piektdiena, 2013. gada 27. septembris

grāmata Jonass un bērnudārzs

     Jenss Bjornebu grāmata "Jonass". Stāsts par norvēģu zēnu vārdā Jonass, kurš apņēmības pilns bija uzsācis savas pirmās skolas gaitas un ar degsmi katru rītu devās uz to. Līdz skolotāja atklāja, ka Jonass neprot lasīt, diagnoze disleksija. 
     Vai šī diagnoze būs par iemeslu zēnu pārvest uz palīgskolu? Vai skolotājas prasmes un sabiedrības nostāja ļaus bērnam turpināt mācības "parastajā" skolā. Tas savā ziņā aizkavēs klases tempu, klases vidējais līmenis kritīsies, varbūt pat skolas līmenis tiks iespaidos. Ko darīt, kā rīkoties? 
      Iespējams tā ir bijusi skolotājas nolaidība, ka diagnoze netika ātrāk atklāta un tagad viņai šis putra pašai jāizstrebj. Ko darīt? Likt mazam zēnam lasīt skaļi klases priekšā, lai vēlreiz pārliecinātos, ka Jonass lasīt neprot.  Līdz pārējie sāks par to smieties, cik neveikli tas viņam sanāk, pareizāk sakot nesanāk.  
  Kādiem ir jābūt kritērijiem, lai bērnu aizsūtītu uz palīgskolu? 
No pārmērīgas skolotājas tiranizēšanas, Jonasam sāk rādīties nakts murgi un slapināšana gultā. Līdz valodas stostīšanai, kas beidzas ar diagnozi, nosūtāms uz palīgskolu. 


Kaut arī notikums risinās pirms 60 gadiem, sajūta tāda ka notikumi risinās mūsdienās. Varbūt ne Norvēģijā, bet Latvijā noteikti.  Kad sāku strādāt norvēģu skolā, mani nošokēja  fakts, cik daudz slimi bērni ir mūsu sabiedrībā.  Kur mums viņi Latvijā ir??!! 
 Nav runa par pilnīgu prāta atpalicību, kas var apdraudēt citus bērnus. Bet gan tādi, kuri nevar paiet, ar Dauna sindromiem, ADHD (uzmanības koncentrēšanās problēmām), disleksiju, valodu raustīšanu un dažādu citu garīgu un fizisku nepilnību. Vai tās var saukt par nepilnībām? Jo pati esmu redzējusi, kā zēns ar vienu roku, šuj ar šujmašīnu un strādā ar mālu. Valodas zināšanas viņam bija perfektas.
Meitene ar garīgu atpalicību, kurai diagnoze ir disleksija, roku nespēja (grūtības rakstīt) un ļoti slikta redze. Perfektas spējas strādāt ar mazām lietām, kā piemēram, pērļošanu. Saliekusies un sasprindzinājusi visas savas maņas, viņa lika krāsas un pērles tādās variācijās un krāsās, par kurām tik nobrīnīties, kā viņa to spēj!

 Alberta klasē vien ir pāris ar ļoti izteiktu hiperaktivitāti, kurus ik palaikam vajag izvest ārā, vai nomierināt. Tā ir mūsdienu sabiedrība. Alerģijas, ir dažiem pat tādas, kuru dēļ neviens skolā nedrīkst ņemt līdzi maizītes ar zivi vai riekstu piedevām. Mēs to respektējam, jo tie bērni ir daļa no mums. Es esmu pateicīga, kad mani bērni ir piedzimuši veseli. Bet fakts ka mums apkārt ir šie slimie bērni ir neizslēdzams. Kā viņus pieņemt? 

 Domājiet mums Latvijā šādi bērni nav? Varbūt mēs viņus vienkārši neredzam, jo viņi ir palīgskolās, internātos un vēl nezin kur. Vienkāršāk ir mācīties, strādāt un dzīvot tīrā sabiedrībā. Nekāds jaukais skats nav redzēt slimu bērnu, kuram hroniski pūžņo acis un ekzēmās izsitušās rokas. bet garīgi viņš ir pilnīgi vesels. Sūtīt uz palīgs skolu, vai laist parastā skolā?

    Man vasarā nācās saskarties ar ļoti lielu dzīves īstenību, kas nāca no paziņas. Mēs sākām runāt par bērniem un es teicu, esmu savā ziņā pateicīga, ka Alberts mācās vienā klasēs ar bērniem ar īpašām vajadzībām, jo tas viņam ļauj saprast cik dažādi mēs esam, bet tomēr cilvēki. Atbilde no paziņas ļoti vienkārša, muļķības pēdējās, slimiem un kropļiem nav jākuļas parastā skolā. Tas tik pazeminās mācību tempu, radīs liekas problēmas un atzīmes tā pat tādam pamuļķim ielikt nevar. Kas ir šī "parastā" skola? Un ko mēs tajā mācamies? Jeb jāsāk domāt, kāpēc Dievs ir ļāvis pasaulē nākt bērniem, kuri ir savādāki? Ko tas mums māca un grib pateikt?

Grāmata ir ļoti interesanta, iesaku izlasīt visiem pedagogiem un vecākiem. Es pataupīšu grāmatas satura atrisinājumu jūsu rokās. Bet tik piebildīšu, zēnu izglāba, burtiski no pazušanas, alternatīvā mācību iestāde.
 Lasiet un rakstiet atsauksmes! (Grāmatu var iegādāties Weledas veikalā, Baložu ielā 28, Rīgā.) 

    Stāsta ievads sanāca ļoti garš un ne tik pozitīvas, bet rakstam otrā daļa ir ļoti saistīta ar šo ievadu. Pēc grāmatas izlasīšanas noskurinājos, likās tik netaisni dažu brīdi. Vēl nodomāju, paldies Dievam, mūsu ģimenē šādas situācijas ar skolas uzsākšanu, stresu un gultā slapināšanas nav piemeklējušas.
 Cik, tipiski, atliek vien iedomāties, un problēma stāv pie durvīm!

      Gustavs bija nupat uzsācis savas bērnudārza gaitas pirmsskolas grupiņā Norvēģijā. Grupiņa vecumam no 5-6 gadiem ir paredzēta bērniem, kuri nākošgad sāks iet skola. Tā ir domāta vairāk socializēšanai ne apmācīšanai. Jo netiek mācīts lasīt vai rēķināt. Saucās lauku grupa, katru dienu tiek smērētas maizītes un mērota tūre mežā vai draugu takā, kā viņi to paši dēvē, kur bērni var brīvi spēlēties. Divas reizes mēnesī viņi dodas uz bibliotēku aizņemties grāmatas un klausīties stāstus. 
Šajā grupā uzmanība tiek vērsta uz runāšanu, klausīšanos un vērošanu. Katru rītu mazie sanāk uz apsēdušies uz spilventiņiem uz grīdas, dzied dziesmas, noplēš vakardienas kalendāra dienu un pārrunā, ko katrs ir vakar darījis. Ne visi nāk uz bērnudārzu katru dienu. Gustavs iet trīs reizes nedēļā. Kamēr viens runā, pārējie mācās klausīties. O, tas nemaz nav tik viegli, vai ne! 

Izklausās jauki, bet ne Gustavam. Mūsu trakā vasara, bez dienas ritma, bez noteiktām ēdienreizēm, (kas Gustavam ir tik ļoti svarīgas), izbraucieni, svētki, pasākumi un nerimstošā kņada 2 mēnešu garumā. Pārbrauciens uz Norvēģiju un uzsākšana bērnudārzā, kurā visi runā norvēģiski, Gustavam bija par traku. Kaut arī aizvedot uz grupiņu, kura atrodas atsevišķā ēkā no pārējām, grupiņā ap 20 bērniem, katru reizi viņu sagaida audzinātāja, lai aprunātos un kopīgi ieietu telpā, viņa lielākā problēma bija pārkāpt šo slieksni, mammas aiziešana un bērnu bars. Asaras, raudāšana  un ilgā nespēja palaist mammu vaļā. Kaut arī aizejot, audzinātāja pēc 5 minūtēm zvana uz saka,  viss ir kārtībā. Pēc pirmo nedēļu apmeklējuma, Gustavs kļuva ļoti nervozs, sāka publiski rādīt, ka viņš neaiztiks neko, kam kāds cits ir pieskāries un pāris reizes tas beidzās ar slapjām biksēm. Ko darīt, kā rīkoties? 

    Sapratu, tā tas turpināties nevar. Kaut arī bērnudārzā, vietējās draudzenes (tā es saucu savas Norvēģijas draudzenes:)) teica, viņš pieradīs, tas ir tikai protests, visiem bērniem vajag sabiedrību un nākamgad skola, vai tad arī ņemsi ārā? Zvanu uz Latviju mammai, Initai, ko darīt? 
Es izņēmu Gustavu no bērnudārza uz laiku, lai viņš attopas un tad paskatīties, ka ies. Tas bija ļoti svētīgi. Mazais atguvās jau pēc nedēļas, pilnīgi visas jaunās protestu pazīmes pazuda, un jau nākamajā nedēļā prasīja, kad iesim uz bērnudārzu. Meža takas  palikusi neizstaigāta! 
Labi, noruna mājās, iesim, bet tu zini, mamma ar māsu bērnudārzā nepaliks. Labi, saka Gustavs. Aizejam, man jau sajūta, labi tas nebeigsies, bet nē, šoreiz viņš bija gatavs iet bērnudārzā. 
Es sapratu tikai vienu, cik katrs mēs esam īpašs, viens jaunā vietā, darbā, sabiedrībā jūtas kā zivs ūdenī. Citam vajag ļoti daudz laika. Gustavam vajag ilgu laika, lai aptvertu jauno vietu, lai to sajustu ar visām maņām un būtu pārliecināts, ka te ir droši un mamma vienmēr atnāks pakaļ. 
Tagad bērnudārza apmeklējums ir kā izklaide, ja Gustavam gribas iet, mēs ejam, ja nē, tad paliekam mājās. Pirms bērnudārza dienas es saku,  rīt būs bērnudārzs. Lai viņš pierod pie ritma, kuras dienas ir bērnudārza dienas un kuras nē. Bet ja rīts ir sācies ar vārdiem, mamma, es šodien gribu spēlēties mājas, es viņam to neliedzu. Es skaidri zinu, tas Gustavam ir vislabākais.
Par skolu, to jau katrs bērns fiziski parāda, kad ir gatavs mācīties un dodies uz skolu. Un tam nav nekāda sakara ar bērnudārzu. (protams, tas atkarīgs no valsts kurā dzīvojam. Jo Latvijā pirmsskolas apmācība ir daudzreiz spēcīgāka. Bet tas ir izdarāma arī mājas apstākļos, ja rodas problēmas iet uz bērnudārzu!). 

Es ļoti labi saprotu, ka mans gadījums ir netipisks, un iespēja izņemt bērnu no bērnudārza, ja rodas problēmas, nav visām mammām. 

Bet pats galvenais, ko gribēju šajā visā teikt, ir jāmēģina savu bērnu ieraudzīt, saprast, ko viņš mums grib teikt ar savu uzvedību. Un galvenais ir viņus visus mazos un tas mazais ir arī viens 8gadīgais, kārtīgi samīļoti. 


Lai jauka nedēļas nogale, un tiekamies atkal svētdienas kadrā! 



trešdiena, 2013. gada 18. septembris

rūķi

šim stāstam vajadzēja tapt jau pagājušo nedēļu, bet sanāca tā, ka svētdienas kadru nomainīja vēl viens svētdienas kadrs. Tāpēc lai tas neatkārtotos, stāsts par rūķiem. 

Stāsts ir īsts stāsts;)!!

Viss sākās ar ezi, kurš vienu vakaru bija atnācis pie mūsu mājas mazās dobītes (tā patiešām ir mazā dobīte, jo aug viens vienīgs puķuzirnis un saulespuķe:)). Atnācis stāvēja un skatījās, kā kaut ko prasīdams, nē varbūt kaut ko baisu ieraudzījis! Mums likās kā viņam gribas ēst. Zinu, zinu, no milk ezim! Bet kā lai atturas tādam mazam, adatainam mīlulim aizvērt durvis acu priekšā. Piens tika iznests, kaut arī viņš tam nepieskārās. Mēs ilgi ar Gati skatījāmies, līdz protams manās rokās parādījās fotoaparāts, kurš pilnībā sastindzināja mazo adataini. Tajā brīdī viņš kļuva par galveno idejas varonis stāstam par rūķiem.

Rūķi, mazi, pat ne plaukstas lieli vīriņi, ar spicām cepurītēm un maziem apmetnīšiem. Mums cilvēkiem viņus ieraudzīt dabā ir pilnīgi neiespējami, vienīgi ja esat viens no tiem īpašiem cilvēkiem. Neticat, tas labi,  jo mazāk viņiem kreņķi. Jāuzmanās jau no tiem kas tic, jo tiem jau arī sanāk tos mazos meža vīriņus ieraudzīt. Dienā viņi guļ, vai arī strādā mežā. Ja ejiet staigāties piemājas mežiņā, skatieties vērīgi, tad viņi darbojās ap koku stumbriem un papardes lapām. Man gandrīz sanāca vienu ieraudzīt, brilles bija palikušas mājās, tāpēc nevarēja īsti saprast, vai tā piepe vai rūķis....  
Viņi dzīvo zem koku saknēm un rudens laikā rūpīgi gatavojas ziemas atnākšanai. Laicīgi sākuši lasīt un vākt  zīles, riekstus, lapas, pīlādžus, kociņus, zariņus, tējas un vēl daudzas citas dabas veltes.
Rūķu mājās ir īpaši jauki, jo zem saknēm ir silti, tur katram rūķim ir savs kaktiņš un spēļu vieta. Pusdieno un guļ gan tie vienā istabā, tā var stāstus ilgāk stāstīt, silti visiem kopā un ja ir kāds mazais rūķis, kam gribās iet  naktī pie mammas, tad viņam tas nav jādara, mamma ir tur pat blakus! 
Brokastis, pusdienas un vakariņas rūķu ģimene gatavo kopā. O, viņu mīļākais ēdiens ir riekstu zupa ar žāvētām papardes lapām. To šefpavārs ir tētis. Tā esot īpašā vīru recepte. Kas teica kad pie galda nevar runāt? Rūķu ģimenē galds ir galvenā apspriešanās vieta, katrs izstāsta ko mežā piedzīvojis un kādus zvērus redzējis. Ak jā, aizmirsu pateikt, kad rūķi ir paši galvenie, kas palīdz mežam ziemā izdzīvot. Lai  koki nenosalts, zvēri būtu paēduši un  sniegs būtu pietiekami daudz gan uz ežu mājiņām gan skudru pilīm.  
Bet pie galda runas raisās, pusdienu šķīvji arī tukši un laiks visiem palīdzēt rūķu mammai ievest kārtību sakņu mājiņa. 
Laiks pasakai un gulēt iešanai. 

Bet tad notika kas negaidīs, vēstule no ciema vecākā. Šoreiz no cilvēku ciema vecākā...Jums ir dotas divas dienas savākties un pamest mežu, šeit būs jaunais Cilvēku Ciemats! Paldies par sadarbību! Tā jau viņi laikam mēdz rakstīt ...  hmmm, un laikam jau ar mērķi atpakaļ adrese nav norādīta... lai nebūtu stāstam beigu beigas, tad turpinājums bija sekojošs. Kāds no rūķiem bija mūs pamanījis brienam meža takas un ieraudzījis, kādām lielām acīm mazais Gustiņš pēta sūnu alu pie koka saknēm. Domājiet ka nejaušība, nē, tā bija tīrākā likteņa sakritība. Rūķim bija skaidrs, sūtīsim ar ezi ziņu, Pēc divām dienām mēs pārvācamies pie jums. Piemājas Meža Sakņu Rūķu Ģimene (atpakaļ adrese nebija norādīta. To viņi no cilvēkiem iemācījās. Tas tagad esot pieklājīgi...)

Nepagāja ne diena, kad mājās parādījās sakņu namiņš, un jau nākamajā rītā rūķu ģimene bija klāt! Ar visām rudens veltēm. Pat mazu priedīti līdzi bija paņēmuši. Tā esot jālaista katru nedēļu. Sakarinātas tējiņas, krellē savērtas odziņas, rieksti, zīles un sūnas. Viss, kas vajadzīgs, lai ziemu pārlaistu. Mūsu uzdevums ir tos cienīt, respektēt un protam ar viņiem spēlēties! 

Tie dzīvo ar mums, tie ir tik pat daudz cik mēs. Viņiem arī ir savs Gustiņš un lielais brālis. Māsa un tētis ar garo bārdu. Mamma, kas mazliet garāka par tēti, jo mūsu ģimenē ar nez kāpēc tā ir sanācis. Brīnīties un brīnīties, kur tādas lietas rodas! 




Pats galvenais vainieks. Cik tomēr labi, kad tie eži nāk uz mājām!
Lai jums katram sava rūķu ģimene mājas atnāk un ja arī nē, ejiet tos mežā skatīties!!! 


nākamajā rakstā lasi stātu par Jonass un bērnudārza sākšanos.



otrdiena, 2013. gada 3. septembris

Vidzemes valdzinājums - nolēgums

Kā lai raksta par noslēgumu, ja viss vēl turpinās. Liekas, noslēgums var būt tikai teātra izrādē vai dienas beigās. Bet tās sajūtas, tie cilvēki un tās smaržas, tas viss ir tik jūtams un reāls, kad liekas, beigas nav kā beigas, tikai jauns sākums.
Vidzemes noslēgumam ir kāda vieta, kura sevī glabā ļoti īpašus stāstus un notikumus. Jettiņas mājās Lejniekos es pirmo reizi ierados vel maza esot, protams, nekādu spilgto atmiņu par to nav, tik vien mammas stāsti un melnbaltas fotogrāfijas. Jettiņa ir manas mammas krustmāte un citiem zināma kā Cimdu Jettiņa. Pie viņas mēs braucām katru gadu. Kad  vecums bija pietiekam, lai savas atmiņas neaplaistu vējā, atceros, kā mēs kamīnistabā klausījāmies viņas stāstos. Gan no bērnības, gan stāstus, kuri bija ieadīti cimdos. Tie bija tik interesanti....likās, ka vienā mirklī tu tiec ierauts notikumos un pilnīgi citā pasaulē. Tie stāsti dzīvoja manī, kā mazas laumiņas, kas ik palaikam liek domām aizklīst pa visam citur.....bērnībā.  Pat lielai esot, starp vidusskolas dullumiem un pirmiem straujiem sirdspukstiem, devos pie Jettiņas, klausīties tos īpašos stāstus. Kaut uz mirkli apsēsties viņas mazajā istabiņā, lai saprastu, cik dzīve ir īpaša un vienreizēja. Cik daudz mēs varam gūt, tikai paraugoties dabā. Cik brīnumaina ir tā mūsu pasaule, atliek tikai to saskatīt....
Es zinu, man vēl iet un iet, lai  varētu apstāties un ieraudzīt. Lai saprastu, lai spētu radīt un dāvāt..

Kaut arī Jettiņa savu ceļu vada Zelta mājā, viņas mājās Lejniekos nekas nav pierimis. Šeit brauc un tiekas ļaudis, svin svētkus un mācās dzīves skolu. Aizbraucot no Lejniekiem, zinu, mēs tiksimies. Lai priecātos, rīta agrumā kailām peldētos un pie ugunskura spēka dziesmas dziedātu. Nedomājiet, ka te var aizmigt, starp dančiem, futbolu un backflipu, tika veikt Vidzemes rekords -visvairāksakāpušo ļautiņu uz vienas ballītes.
 Apvienotais dziesminieku koris.
 Gustavs ar savu Madonas trusi. Kurš tika cilāts, nēsāts, izstumdīts ar ratiņiem un mīcīts. Mīļumu viņš dabūja 100 kārtīgi, nē 200!!!
 Hermīne virtuves darbos. Laines šūtais priekšautiņš der kā uzliets!
 Lūk arī rekords!!! (man tikai viena doma bija galvā, kad tik tā ballīte nesāk ripot, tad mēs kā herbārijs, visi saplacinātos:))!



Paldies Vasarai, Vidzemes braucienam un siltuma, kas neatlaidās līdz pat augusta vidum! 

Atpakaļ ikdienā! 


pirmdiena, 2013. gada 2. septembris

Vidzemes valdzinājums 2 - Gaiziņš, Madona un eko lauki

Ceru, kad Dabas mammas stāstu mudžeklī neapjuksiet, jo seko stāsta aiz Laines apciemojuma Vidzemes valdzinājums 1. Manas vasaras atskaites, jeb dienasgrāmata ar atpakaļ ejošiem datumiem. 

Izbraukājuši Zaubes ceļus-neceļus, uzbraucām uz kaut kā pavisam jauna, tāda kā Eiropiska, nē, likās, kad esam citā valstī, Ērgļu jaunais šoseja. Kas par braucienu, skati, kalni lejas, ezeri. Tie tur bija tik daudz! Mūsu ceļš veda tālāk uz Gaiziņu. Kad biju maza, kaut kad ar klasi braucām ekskursijā uz to pusi, bet pilnīgi nekādas atmiņas, kā un kur tas atrodas? Tāpēc, ceļā bērniem stāstu, nu jūs beidzot redzēsiet Latvijas lielo milzeni. Neviena lielāka kalna mūsu zemē nav! Zēniem ausis saspicētas, un vērīgi tiek meklēts lielais kalns. Mēs jau kā pieraduši, meklējam milzīgu klints malu ar krauju vai ko tamlīdzīgu:)) ne, jau ne, mani zēni, te tas viss ir aiz kokiem apslēpts. Pabraucam garām tādai kā pilij, Ķirsonmuiža, kā mēs to nodēvējām. Un tad zīme, Gaiziņš 1km. Piebraucām....acis vēl vairāk iepletās, jo priekšā bija tāds pakalniņš....Bet skati visapkārt varenīgi, kur augstāk pabrauc, tur skatiem neaptverams visums. Meži sniedzās tik tālu, kad beigās tie saplūda ar debesīm. Vidzeme, tik mistiska un varena tomēr.....
Mūsu gala mērķis bija manas mammas bērnības draudzene. Par kuru bijā dzirdējuši nostāstus un notikumus. Un arī izteiktu vēlēšanos, kādreiz pie viņas aizbraukt. Kaut arī Latvija nav tik liela, Saldus un Madona citreiz ir neaizsniedzamas pilsētas. Kad jau līdz Vidzemei esam tikuši ,tad Madona tāds pīpis vien tik būtu. 
Iebraucām lauku sētā, kura atradās starp maziem kalniņiem, dīķīša un ezeriem .(Kaķīšu esers). Truši, gotiņa, teliņš un vistiņas. Īsta lauku idille. Vienā mirklī  laiks sastinga un bija sajūta, te ir īstā dzīve. Bērni vienkārši ieplūda laukos, un ar visām maņām tos sevī sūca. 
Alberts aizgāja ar Ievu uz dīķi, kamēr Hermīne vistas skaitīja un ar mazo Reini spēlējās. 
Gustavam tā bija paradīze. Es kārtējo reizi sapratu, cik tomēr dzīvnieki vienam tādam mazam cilvēciņam ir svarīgi. Ak, jā, ir dzirdēti stāsti par to, cik piesiet mājai būsi  un daudz darba un laika tas prasīs. Bet ja ir iespēja, man liekas ka tas ir to vērts. Es ļoti ceru, kad mums šī iespēja drīz vien parādīsies, kamēr mazie vēl maziņi. 
 Lai arī braucot prom Gustavs bija gatavs līdzi ņemt govi, mēģinājām izsprukt sveikā tikai ar trusi. O, tas trusis tika vests no Madonas uz Saldu, pa visu +33 grādu karstumam, tā kā, trusi, tev tagad ilgi jo ilgi jādzīvo! 
  
Uz visam kā rozīne saldaja, cūku pupas. Tās ir un būs vērtība, manam vēderam:)) Sauksim to par augusta labāko ēdienu. 






Par laukiem!!
 Un sveiciens visiem pirmajā skolas dienā!!!