fotogrāfijas. Jettiņa ir manas mammas krustmāte un citiem zināma kā Cimdu Jettiņa. Pie viņas mēs braucām katru gadu. Kad  vecums bija pietiekam, lai savas atmiņas neaplaistu vējā, atceros, kā mēs kamīnistabā klausījāmies viņas stāstos. Gan no bērnības, gan stāstus, kuri bija ieadīti cimdos. Tie bija tik interesanti....likās, ka vienā mirklī tu tiec ierauts notikumos un pilnīgi citā pasaulē. Tie stāsti dzīvoja manī, kā mazas laumiņas, kas ik palaikam liek domām aizklīst pa visam citur.....bērnībā.  Pat lielai esot, starp vidusskolas dullumiem un pirmiem straujiem sirdspukstiem, devos pie Jettiņas, klausīties tos īpašos stāstus. Kaut uz mirkli apsēsties viņas mazajā istabiņā, lai saprastu, cik dzīve ir īpaša un vienreizēja. Cik daudz mēs varam gūt, tikai paraugoties dabā. Cik brīnumaina ir tā mūsu pasaule, atliek tikai to saskatīt....
Es zinu, man vēl iet un iet, lai  varētu apstāties un ieraudzīt. Lai saprastu, lai spētu radīt un dāvāt..

Kaut arī Jettiņa savu ceļu vada Zelta mājā, viņas mājās Lejniekos nekas nav pierimis. Šeit brauc un tiekas ļaudis, svin svētkus un mācās dzīves skolu. Aizbraucot no Lejniekiem, zinu, mēs tiksimies. Lai priecātos, rīta agrumā kailām peldētos un pie ugunskura spēka dziesmas dziedātu. Nedomājiet, ka te var aizmigt, starp dančiem, futbolu un backflipu, tika veikt Vidzemes rekords -visvairāksakāpušo ļautiņu uz vienas ballītes.
 Apvienotais dziesminieku koris.
 Gustavs ar savu Madonas trusi. Kurš tika cilāts, nēsāts, izstumdīts ar ratiņiem un mīcīts. Mīļumu viņš dabūja 100 kārtīgi, nē 200!!!
 Hermīne virtuves darbos. Laines šūtais priekšautiņš der kā uzliets!
 Lūk arī rekords!!! (man tikai viena doma bija galvā, kad tik tā ballīte nesāk ripot, tad mēs kā herbārijs, visi saplacinātos:))!



Paldies Vasarai, Vidzemes braucienam un siltuma, kas neatlaidās līdz pat augusta vidum! 

Atpakaļ ikdienā! 


4 komentāri:

Laine teica...

Ļoti skiasti un izjusti Tev tie Latvijas stāsti! Un bildēs no tiem daudzajiem cilvēkiem tev apkārt vienmēr strāvo tāds ģimenisks tuvums un ciešums, lai kur jūs brauktu! Skaista jums vasara bijusi un tu taču zini, ka nepaspēsi ne atģisties, kad atkal Latviju par savām mājām sauksi! :)

Irēna teica...

Kāda Tev bagātība-tyās atmiņas par cimdu Jetiņu!

Daina teica...

Jā, tik aizkustinoši sirsnīgi Tu visu apraksti...un kurš gan Latvijā nezin Jetiņu, bet Tev ir bijusi tā laime būt viņas tuvumā, jo garā stipri cilvēki ļoti iedvesmo.

dabasmamma teica...

Paldies jums, par tik labiem vārdiem!