svētdiena, 2013. gada 25. augusts

Norvēģija - Latvija - Norvēģija

Vasara aizskrēja vistiešākajā nozīmē. Bija tik daudz lietas, notikumi un satikšanās (par kurām jūs variet un varēsiet uzzināt Dabas mamma), kad sestdienas rītā attapušies, steigā krāmējām somas, lai svētdienā sēstos prāmī uz Stokholmu. Laiks fantastiski silts, kā jau pienākas, dienā kad jāatstāj Latvija un jādodas projām. Liekas tas ir tik zīmīgi, jau trešo gadu ,kad dodamies uz Norvēģiju, laiks ir fantastisks - kā zīme, Latvijā ir vislabāk....
Brauciens līdz Rīgai, piestājot Lāčos, lai papildinātu ziemas krājumus ar vīra maizi, kā Gustavs to dēvē. Braukt ar mašīnu, protams, ir  ilgāk, bet vari sakrāmēt pilnu bagāžu ar visādiem labumiem. Auto patiesi bija piepildīts līdz pašai augšai un tam visam virsū sasēdināti vēl bērni.
Ceļ var sākties!

Šoreiz braucām ar kuģi m/s Isabella. Salīdzinot ar m/s Romatnika, šis mums patika labāk. Vai tāpēc, kad bija plašāks klājs, kur ārā pasēdēt, vai lielākas telpas bērniem iekšā, kur rotaļāties. Alberts bija stāvā sajūsmā par deju zāli bērniem, kurā varēja mācīties dejot no 7 rītā līdz vakaram.

Ja brauciet ar bērniem uz Zviedriju, noteikti iesaku aiziet uz Astrīdas Lingrēnas muzeju Stokholmas centrā. http://www.junibacken.se/. Šajā muzeju salā ir daudzum daudzie muzeji un izklaides iespējas. Esiet noteikti dzirdējuši par Vasa kuģu muzeju. Tajā dienā, kad mēs braucām bioloģijas muzejs bija ciet, bet izskatījās apskates vērts. Ierakstam nākamā ceļojuma plānā!

Stokholmas vecpilsēta ar senatnīgām celtnēm un karaļa namu.

Ja ir laika un iespēja (mums tādas nebija, bet noteikti nākamreiz apmeklēsim) ir vērts iegriezties Zviedrijas safārī parkā Kolmarden  un  Astrīdes Lingrēnas māju .  Bet tas lai paliek nākamos braucienos.
Dodoties pāri Zviedrijai uz Norvēģiju ceļa malās redzamas tradicionālās Zviedru sarkanās zemnieku mājas ar kūtīm un iekoptiem laukiem. Tāda sajūta, kad laiks un kari šeit savu kāju nav spērušu. Vecātēva celtās mājas un saimniecības ar papildinātiem mūsdienu traktoriem un kādu jaunu fermu. Atliek tik saimniekot!
Braucot pa Vidzemi varēja redzēt līdzīgas vecsaimniecības, tik mūsu gadījumā, bija n-tie  notikumi un lietas, kas visizturīgāko saimnieku salauza un ja nesalauza, tad viņu iesvieda vagonā un aizveda uz nekurieni....
tā tāda dziļas elpas atkāpe no stāsta...

tuvojoties Norvēģijas robežai jau dažviet pavīd klinšu smailes, parādās līkumaināki celi un ātruma ierobežojums līdz 90 km/h nē pārsvarā vai braukt uz 80 km/h.

Tuvojoties kalnu pārejai Haukeli, gaisa temperatūra manāmi krītas. Koki paliek retāki un mazāki. Pašā kalna galā tikai klintis un pilnīgs kailums. Kāda mājiņa, ezers, līdz tuvojoties Haukeli kūrortam jeb kalna mājiņām, redzi, cik tomēr cilvēki šeit ir situēti. Ja vasarnīcas kādreiz cēla ar maks 2 istabām un mazu wc, tad šī "vasarnīca" slejas 3 stāvu augstumā ar atsevišķu trenažieru zāli, saunu, katram guļamistaba u.t.t Tā ir vasarnīca, kurā šad un tad atbrauc uz nedēļas nogalē.
Bet ja jau vari atļautie, droši vien jocīgi būtu jautāt, kāpēc ne? (šos jautājumus uzdodu laikam tik es:)))
Pa ceļam ir redzami fantastiski ūdenskritumi, kalnu pārejas un mazi serpentīnu celiņi. (ak, jā, tiem kam ir mašīnu slimības, īpaši sajūsmā nebūs. Tā kā esmu pieskaitāma šīm klubiņam, tad uzprasos braukt pati, tā vismaz pusdienu saturs paliek kur bijis, ne ceļmalā...)

Pirms diviem gadiem, brauciet no Latvijas uz Norvēģiju iegriezāmies Heddal pilsētiņā, aplūkot koka baznīcu, kura ir īpaša ar savu izskatu un koka grebumiem. Ja brauciet pa ceļu E134 tad garām nepabrauksiet! Šoreiz sanāca braukt ļoti vēlā vakarā, un baznīcas apskati izlaidām. Atzīšos jau sākumā, mamma mazliet iekrita Ikea valdzinājumā, un tur tiešām var iekrist uz vairākām stundām. Mums šīs 3 Ikea h pārvērtās pēcāk par 3 vismokošākajām nakts brauciena stundām, bet bija to vērts:)))

No Norvēģijas uz Latviju un atpakaļ!

Braucam!
 izbraucot no Stord termometra stabiņš bija pakāpies līdz +23 grādiem, kalna galā mazliet nokritās +3....
 ieskaties mākoņos...galvenais vajag vairāk tajos lūkoties, lai redzētu neticamo....
 Tas saucās, tagad smaidiet!!! cik neviltoti...
 O, šī bilde ir stāsta vērta. Ko Zviedrs dara vienā sestdienas dienā, starp 10 un 12 tiem? Apprecas!! Jāt, tik vienkārši, nekādi klātie galdi, nekādi ielūgumi, vēl kopā ar tādiem pašiem 500 pāriem, aizmāršām (iespējams, daļa bija par to piemirsuši, apprecēties:)) varēta to publiski izdarīt, kopīgi sakot jā vārdu. Un tas ir oficiāli. Mazliet jāpastāv rindā uz savām kāzām. Bet kur tad mūsdienās, nav jāpastāv rindā! Un sievas/vīra tituls kabatā. Var paspēt vēl uz šepti aizbraukt:) Ejot atpakaļ uz mašīnu, vēl redzējām dažus aizgulējušos pārīšus, kuri nesās uz precībām. Interesanti bija pavērot kāzu kleitas. Ļoti skaistas un dažām pat baltas, apavi gan kā nu kurai, citai kedas, kādai augstpapēžu kurpītes, tā jau gaumes lieta... Galvenais lai  laimīgas beigas!
 Ilgi gaidītais muzejs. Ohh, maziem nenogurstošas nodarbes. Ceļojums ar vilcieniņu, kurā varēji izdzīvot Astrīdas populārākos stāstus un pasakas. Tas ir to vērts! 

 Ilgi gaidītā zeme.....Latvija. Kur tā ir! Tik ūdens un debesis...

 Beidzot! Rīgas osta, vēl tik nepilnas divas stundas, līdz būsim mājās!

Atkalredzēšanās, apskāvieni un smaguma sajūta, ir jāaizbrauc, bet uz atgriešanos, vienmēr uz atgriešanos, mūsu mīļi! 


M/S Isabelle un Baltijas jūras vējš! 

 pēc 16 h pavadītām uz kuģi, 17 h mašīnā, esam atpakaļ Norvēģijā. Pirmās dienas skolā, Gustavam pirmie bērnudārza rīti un lēnam ieiešana ikdienas rutīnā. Kas mums visiem ir tik vajadzīga....lai savākotos, būtu veseli un varētu darīt darbus.
Norvēģu retinātais gaiss liek manīs savu, ja Latvijā gulēt gāju pusnaktī ,tad šeit pirmo nedēļu aizmiegu 8:30. Šis ir pirmais vēlais vakars! Cerams, kad ķermenis būs sācis adoptēties.

 Par to adoptēšanos, jūtu, kļūstu vecāka, vai to var dēvēt kā savādāk. Ar katru reizi pārbrauciens ir grūtāks, ne fiziski, bet gan garīgi. Gribas būt vienā vietā, just to dabas ritmu un baudīt sava dārza elpu. Turēt dzīvniekus mājās, un ļaut bērniem tos  piedzīvot. Es zinu ,kad būs tāda diena, kad uz Norvēģiju brauksim tikai ceļojumos. Pagaidām, šī ir mūsu ziemas nometne,kā mēs to esam iesaukuši. Cik ilgi, kas lai to pasaka. Droši vien jau ka mēs paši, bet grūti ir spert to solo starp nezināmo un esošo....


Uz tikšanos, nākamajā stāstā. 
Un visiem, lai jauka nākamā nedēļa! Baudiet pēdējo brīvlaiku pirms lielās skolas dienas! 

3 komentāri:

Daina teica...

Pozitīvs stāsts tikai ar mazliet bēdīgu pieskaņu, bet par ziemas nometni laba doma, jo tas izklausās tads īslaicīgs pāsākums un nav šīs nolemtības:)))
Jūs esat tik kupla ģimenīte, ka prieks:)))un jautrības jums netrūkst > Veiksmīgi!!!

dabasmamma teica...

Paldies Daina!

rafinja teica...

Bija ljoti interesanti izlasiit Tavu staastinju, jo pati ar gjimeni juulijaa/augustaa piedziivoju celjojumu Norveegjija-Latvija-Norveegjija :) Tikai taas izjuutas mums atskjiras. Vareetu teikt, ka ar vienaadi lielu prieku ieraudziiju Latvijas liidzenumus un atpakaljceljaa Norveegjijas kalnus, fjordus... Bet tomeer, jau kuro reizi atgriezjoties Norveegjijaa paarnjem sajuuta, ka atgriezjos maajaas. Celjojaam kopaa ar vienu no muusu 3 chetrkaajainajiem gjimenes miiluljiem. Bija labi buut kopaa :) Lai Jums izdodas piepildiit veelmi dziivot tur, kur ir sirds!