piektdiena, 2013. gada 27. septembris

grāmata Jonass un bērnudārzs

     Jenss Bjornebu grāmata "Jonass". Stāsts par norvēģu zēnu vārdā Jonass, kurš apņēmības pilns bija uzsācis savas pirmās skolas gaitas un ar degsmi katru rītu devās uz to. Līdz skolotāja atklāja, ka Jonass neprot lasīt, diagnoze disleksija. 
     Vai šī diagnoze būs par iemeslu zēnu pārvest uz palīgskolu? Vai skolotājas prasmes un sabiedrības nostāja ļaus bērnam turpināt mācības "parastajā" skolā. Tas savā ziņā aizkavēs klases tempu, klases vidējais līmenis kritīsies, varbūt pat skolas līmenis tiks iespaidos. Ko darīt, kā rīkoties? 
      Iespējams tā ir bijusi skolotājas nolaidība, ka diagnoze netika ātrāk atklāta un tagad viņai šis putra pašai jāizstrebj. Ko darīt? Likt mazam zēnam lasīt skaļi klases priekšā, lai vēlreiz pārliecinātos, ka Jonass lasīt neprot.  Līdz pārējie sāks par to smieties, cik neveikli tas viņam sanāk, pareizāk sakot nesanāk.  
  Kādiem ir jābūt kritērijiem, lai bērnu aizsūtītu uz palīgskolu? 
No pārmērīgas skolotājas tiranizēšanas, Jonasam sāk rādīties nakts murgi un slapināšana gultā. Līdz valodas stostīšanai, kas beidzas ar diagnozi, nosūtāms uz palīgskolu. 


Kaut arī notikums risinās pirms 60 gadiem, sajūta tāda ka notikumi risinās mūsdienās. Varbūt ne Norvēģijā, bet Latvijā noteikti.  Kad sāku strādāt norvēģu skolā, mani nošokēja  fakts, cik daudz slimi bērni ir mūsu sabiedrībā.  Kur mums viņi Latvijā ir??!! 
 Nav runa par pilnīgu prāta atpalicību, kas var apdraudēt citus bērnus. Bet gan tādi, kuri nevar paiet, ar Dauna sindromiem, ADHD (uzmanības koncentrēšanās problēmām), disleksiju, valodu raustīšanu un dažādu citu garīgu un fizisku nepilnību. Vai tās var saukt par nepilnībām? Jo pati esmu redzējusi, kā zēns ar vienu roku, šuj ar šujmašīnu un strādā ar mālu. Valodas zināšanas viņam bija perfektas.
Meitene ar garīgu atpalicību, kurai diagnoze ir disleksija, roku nespēja (grūtības rakstīt) un ļoti slikta redze. Perfektas spējas strādāt ar mazām lietām, kā piemēram, pērļošanu. Saliekusies un sasprindzinājusi visas savas maņas, viņa lika krāsas un pērles tādās variācijās un krāsās, par kurām tik nobrīnīties, kā viņa to spēj!

 Alberta klasē vien ir pāris ar ļoti izteiktu hiperaktivitāti, kurus ik palaikam vajag izvest ārā, vai nomierināt. Tā ir mūsdienu sabiedrība. Alerģijas, ir dažiem pat tādas, kuru dēļ neviens skolā nedrīkst ņemt līdzi maizītes ar zivi vai riekstu piedevām. Mēs to respektējam, jo tie bērni ir daļa no mums. Es esmu pateicīga, kad mani bērni ir piedzimuši veseli. Bet fakts ka mums apkārt ir šie slimie bērni ir neizslēdzams. Kā viņus pieņemt? 

 Domājiet mums Latvijā šādi bērni nav? Varbūt mēs viņus vienkārši neredzam, jo viņi ir palīgskolās, internātos un vēl nezin kur. Vienkāršāk ir mācīties, strādāt un dzīvot tīrā sabiedrībā. Nekāds jaukais skats nav redzēt slimu bērnu, kuram hroniski pūžņo acis un ekzēmās izsitušās rokas. bet garīgi viņš ir pilnīgi vesels. Sūtīt uz palīgs skolu, vai laist parastā skolā?

    Man vasarā nācās saskarties ar ļoti lielu dzīves īstenību, kas nāca no paziņas. Mēs sākām runāt par bērniem un es teicu, esmu savā ziņā pateicīga, ka Alberts mācās vienā klasēs ar bērniem ar īpašām vajadzībām, jo tas viņam ļauj saprast cik dažādi mēs esam, bet tomēr cilvēki. Atbilde no paziņas ļoti vienkārša, muļķības pēdējās, slimiem un kropļiem nav jākuļas parastā skolā. Tas tik pazeminās mācību tempu, radīs liekas problēmas un atzīmes tā pat tādam pamuļķim ielikt nevar. Kas ir šī "parastā" skola? Un ko mēs tajā mācamies? Jeb jāsāk domāt, kāpēc Dievs ir ļāvis pasaulē nākt bērniem, kuri ir savādāki? Ko tas mums māca un grib pateikt?

Grāmata ir ļoti interesanta, iesaku izlasīt visiem pedagogiem un vecākiem. Es pataupīšu grāmatas satura atrisinājumu jūsu rokās. Bet tik piebildīšu, zēnu izglāba, burtiski no pazušanas, alternatīvā mācību iestāde.
 Lasiet un rakstiet atsauksmes! (Grāmatu var iegādāties Weledas veikalā, Baložu ielā 28, Rīgā.) 

    Stāsta ievads sanāca ļoti garš un ne tik pozitīvas, bet rakstam otrā daļa ir ļoti saistīta ar šo ievadu. Pēc grāmatas izlasīšanas noskurinājos, likās tik netaisni dažu brīdi. Vēl nodomāju, paldies Dievam, mūsu ģimenē šādas situācijas ar skolas uzsākšanu, stresu un gultā slapināšanas nav piemeklējušas.
 Cik, tipiski, atliek vien iedomāties, un problēma stāv pie durvīm!

      Gustavs bija nupat uzsācis savas bērnudārza gaitas pirmsskolas grupiņā Norvēģijā. Grupiņa vecumam no 5-6 gadiem ir paredzēta bērniem, kuri nākošgad sāks iet skola. Tā ir domāta vairāk socializēšanai ne apmācīšanai. Jo netiek mācīts lasīt vai rēķināt. Saucās lauku grupa, katru dienu tiek smērētas maizītes un mērota tūre mežā vai draugu takā, kā viņi to paši dēvē, kur bērni var brīvi spēlēties. Divas reizes mēnesī viņi dodas uz bibliotēku aizņemties grāmatas un klausīties stāstus. 
Šajā grupā uzmanība tiek vērsta uz runāšanu, klausīšanos un vērošanu. Katru rītu mazie sanāk uz apsēdušies uz spilventiņiem uz grīdas, dzied dziesmas, noplēš vakardienas kalendāra dienu un pārrunā, ko katrs ir vakar darījis. Ne visi nāk uz bērnudārzu katru dienu. Gustavs iet trīs reizes nedēļā. Kamēr viens runā, pārējie mācās klausīties. O, tas nemaz nav tik viegli, vai ne! 

Izklausās jauki, bet ne Gustavam. Mūsu trakā vasara, bez dienas ritma, bez noteiktām ēdienreizēm, (kas Gustavam ir tik ļoti svarīgas), izbraucieni, svētki, pasākumi un nerimstošā kņada 2 mēnešu garumā. Pārbrauciens uz Norvēģiju un uzsākšana bērnudārzā, kurā visi runā norvēģiski, Gustavam bija par traku. Kaut arī aizvedot uz grupiņu, kura atrodas atsevišķā ēkā no pārējām, grupiņā ap 20 bērniem, katru reizi viņu sagaida audzinātāja, lai aprunātos un kopīgi ieietu telpā, viņa lielākā problēma bija pārkāpt šo slieksni, mammas aiziešana un bērnu bars. Asaras, raudāšana  un ilgā nespēja palaist mammu vaļā. Kaut arī aizejot, audzinātāja pēc 5 minūtēm zvana uz saka,  viss ir kārtībā. Pēc pirmo nedēļu apmeklējuma, Gustavs kļuva ļoti nervozs, sāka publiski rādīt, ka viņš neaiztiks neko, kam kāds cits ir pieskāries un pāris reizes tas beidzās ar slapjām biksēm. Ko darīt, kā rīkoties? 

    Sapratu, tā tas turpināties nevar. Kaut arī bērnudārzā, vietējās draudzenes (tā es saucu savas Norvēģijas draudzenes:)) teica, viņš pieradīs, tas ir tikai protests, visiem bērniem vajag sabiedrību un nākamgad skola, vai tad arī ņemsi ārā? Zvanu uz Latviju mammai, Initai, ko darīt? 
Es izņēmu Gustavu no bērnudārza uz laiku, lai viņš attopas un tad paskatīties, ka ies. Tas bija ļoti svētīgi. Mazais atguvās jau pēc nedēļas, pilnīgi visas jaunās protestu pazīmes pazuda, un jau nākamajā nedēļā prasīja, kad iesim uz bērnudārzu. Meža takas  palikusi neizstaigāta! 
Labi, noruna mājās, iesim, bet tu zini, mamma ar māsu bērnudārzā nepaliks. Labi, saka Gustavs. Aizejam, man jau sajūta, labi tas nebeigsies, bet nē, šoreiz viņš bija gatavs iet bērnudārzā. 
Es sapratu tikai vienu, cik katrs mēs esam īpašs, viens jaunā vietā, darbā, sabiedrībā jūtas kā zivs ūdenī. Citam vajag ļoti daudz laika. Gustavam vajag ilgu laika, lai aptvertu jauno vietu, lai to sajustu ar visām maņām un būtu pārliecināts, ka te ir droši un mamma vienmēr atnāks pakaļ. 
Tagad bērnudārza apmeklējums ir kā izklaide, ja Gustavam gribas iet, mēs ejam, ja nē, tad paliekam mājās. Pirms bērnudārza dienas es saku,  rīt būs bērnudārzs. Lai viņš pierod pie ritma, kuras dienas ir bērnudārza dienas un kuras nē. Bet ja rīts ir sācies ar vārdiem, mamma, es šodien gribu spēlēties mājas, es viņam to neliedzu. Es skaidri zinu, tas Gustavam ir vislabākais.
Par skolu, to jau katrs bērns fiziski parāda, kad ir gatavs mācīties un dodies uz skolu. Un tam nav nekāda sakara ar bērnudārzu. (protams, tas atkarīgs no valsts kurā dzīvojam. Jo Latvijā pirmsskolas apmācība ir daudzreiz spēcīgāka. Bet tas ir izdarāma arī mājas apstākļos, ja rodas problēmas iet uz bērnudārzu!). 

Es ļoti labi saprotu, ka mans gadījums ir netipisks, un iespēja izņemt bērnu no bērnudārza, ja rodas problēmas, nav visām mammām. 

Bet pats galvenais, ko gribēju šajā visā teikt, ir jāmēģina savu bērnu ieraudzīt, saprast, ko viņš mums grib teikt ar savu uzvedību. Un galvenais ir viņus visus mazos un tas mazais ir arī viens 8gadīgais, kārtīgi samīļoti. 


Lai jauka nedēļas nogale, un tiekamies atkal svētdienas kadrā! 



16 comments:

PUCE teica...

Lelde, fantastisks raksts, es tev 100% piekritu gan par tavu situaciju, gan socialo kopumaa. Kam tad mes audzinam bernus?, ko gribam tiem iedot?, vai to ka to individualitaate tiek samalta izdomataa sacensibaa skolaa ar paragru lasishanu un ieklaushanos abstraktos ramjos. Esmu prieciga ka mani berni var macities Australijaa, vinjus te neviens nedzen, taisni otradi, vinjiem tiek iedota tada lieta kaa pashiniciatiiva un iespeja izbaudit skolas procesu. Shi veseligaa socializacija ir daudz svarigaaka kaa abstraktas zinashanas kas tiek paceltas lidz stresa limenim lidz karteejam parbaudes darbam, un kursh vispar Latvijaa maaca un maacaas pec parliecibas GRIBU IEMACITIES

Anonīms teica...

Nu ja, Latvijā visi bērni un skolotājas zombiji, bez pašiniciatīvas un domāšanas spējām..... Nu apsveicu, ka dzīvojat Austrālijā :)

dabasmamma teica...

Tas jau kā kurš sevi uztver, vai par zombiju vai kā. Bet tak nenoliegsiet faktu, kad mums palīgskolās iet arī tādi bērni, kuri varētu mācīties parastā skolā ar visiem citiem kopā. Tā kā mēs esam domājuši pēc kāda laika pārcelties uz Latviju, es gribētu, lai mani bērni mācās skolā kurā valda saskaņa vienam ar otru un cilvēcīgas attiecības, ne konkurence par labākām atzīmēm, labāku skolas somu un labāko skolotāju.
Un es zinu ,kad mums Latvijā ir daudzas iestādes, kurās mācās visādi bērni un skolotāji ir ļoti atvērti un atsaucīgi!

Anonīms teica...

Mans komentārs nebija par raxtā aprakstīto situāciju, kurā droši vien ir liela daļa taisnības, bet gan par komentāru, kurā apgalvots, ka Latvijā neviens nemāk mācīt un mācīties.... Man ļoti grūti saprast cilvēkus, kas publiskā vidē pauž tik kategoriskus, nekorektus, ārkārtīgi tendenciozus un aizskarošus apgalvojumus.

Vi teica...

Mans bērns mācās vidusskolā, kur mācās dažādi bērni...skolotāji strādā papildus ar šiem bērniņiem un tā viņi var iekļauties parastā skolā...
Bet manuprāt, tā ir vecāku un skolas sadarbība, no mums pašiem ir atkarīgs kāda būs tā skola, kur mūsu bērni mācās...jo mēs varam mainīt lietas...apstākļus...tikai jāgrib piedalīties...
Mūsu attieksme, viedokļi, mūsu darbības atspoguļojas bērnos...
tas par to sacensību...
Paldies, Lelde par šo rakstu!

dabasmamma teica...

PUCE: tavs komentārs ir vietā! Es vairāk uzsvaru gribu likt tieši uz lauku reģioniem , ne uz Rīgu, kur izglītība ir pilnīgi savādāka, ar iespējām izvēlēties. Mums Saldū izvēles iespējas kļūst arvien mazāk, pateicoties domes rīcībai. Bet tā kā Vi saka, mums pašiem ir jāizrāda iniciatīva, lai kas uzlabotos. Bet ne vienmēr tas ir efektīgi. Citreiz sajūta, ka tu stāvi ūdenskritumā, un tev visu laiku lej to pašu ūdeni uz galvas.....

Vi: es tev pilnīgi piekrītu! Un kā jau minēju ir ar vien vairāk iestādes un skolas, kurās var mācīties dažādi bērni. Tas ir tik pozitīvi un labi!
Bet, atkal mans bet:), Saldū no kurienes es nāku ir izteikta bērnu atsijāšana. Jo ir bērnudārzs ar speciālu grupiņu tiek kam visādas aizķeres, pat šļupstēšana tiek uzskatīta par mazvērtību. Pēc bērnudārza vari taisnā ceļā doties vai nu uz internātu vai Rubas palīgskolu. Es mācījos Druvas vidusskolā un tur nebija neviena bērna ar problēmām. Man likās kad tādi mēs esam. Un kad pirmo reizi saskāros ar slimnīcu, man kā bērnam tā likās nerealitāte. Es domāju, kur viņi ir, kāpēc es savā skolā šādus bērnus neesmu redzējusi....es ļoti priecājos, kad sabiedrība mainās, nu mēs pieņemam dažādību.

Anonīms: atšķirībā no jūsu anonīmā komentāra ir cilvēki ar drosmi un pārliecību, kuri var savas domas publicēt ne-anonīmi;) tā kā, cieņu atklātībai!

Inita Gailīte teica...

Lelde,esmu tik priecīga,ka Gustiņš atkal atgriezies ierindā! Tu taču esi gudra mamma, tikai reizēm tam netici.Tā ir brīnišķīga Dieva dota iespēja - būt katram savādākam.Žēl,ka mūsu sabiedrība joprojām cenšas visus ielikt vienā formātā, vienā paklausībā un tūkstošiem bērnu pilda vienādas darba burnīcas.Lelde, palīdzi un iedrošini ar saviem stāstiņiem vecākus,lai varam novērtēt, ka katra dieniņa ir tik unikāla, katrs no mūsu bērniem ir vienreizējs, un neviena iestāde vai mācību programma nevar noteikt to, kā mans bērns var vislabāk un drošāk izaugt tieši savā paredzētajā veidā.Mamma taču ir mazā cilvēciņa pasaules balsts. Saviem bērniem TU esi visbrīnišķīgākā!!! Inita

Anonīms teica...

Nē, nav man nekas pret atklātību, vienkārši tā kā internetā kaut ko raxtu, ārkārtīgi reti, neraxtu blogus un nav man nekādas citas ineta identitātes, tad man vienkārši nav ne jausmas, kā to identitāti izveidot, tāpēc izvēlējos, manuprāt, ātrāko un vienkāršāko komentēšanas veidu.

apsolos nakošo reizi izpētīt un identificēties!

P.s. Tā ka lūdzu mazliet iecietības pret ne pārāk attapīgajirm datora jomā:)

Līga teica...

Protams, liela daļa taisnības Leldei par to, ka mūsu sabiedrība nav īsti gatava "citādajiem" bērniem, bet nekādā ziņā negribu piekrist (arī PUCEI), ka Latvijā nav skolu, kur rēķinātos ar bērna personību. Tādas skolas ir arī Saldus pusē, starp citu. :)Bet par to jau grūti spriest, ja dzīvo Norvēģijā vai Austrālijā... Tā drīzāk ir pašu rakstītāju bērnības negatīvā pieredze, ne objektīvs šodienas situācijas raksturojums. Jā, starp citu, ieteiktu atkārtot "ka" un "kad" lietošanas principus! Slikts stils nepiestāv labu blogu autorēm! ;) Veiksmi Gustiņam! :)

dabasmamma teica...

Paldies visiem komentētājiem! Ir patiess prieks lasīt jūsu domas un secinājumus.
Vai kāds ir lasījis šo grāmatu? Ko jūs par to domājiet?

Līga, vienīgo iestādi ar morāli veselīgiem uzskatiem es zinu Asniņu Saldū, kurš, cik es saprotu, ir uz iznīdēšanas robežas. Lai neteiktu savādāk.
Vai ir vēl kāda bērniem draudzīga iestāde? Raksti un padalies!
Par gramatiku lūdzu nepiesienies, dārgā, esmu ārzemju latviete, un vidusskolu pabeidzu Japāņu klasē:)))

Inita: Tu esi mana garīga radiniece un skolotāja. Tā kā tevis teiktais vienmēr man ir bijis ļoti nozīmīgs un svarīgs!

Anonīms teica...

"Sekas tam bija letālas, Gustavs kļuva ļoti nervozs, sāka publiski rādīt, kad viņš neaiztiks neko, kam kāds cits ir pieskāries un pāris reizes tas beidzās ar slapjām biksēm. Ko darīt, kā rīkoties?"
Varbūt derētu noskaidrot, ko nozīmē "letālas" sekas. Kā tiku līdz šim teikumam, tā pārgāja vēlēšanās lasīt tālāk...

Martta teica...

Paldies par rakstu. Tās ir ļoti svarīgas vērtības, par kurām raksti. Piekrītu komentāros lasītajam, ka situācija Latvijā nav tik slikta. Protams, ir kur augt un augt, bet procesi notiek, ir labas lietas, ir labas iniciatīvas, galvenais ir pašu vecāku un pedegogu griba, lai būtu labāk. (Paldies vēlreiz, ka caur savu blogu arī palīdzi šai gribai veidoties un konkretizēties!)
Ir labas ieceres, kas nerealizējas un neiesakņojas, ir kas aiziet ar labiem panākumiem arī "laukos" un mazpilsētās. Bieži vien sabiedrība nav gatava tam labajam, bet milzu prieks, ka ir cilvēki kas mēģina. Un tādi cilvēki ir!
Uzskatu ka viss ir atkarīgs no vecākiem. Ja viņi uzsvērs gan ģimenē, gan sadzīvē šīs vērtības un paši tām ticēs, tad atradīs gan iespēju vest bērtus uz "īsto" skolu, gan atradīs kompromisus "parastajā" skolā, lai tuvinātu to vēlamajai.
Un ps.
Pie vārdu savienojuma "letālas sekas" es arī nodomāju, ka ir vārdi ar kuriem nedrīgst mētāties.

dabasmamma teica...
Šo komentāru ir noņēmis autors.
dabasmamma teica...

Martta: Paldies par komentāru! Es ļoti ceru, kad šīs labās lietas un darbi tik vairosies un bērni varēs mācīties skolās, kuras ir paredzētas gan veseliem gan bērniem ar īpašām vajadzībām.
P.S. Kļūda ir izlabota! Paldies, kad to pamanījāt! Citreiz rakstot rakstus, tiek liktas pārāk ielas emocijas iekšā un nepadomāts par to, ko īsti dažs labs vārds nozīmē...
Paldies vēlreiz!!!!!

Sanita Balode.eks.Frīdenberga teica...

Sveika! te kādu laiku atpakaļ izlasīju šo grāmatu...sākumā pirmā trešdaļa tāda šausmīga ,ka grūti bija izlasīt, un tad tāds kaut kāds apziņas plūdums no autora.diezgan dīvaina .....par to puiku...nu man personīgi dīvaini likās ,ka tik maz tur minēts ko pati ģemene darījusi lai puika spētu lasīt.Tas ,ka grūti mazam saprast kā tie lielie burti nozīmē to pašu ko tie mazie..tas tiesa.Tagad darbā man viena meitene tieši ,kas nemāk lasīt, drusku tik māk norvēģu valodu.un viss viņai jāpaspēj ,jo pēc vecuma ielikta otrajā klasē.tur ar tāda pati situācija..pilnīgi nekāda atbalsta no vecāku puses.bet nu katrā ziņa..pie šitās grāmatas vairs neatgriezīšos...

dabasmamma teica...

Sanita:
Par ģimeni informācijas ir diez gan maz, bet es domāju, kad autors vairāk gribējis likt uzsvaru uz skolu sistēmu un to, cik skolotājs ir svarīgs bērnu dzīvē un izaugsmē. Cik daudz tas var dot un cik daudz tas var sagraut... Es uzskatu, ka skolotājam, pamanot šādas lasīšanas grūtības, būtu jāsastrādājas ar ģimeni, jāmēģina izskaidrot situāciju. Lai tev veicās!!!