trešdiena, 2013. gada 18. septembris

rūķi

šim stāstam vajadzēja tapt jau pagājušo nedēļu, bet sanāca tā, ka svētdienas kadru nomainīja vēl viens svētdienas kadrs. Tāpēc lai tas neatkārtotos, stāsts par rūķiem. 

Stāsts ir īsts stāsts;)!!

Viss sākās ar ezi, kurš vienu vakaru bija atnācis pie mūsu mājas mazās dobītes (tā patiešām ir mazā dobīte, jo aug viens vienīgs puķuzirnis un saulespuķe:)). Atnācis stāvēja un skatījās, kā kaut ko prasīdams, nē varbūt kaut ko baisu ieraudzījis! Mums likās kā viņam gribas ēst. Zinu, zinu, no milk ezim! Bet kā lai atturas tādam mazam, adatainam mīlulim aizvērt durvis acu priekšā. Piens tika iznests, kaut arī viņš tam nepieskārās. Mēs ilgi ar Gati skatījāmies, līdz protams manās rokās parādījās fotoaparāts, kurš pilnībā sastindzināja mazo adataini. Tajā brīdī viņš kļuva par galveno idejas varonis stāstam par rūķiem.

Rūķi, mazi, pat ne plaukstas lieli vīriņi, ar spicām cepurītēm un maziem apmetnīšiem. Mums cilvēkiem viņus ieraudzīt dabā ir pilnīgi neiespējami, vienīgi ja esat viens no tiem īpašiem cilvēkiem. Neticat, tas labi,  jo mazāk viņiem kreņķi. Jāuzmanās jau no tiem kas tic, jo tiem jau arī sanāk tos mazos meža vīriņus ieraudzīt. Dienā viņi guļ, vai arī strādā mežā. Ja ejiet staigāties piemājas mežiņā, skatieties vērīgi, tad viņi darbojās ap koku stumbriem un papardes lapām. Man gandrīz sanāca vienu ieraudzīt, brilles bija palikušas mājās, tāpēc nevarēja īsti saprast, vai tā piepe vai rūķis....  
Viņi dzīvo zem koku saknēm un rudens laikā rūpīgi gatavojas ziemas atnākšanai. Laicīgi sākuši lasīt un vākt  zīles, riekstus, lapas, pīlādžus, kociņus, zariņus, tējas un vēl daudzas citas dabas veltes.
Rūķu mājās ir īpaši jauki, jo zem saknēm ir silti, tur katram rūķim ir savs kaktiņš un spēļu vieta. Pusdieno un guļ gan tie vienā istabā, tā var stāstus ilgāk stāstīt, silti visiem kopā un ja ir kāds mazais rūķis, kam gribās iet  naktī pie mammas, tad viņam tas nav jādara, mamma ir tur pat blakus! 
Brokastis, pusdienas un vakariņas rūķu ģimene gatavo kopā. O, viņu mīļākais ēdiens ir riekstu zupa ar žāvētām papardes lapām. To šefpavārs ir tētis. Tā esot īpašā vīru recepte. Kas teica kad pie galda nevar runāt? Rūķu ģimenē galds ir galvenā apspriešanās vieta, katrs izstāsta ko mežā piedzīvojis un kādus zvērus redzējis. Ak jā, aizmirsu pateikt, kad rūķi ir paši galvenie, kas palīdz mežam ziemā izdzīvot. Lai  koki nenosalts, zvēri būtu paēduši un  sniegs būtu pietiekami daudz gan uz ežu mājiņām gan skudru pilīm.  
Bet pie galda runas raisās, pusdienu šķīvji arī tukši un laiks visiem palīdzēt rūķu mammai ievest kārtību sakņu mājiņa. 
Laiks pasakai un gulēt iešanai. 

Bet tad notika kas negaidīs, vēstule no ciema vecākā. Šoreiz no cilvēku ciema vecākā...Jums ir dotas divas dienas savākties un pamest mežu, šeit būs jaunais Cilvēku Ciemats! Paldies par sadarbību! Tā jau viņi laikam mēdz rakstīt ...  hmmm, un laikam jau ar mērķi atpakaļ adrese nav norādīta... lai nebūtu stāstam beigu beigas, tad turpinājums bija sekojošs. Kāds no rūķiem bija mūs pamanījis brienam meža takas un ieraudzījis, kādām lielām acīm mazais Gustiņš pēta sūnu alu pie koka saknēm. Domājiet ka nejaušība, nē, tā bija tīrākā likteņa sakritība. Rūķim bija skaidrs, sūtīsim ar ezi ziņu, Pēc divām dienām mēs pārvācamies pie jums. Piemājas Meža Sakņu Rūķu Ģimene (atpakaļ adrese nebija norādīta. To viņi no cilvēkiem iemācījās. Tas tagad esot pieklājīgi...)

Nepagāja ne diena, kad mājās parādījās sakņu namiņš, un jau nākamajā rītā rūķu ģimene bija klāt! Ar visām rudens veltēm. Pat mazu priedīti līdzi bija paņēmuši. Tā esot jālaista katru nedēļu. Sakarinātas tējiņas, krellē savērtas odziņas, rieksti, zīles un sūnas. Viss, kas vajadzīgs, lai ziemu pārlaistu. Mūsu uzdevums ir tos cienīt, respektēt un protam ar viņiem spēlēties! 

Tie dzīvo ar mums, tie ir tik pat daudz cik mēs. Viņiem arī ir savs Gustiņš un lielais brālis. Māsa un tētis ar garo bārdu. Mamma, kas mazliet garāka par tēti, jo mūsu ģimenē ar nez kāpēc tā ir sanācis. Brīnīties un brīnīties, kur tādas lietas rodas! 




Pats galvenais vainieks. Cik tomēr labi, kad tie eži nāk uz mājām!
Lai jums katram sava rūķu ģimene mājas atnāk un ja arī nē, ejiet tos mežā skatīties!!! 


nākamajā rakstā lasi stātu par Jonass un bērnudārza sākšanos.



3 komentāri:

Zane teica...

Lieliski lieliski rūķi un superīga rūķu māja jums! Patīk.

Inese teica...

Mamm, tā ir pasaka par rūķiem? -tā mans Matīss, jo šoreiz viņš man lasīja priekšā tavu stāstu.
*******
Un pie mums rūķi arī dzīvo?
Tad kad ezis jūlijā bija atnācis, tad rūķi reizē ar ezi nāk uz māju?
*******
Un kur tad dzīvo troļļi? -tā man atkal Matīss
*******
:))

dabasmamma teica...


Paldies Zane!
Inese,nē, Matīss, tā ir īstenība par rūķiem;). Jā, un tu arī esi viens no tiem īpašiem bērniem ,kas rūķus var ieraudzīt! Ej un skaties!
Par troļļiem, tie te ir pa pilnam, gāž akmeņus no klintīm un plēš kokus ārā ar visām saknēm. Ja tā labi ieskatās kalnos, var redzēt līkos degunus un sapinkājušos matus, jo viņi tā pat kā rūķi ,dienā apkārt staigāt nemēdz. Baisi un neveikli, lieli un pelēcīgi, tie nāk no Norvēģijas pasākām un stāstiem.