piektdiena, 2013. gada 30. augusts

atpakaļ vasarā- dublis 2!

Mans noliktais atskaites termiņš sarūk ar katru dienu (tas par vasaras atskaitēm). Es esmu sapratusi, kad bērnībā mana griba tika atstāta novārtā, un bez noteiktiem termiņiem, tā vienkārši slinko. Jā, man vajag atskaites punkti, lai lietas virzītos uz priekšu. Kā lai to sev iemāca, vai to var sev iemācīt ,izdarīt lietas līdz galam noteiktos datumos...es tiešām apbrīnoju tos cilvēkus, kas tā var!

Bet stāsta turpinājums ir kas skaists!

Ciemos pie māsīcas un Hermīnes krustmātes Agnese. Par viņu jau būsiet lasījuši, stāstā Rudens nostaļģija un stāstā Saule  . Katru reizi dodoties pie Agneses, tieši uz viņas mājām ,var ieraudzīt ko jaunu, radošu, interesantu un oriģinālu. Arī šoreiz dodamies smelties skaistumu Saulēs.
Esot tur, arī pašam gribas saposties, lai kaut uz brītiņu justos kā princese.....
Un princeses ne vienmēr smaida!:)
Bet ja komplektā nāk kurpītes ar spīguļiem un kristāliem, asaras drīz vien aizmirstas:)
tikai neviens nebija pateicis, kad ar tām kurpēm būs tik grūti iet. Jo Hermīne tik nupat ir sākusi sper savus pirmos solīšus (gads un 2 mēnešos). Tad labi ,kad ir brālis, ak, jā, vai tad mamma nav pasakas lasījusi, par princesēm un karietēm. Lūk dzīvajā, khmmm..:)

 Kāpēc es gribēju jums rakstīt šo stāstu, lai kārtējo reizi saprastu, kad mums riņķī ir loti talantīgi, interesanti cilvēki:) Ak, jā ,tie no Sabiles! :) Ir tādi cilvēki ,kuri māk un kuriem arī sanāk likt lietas, krāsas un burt sev riņķī brīnišķīgas lietas. Man tik mācīties un skatīties.






Ar jogurta kūku vēderā, saplēstām krellēm un apžilbušām acīm, prom no Matkules, lai dotos atpakaļ uz Saldu. Liekas galva pilna domām....ziedi, pērles un krāsas un sajūtas.


Ak, griba, kur tu esi!?! 

ceturtdiena, 2013. gada 29. augusts

atpakaļ vasarā - Sabile

Kaut arī tuvojās septembris, un rīti kļūst arvien aukstāki un tumšāki, vasarā piedzīvotais un redzētais ir devis savu. Tas ļauj ar prieku skatīties uz pārmaiņām daba un dod spēku kā lapsai vilkt visu aliņā un gatavoties ziemai. (maz, lapsa tā dara?..hmmm,) lai kā tur būt vai nebūtu, šoreiz stāsts pat Sabili.


Vieta Kurzemē, dēvēta par mazo Šveici, iecienīta dažādu mākslinieku, radošu cilvēku un, protams, pašu sabilnieku vidū. Man šī vieta jau kopš sen seniem laikiem zināma, jo blakus ciemā Matkulē, tika pavadītas neaizmirstamas vasaras, laukos pie omītes. Tāpēc Sabile bija pat kā lielpilsēta!  Tā kā Matkulē dzīvo mums vesels klēpis ar radiem un pulcējās ar vien jauni klāt! Tie jaunie vairāk gan uz Kandavas pusi. (tas par jums Gricmaņu jaunais pāri:)))

Tā tāda atkāpīte no tēmas, bet pirms kāda laika, mēs salikām mašīnā savus mazos un devāmies uz izslavētiem Sabiles vīna svētkiem. Mīļie ļautiņi un visi tie, kam patīk svētki, Sabilē tos svinēt māk!!! Ieliņas izpušķotas, pilnas ar rokdarbniekiem, cepējiem, vīnu darītājiem un sidrotājiem (tie sidras mīļotāji:)) dzīvā mūzika un izdarības veselas nedēļas nogales garumā.
Atcerieties, es jau minēju par radošiem cilvēkiem un kur ir tur rodas. Pūļa vidū stāv pats Busulis. Ak, kā tu viņam vienam paiesi garām ,visas krievu dāmītes tak Jaunā vilnī par viņu jūsmoja, un es arī!! Kā, lai nejūsmo, un latvietis, kas man kā aizbraucējai vēl jo vairāk simpatizē! Nu ko, lai iet, foto ar radošiem latviešiem.

Un kā magnēts ir lupatu lelles, kurām garām nepabrauksiet. Bērni saplūda ar ainavu un man jau iestājās panika, jo dažs labs ne pa kapeiku neatšķīrās no lupatu lelles:))


šī bilde ir stāsta vērta: Tā kā mani vecāk jau kādu laiku katrs dzīvo savā Latvijas galā, tad oficiāli pat publiski izsludinu : Meklēju patēvu, nu kaut ko tamlīdzīgu:) Kandidāts nr. 1. Matu krāsa sakrīt pilnībā, tā kā sarakstā tiek atķeksēts. Un daudz draugi Sabilē ,par to pārliecinājāmies tur pat uz vietas!  (Lai neņem ļaunā, ja kāds tiek aizskarts personīgi, šis viss ir viens vienīgs ampelis:) 
 Gājiens, sen tik labu gājienu nebiju redzējusi. Tāda izdoma, tādas variācijas. Kā nu ne, tēma šogad, Sabilei noraut jumtu, (vai kas tamlīdzīgs). Sabilnieki, jūs rullējat!!


 Ja pat kultūras nama vadītāja uzdrošinās uzmesties laiviniekam par līdzbraucēju, tad skaidrs ir viens, Sabilē kultūras dzīve nezudīs!
 Vīna kalns. Stāsta, tas Eiropā vienīgais tik tālu uz Ziemeļiem. Skaists un sakopts bezgala.
 Atpakaļceļā piestājam pie Māras kambariem. Pēdējo reizi šeit biju pirms kādiem 20 gadiem. Bērnības atmiņu pārņemta, gribēju arī saviem mazajiem parādīt, kas tie tādi!

Par Māras kambariem stāsta: Kad te sen senos laikos dzīvojušas Māras meitas, kas agros rītos gājušas upē linus velēt. Gājušas līdz ar saullēktu, lai ļaudis un lopi tās neieraudzītu. Kādu rītu, kad ziņkārīgs gans, gājis skatīties, kas tā par skaņu no upes nāk, kad ieraudzījis Māras meitas, palicis uz vietas mēms. Vai no redzētā vai skaistums to bija apbūris, nostāsti klusē.
Vēl citi stāsta, kad  šeit laupītāji slēpušies un glabājuši savus dārgumus, ko ieveduši no Abavas. Kura te pat blakus tecējusi.
Kādā negaisa naktī ,zibens spēris alās un viss sagāzies, tā ka dārgumi palikuši kalna iekšpusē.
Brauciet skatīties!  (tikai esiet uzmanīgi, te trepes neviens ilgi nav taisījis, un jābrauc ātri, jo alas lēnām aizaug nebūtībā).


Sabile...vieta kur atgriezties un kur satikties. Ar ko vien sirds kāro!:)


Par vasaru, lai tās iespaidi ir kā stimuls baudīt rudeni! 


svētdiena, 2013. gada 25. augusts

Norvēģija - Latvija - Norvēģija

Vasara aizskrēja vistiešākajā nozīmē. Bija tik daudz lietas, notikumi un satikšanās (par kurām jūs variet un varēsiet uzzināt Dabas mamma), kad sestdienas rītā attapušies, steigā krāmējām somas, lai svētdienā sēstos prāmī uz Stokholmu. Laiks fantastiski silts, kā jau pienākas, dienā kad jāatstāj Latvija un jādodas projām. Liekas tas ir tik zīmīgi, jau trešo gadu ,kad dodamies uz Norvēģiju, laiks ir fantastisks - kā zīme, Latvijā ir vislabāk....
Brauciens līdz Rīgai, piestājot Lāčos, lai papildinātu ziemas krājumus ar vīra maizi, kā Gustavs to dēvē. Braukt ar mašīnu, protams, ir  ilgāk, bet vari sakrāmēt pilnu bagāžu ar visādiem labumiem. Auto patiesi bija piepildīts līdz pašai augšai un tam visam virsū sasēdināti vēl bērni.
Ceļ var sākties!

Šoreiz braucām ar kuģi m/s Isabella. Salīdzinot ar m/s Romatnika, šis mums patika labāk. Vai tāpēc, kad bija plašāks klājs, kur ārā pasēdēt, vai lielākas telpas bērniem iekšā, kur rotaļāties. Alberts bija stāvā sajūsmā par deju zāli bērniem, kurā varēja mācīties dejot no 7 rītā līdz vakaram.

Ja brauciet ar bērniem uz Zviedriju, noteikti iesaku aiziet uz Astrīdas Lingrēnas muzeju Stokholmas centrā. http://www.junibacken.se/. Šajā muzeju salā ir daudzum daudzie muzeji un izklaides iespējas. Esiet noteikti dzirdējuši par Vasa kuģu muzeju. Tajā dienā, kad mēs braucām bioloģijas muzejs bija ciet, bet izskatījās apskates vērts. Ierakstam nākamā ceļojuma plānā!

Stokholmas vecpilsēta ar senatnīgām celtnēm un karaļa namu.

Ja ir laika un iespēja (mums tādas nebija, bet noteikti nākamreiz apmeklēsim) ir vērts iegriezties Zviedrijas safārī parkā Kolmarden  un  Astrīdes Lingrēnas māju .  Bet tas lai paliek nākamos braucienos.
Dodoties pāri Zviedrijai uz Norvēģiju ceļa malās redzamas tradicionālās Zviedru sarkanās zemnieku mājas ar kūtīm un iekoptiem laukiem. Tāda sajūta, kad laiks un kari šeit savu kāju nav spērušu. Vecātēva celtās mājas un saimniecības ar papildinātiem mūsdienu traktoriem un kādu jaunu fermu. Atliek tik saimniekot!
Braucot pa Vidzemi varēja redzēt līdzīgas vecsaimniecības, tik mūsu gadījumā, bija n-tie  notikumi un lietas, kas visizturīgāko saimnieku salauza un ja nesalauza, tad viņu iesvieda vagonā un aizveda uz nekurieni....
tā tāda dziļas elpas atkāpe no stāsta...

tuvojoties Norvēģijas robežai jau dažviet pavīd klinšu smailes, parādās līkumaināki celi un ātruma ierobežojums līdz 90 km/h nē pārsvarā vai braukt uz 80 km/h.

Tuvojoties kalnu pārejai Haukeli, gaisa temperatūra manāmi krītas. Koki paliek retāki un mazāki. Pašā kalna galā tikai klintis un pilnīgs kailums. Kāda mājiņa, ezers, līdz tuvojoties Haukeli kūrortam jeb kalna mājiņām, redzi, cik tomēr cilvēki šeit ir situēti. Ja vasarnīcas kādreiz cēla ar maks 2 istabām un mazu wc, tad šī "vasarnīca" slejas 3 stāvu augstumā ar atsevišķu trenažieru zāli, saunu, katram guļamistaba u.t.t Tā ir vasarnīca, kurā šad un tad atbrauc uz nedēļas nogalē.
Bet ja jau vari atļautie, droši vien jocīgi būtu jautāt, kāpēc ne? (šos jautājumus uzdodu laikam tik es:)))
Pa ceļam ir redzami fantastiski ūdenskritumi, kalnu pārejas un mazi serpentīnu celiņi. (ak, jā, tiem kam ir mašīnu slimības, īpaši sajūsmā nebūs. Tā kā esmu pieskaitāma šīm klubiņam, tad uzprasos braukt pati, tā vismaz pusdienu saturs paliek kur bijis, ne ceļmalā...)

Pirms diviem gadiem, brauciet no Latvijas uz Norvēģiju iegriezāmies Heddal pilsētiņā, aplūkot koka baznīcu, kura ir īpaša ar savu izskatu un koka grebumiem. Ja brauciet pa ceļu E134 tad garām nepabrauksiet! Šoreiz sanāca braukt ļoti vēlā vakarā, un baznīcas apskati izlaidām. Atzīšos jau sākumā, mamma mazliet iekrita Ikea valdzinājumā, un tur tiešām var iekrist uz vairākām stundām. Mums šīs 3 Ikea h pārvērtās pēcāk par 3 vismokošākajām nakts brauciena stundām, bet bija to vērts:)))

No Norvēģijas uz Latviju un atpakaļ!

Braucam!
 izbraucot no Stord termometra stabiņš bija pakāpies līdz +23 grādiem, kalna galā mazliet nokritās +3....
 ieskaties mākoņos...galvenais vajag vairāk tajos lūkoties, lai redzētu neticamo....
 Tas saucās, tagad smaidiet!!! cik neviltoti...
 O, šī bilde ir stāsta vērta. Ko Zviedrs dara vienā sestdienas dienā, starp 10 un 12 tiem? Apprecas!! Jāt, tik vienkārši, nekādi klātie galdi, nekādi ielūgumi, vēl kopā ar tādiem pašiem 500 pāriem, aizmāršām (iespējams, daļa bija par to piemirsuši, apprecēties:)) varēta to publiski izdarīt, kopīgi sakot jā vārdu. Un tas ir oficiāli. Mazliet jāpastāv rindā uz savām kāzām. Bet kur tad mūsdienās, nav jāpastāv rindā! Un sievas/vīra tituls kabatā. Var paspēt vēl uz šepti aizbraukt:) Ejot atpakaļ uz mašīnu, vēl redzējām dažus aizgulējušos pārīšus, kuri nesās uz precībām. Interesanti bija pavērot kāzu kleitas. Ļoti skaistas un dažām pat baltas, apavi gan kā nu kurai, citai kedas, kādai augstpapēžu kurpītes, tā jau gaumes lieta... Galvenais lai  laimīgas beigas!
 Ilgi gaidītais muzejs. Ohh, maziem nenogurstošas nodarbes. Ceļojums ar vilcieniņu, kurā varēji izdzīvot Astrīdas populārākos stāstus un pasakas. Tas ir to vērts! 

 Ilgi gaidītā zeme.....Latvija. Kur tā ir! Tik ūdens un debesis...

 Beidzot! Rīgas osta, vēl tik nepilnas divas stundas, līdz būsim mājās!

Atkalredzēšanās, apskāvieni un smaguma sajūta, ir jāaizbrauc, bet uz atgriešanos, vienmēr uz atgriešanos, mūsu mīļi! 


M/S Isabelle un Baltijas jūras vējš! 

 pēc 16 h pavadītām uz kuģi, 17 h mašīnā, esam atpakaļ Norvēģijā. Pirmās dienas skolā, Gustavam pirmie bērnudārza rīti un lēnam ieiešana ikdienas rutīnā. Kas mums visiem ir tik vajadzīga....lai savākotos, būtu veseli un varētu darīt darbus.
Norvēģu retinātais gaiss liek manīs savu, ja Latvijā gulēt gāju pusnaktī ,tad šeit pirmo nedēļu aizmiegu 8:30. Šis ir pirmais vēlais vakars! Cerams, kad ķermenis būs sācis adoptēties.

 Par to adoptēšanos, jūtu, kļūstu vecāka, vai to var dēvēt kā savādāk. Ar katru reizi pārbrauciens ir grūtāks, ne fiziski, bet gan garīgi. Gribas būt vienā vietā, just to dabas ritmu un baudīt sava dārza elpu. Turēt dzīvniekus mājās, un ļaut bērniem tos  piedzīvot. Es zinu ,kad būs tāda diena, kad uz Norvēģiju brauksim tikai ceļojumos. Pagaidām, šī ir mūsu ziemas nometne,kā mēs to esam iesaukuši. Cik ilgi, kas lai to pasaka. Droši vien jau ka mēs paši, bet grūti ir spert to solo starp nezināmo un esošo....


Uz tikšanos, nākamajā stāstā. 
Un visiem, lai jauka nākamā nedēļa! Baudiet pēdējo brīvlaiku pirms lielās skolas dienas! 

pirmdiena, 2013. gada 12. augusts

Gustavam 5 jeb Vikingu svētki

Laika mašīnā iekāpusi (tā tā pati, kurā dienās pietrūkst pāris stundas un naktis ir par īsām:)) , tik tagad sakopoju bildes un arī domas par ļoti svarīgu notikumu, kurš notika 1. augustā pirms 5 gadiem un katru gadu tas mums un īpaši Gustavam ir vissvarīgākais notikums - dzimšanas diena!
Un jau trešo gadu ,tā ir kā draugu vasaras noslēgumu ballīte, jo augusta vidū dodamies atpakaļ uz Norvēģiju jeb kā mēs to paši saucam ziemas nometni:) 

Katru gadu domājam un jautājam Gustavam, kādu ballīti viņš vēlas? Jo pēc maniem uzskatiem, bērnu dzimšanas dienai jābūt īpašai. 
Tāpēc atmetam milzīgās rasola bļodas, nebeidzamo sēdēšanu pie galdiem, nekādu pieaugušo dzerstīšanos, taisām svētkus bērniem! 

Ar katru gadu mācoties un augot kopā ar bērniem, dzimšanas dienas kļūst ar vien jaukākas un mīļāka. Tā diena ir īpaša mazajam jubilāram, jo tad viņš var darīt visu, ko sirds kāro. Gulēt tik ilgi cik vēlās, brokastīs pasūtīt sev īpašu ēdienu, spēlēties un darboties pēc sirds patikas - viena diena gadā, kura ir tikai viņam! Dāvanas no rīta pie gultas, kronis un dzimšanas dienu stāsts, to gaida jau nedēļām pirms lielās dienas. 

Esmu sapratusi, kad bērnam pašam ir jāļauj izvēlēties, arī mazam esot, kurš nāks uz svētkiem. Atmest visas mans prioritātes un ļaut bērnam taisīt savu viesu sarakstu. 

Nu tad lūk, pēc Gustava vēlēšanās tapa Vikingu svētki. 
Gatavošanās pamatīga, jau daudzas dienas iepriekš taisījām Vikingu nometni, ugunskura vietu un noformējumu. Mūzika, ēdieni, spēles un tērpi (pēc Vikingu paradumiem).  



 Riņķu spēle: Sapinam 5 riņķus no vītola zariem, zemē ieduram koku, un katram ir jāmēģina uzmest uz iedurtā puļķīša. Kam vairāk iemestas ,dabū baranku.
Loku šaušana: no resnāka koka, kurš labi padodas taisām loku un tievākas bultas. Šaušana mērķī. Ja nav mērķis, kā tas bija mūsu gadījumā, šaujam siena zārdā! Galvenais pārliecināties, kad nav kāds paslēpies tajā:)

 īstu vikingu cīņas, kurš ieņems siena zārdu!

 Godam pelnītie diplomi! Gan maziem gan opim:)

 un pats galvenais, 1, 2, 3, 4, 5!!!
 lielās vēlēšanās un kūka. Kā pats jubilārs vēlējās, šokolādes kūka ar šaujamsvecītēm (šo bildi drošības dienestiem neskatīties:) kad Gustavs pūta, man visas uguņošana gar sāniem nozibēja)

Paldies Gustav, kad tu mums esi un katru dienu priecē, paldies visiem ,kas bija gatavi doties laika mašīnā un atgriezties laikā, kad vīru spēks bij krampī un zobenos! 

Pagājušo 4 gadu ballīšu atskats: 

1 - Piena ballīte



 2 - prinču un princešu svētki

 3 - Lielā teātru diena 


 4 - karnevāls 




Vēl viena nedēļa Latvijā un atkal krāmēsim somas, lai  dotos uz Norvēģiju. Ir ļoti daudz, kas redzēts un apskatīts, un, protams, tas viss jums mani mīļie tiks parādīts!!! Galvenais pacietību:))) 

piektdiena, 2013. gada 9. augusts

Vidzemes valdzinājums l - ciemos pie Mammas rokām

Kā jau būsiet pamanījuši, Mammas rokas jeb Laine bija iedvesma tam, kāpēc sāku rakstīt savu blogu. Viņas apņemšanās, darbi, gaumīgums un galvenais domāšana gan audzinot bērnus gan radot savus darbus, personība, no kuras smelties, iedvesmoties un saprast, mums apkārt dzīvo ļoti interesanti un radoši cilvēki. 

Tas viss par Laini un lieki piebilst, kad mana lielā vēlēšanās kopš blogošanas sākuma bija viņu apciemot klātienē. Nepagāja ne pat 3 gadi un mēs devāmies Zaubes mežiņa virzienā! :)
No asfaltēta lielceļa uz mazākiem grants ceļiem, zemes maz-celiņi, visriņķī koki, krūmi, pamestas mājas, pēkšņi kāds liels atpūtas nams, ceļš turpinās līdz labajā malā sāk stiepties augsts nožogojums, kas liecina, tuvojamies Laines mājai. 

Kaut arī dzīvē Laini nebiju satikusi, jau kopš pirmā tikšanās brīža likās, kad esam sen pazīstamas. Runas, kopīga darbošanās, bērnu rosība, idejas un tā neparastā sajūta, kad beidzot tas ir noticis! 
Kopīgie gatavotā aukstā zupa (ar sinepēm, kas man  bija jaunums, un iesaku arī pārējiem. Garša patiesi laba!), sarunas, idejas un karstums (ārā termometra stabiņš  jau uzkāpis līdz 26t°)

  Kā īsta saimniece Emīlija rosījās ap virtuves galdu, dekorējot ābolmaizi
 tikmēr zēni iemēģināja Zaubes mājas dārgumus. Niklāv, tu esi īsts viesu uzņēmējs! Pirmo reizi redzēju ,kā Gustavs bez ilgas minstināšanās devās līdzi Niklāvam spēlēties un izpētīt visādas zēnu lietas.
 Terase, kura ekoloģiski sasila pati no sevis:) , aukstā zupa, kūka, kafija, stāsti un prieks....
 Un tad tas sākās!! "Nelīdzsvarotā" Dabas mamma ierampās Safārī džipiņa aizmugurē, lai dotos rukšu ekspedīcijā.
 Fantastiski skati, mazi celiņi, sasprindzināta redze, jo katram jau tomēr pirmajam, gribējās redzēt to slaveno Zaubes sivēnu! Un tad tas parādījās, nē, vesels bars ar sivēniem tīņiem (kā mēs viņus nodēvējām), pienāca ļoti tuvu mūsu auto, lai pamielotos ar āboliem.
 Komentāri lieki, fotoaparāts kūpēja ne tikai man, bet arī Niklāvam.
 Tuvojāmies lapenei, kurā Alberts sastinga aiz brīnumiem. Tik daudz ragu vienuviet, kā tas ir iespējams!!! Kopīgas sarunas ar Mārtiņu (Laines vīru) par un ap medībām, zvēriem un to ragiem,zobiem. Tiem kuriem ģimenēs aug zēni ,droši vien zin, cik tā lieta nopietna.
Idilliskie šūpuļtīkli, kuros atgulties vēlējās ikviens. Mārtiņ, es ceru, tavi kauli veseli un šūpuļtīkls atkal pilda savas funkcijas:)
 Pēc visiem piedzīvojumiem, dodamies uz iekštelpām ,kur Laine izrādīja savu radošo studiju. Ak, cik tas bija radoši. Tik daudz krāsas, idejas, darbi un lupatiņas. Īsta darbnīca Mammas rokām radīta.
 Šo bildi es nevarēju neielikt. Spēle ar knaģiem ,kuras ideju autors jau izslavētais Niklāvs. Neiejaucos zēnu radošajās izdarībās, lai noskaidrotu,par ko ir spēle (kas man ir ļoti raksturīgi, visur iespraukties:)). Tikai, nākamajā dienā Gustava kabatā atradu mazu zilu knaģīti. Laine, ja tu to meklē, tad zini, kur tas atrodas:)
Laiks bija limitēts, jo ceļš veda tālāk uz Madonu. Bet mums ļoti pie tevis patika. Guvām tādu lādiņu un sajūtas!! Tu esi īpaša personība ar ļoti īpašu ,pozitīvu un radošu dzīves uztveri!!!

Paldies tev un uz drīzu tikšanos!