piektdiena, 2013. gada 26. jūlijs

Dzimtas mantojums - bērnība

Kas ir tas, ko mēs mantojam? Kas ir dzimtas mantojums un vai tam vispār ir kāda nozīme? Vai bērnībā piedzīvotais un redzētais, veido mūs par tādiem cilvēkiem kādi esam?
Jautājumi, kuriem nav vienas atbildes, bet ir stāsti...stāsti par bērnību!! Un mums katram tādi ir. Tie, liekas, ir vislabākie un neaizmirstamākie! 


Kad biju maziņa, mūs ar brāli vasarās sūtīja uz laukiem. Kā jau pilsētas dzīvokļu bērniem pienākas. Nedēļas nogales un vasaras brīvdienas tika pavadītas Matkules laukos. (vieta starp Sabili un Kandavu). Tur bijām mēs visi, brālēni un māsīcas, lieli un mazi. Laiks, kad no pilsētu burzmas ieej pilnīgi citā dienas režīmā, no rītiem celies sadzirdot gaiļa dziedāšanu , man vienmēr ir licies, kad gailim nevis dzied, bet kliedz pēc palīdzības,  sajust svaigo ziedu, sienu smaržu, rosību virtuvē, laukā un kūtiņa. Katram savs darbs un pienākumi...lietas, kas deva to īpašo bērnības sajūtu. Arī mums vismazākajiem bija savs pienākums.
 Es atceros, kad omīte ar mammu bija pielasījusi 2 slaucamos spaiņus ar ērkšķogām, mums sīkajiem tas vajadzēja atlupināt no čužiem, saprotamāk izsakoties, noraut kātiņus un vecos ziediņus. Man tie spaiņi likās milzīgi!!! Es atceros, kad tie sniedzās gandrīz līdz viduklim, tad variet iedomāties, cik maza biju, nē cik lieli spaiņi bija!!!:) 

Aitu ganīšana. Man vēl joprojām rodas jautājums, kas notiktu, kad tās aitas būtu sākušas iet kur acis rāda. Sēdēju Mārtiņa (brāļa krusttēva) uztaisītā koka iedobumiņā ar vicīti un baidījos aitām pietuvoties. Jo viņas bija tik daudz ( 6 cik es atceros) un es viena. Bet nekas slikts nenotika, vismaz manā dežūras laikā:) 

Malkas talka....tas tik bija viens varenīgs notikums. Kaut arī iepriekš mēs jau bijām paspējuši sacelt mājas un cietokšņus  no pagalēm, tās nojaukt un sanest šķūnītī nebija žēl. Stājamies visi ķēdītē un pagales tika dotas kā pa konveijeri. Es arī drīkstēju būt tā mazā ķēdes sastāvdaļa, tik svarīga un neaizvietojama. Sākumā likās, nieks vien, pagales vieglas, tik pagriezies, paņem un dod tālāk. Ak, kāpēc neviens neteica, kad visa malka būs jāsakrāmē...un tie bija milzīgi kalni, pašas pēdējās pagales bija neizturami smagas...bet tad, pēc pēdējās pagales tika padots kaut kas spīdīgs un plakans. Košļenes!! Kaut kas tāds, ko savā dzīvē nebiju redzējusi. mūsu ārzemju tantes sūtījums. Variet tak iedomāties, cik ilgi tā tika košļāta.....košļāta....vakarā pielipināta pie gultas malas un no rīta košļāta....beigās jau bija tik cieta un rūgta...bet košļene...

Starp pienākumiem mūsu galvenais uzdevums bija spēlēties. Tuvējā piemājas mežiņā cēlām  būdiņas un taisījām apmetnes. Dažas no tām tika izlīmētas ar "tapetēm" jeb avīzēm, citām pat lauku puķupodi tika pagatavoti. Darbi nopietni un ņemšanās nedēļām. 
Kad lielie zēni skrūvēja un darbojās par un ap riteņiem, es tiku pasaukta tik uz izmēģinājumiem. Jo šajā reizē esot uzmetināts ritenis ar blaķeni. Tas tāds stienis blakus ar dēli, kur apsēsties. Man būšot jāsēž uz tā dēļa. Saprotiet tak paši ,atteikt šeit nevarēja. Līdz ceļgalam turēja, atpakaļ braucot dēlis ar visu mani, palika ceļmalā.....nu neko, stienis rokā, ceļgali nobrāzto, jāsoļo mājās....

Kad tuvojās Jāņi, tos varēja sajust jau vairākas dienas iepriekš. Māja tika posta, nesti ziedi un meijas, istabās izkaisītas kalmes, maizes mīklas un  žāvēta gaļas smarža, visi darbojās kā bitītes...tā smarža, kas sajaucās ar viegli nolijušu rīta lietiņu. Likās daba ir ienākusi mājā, tā elpo un piepilda katru mazo mājas stūrīti. 
Janu dienā vilkām tīrus baltus kreklus, pinām vainagus un gaidījām ciemiņus. Vainagi ,tie tika pīti ne tikai cilvēkiem ,bet arī gotiņa. Cik amizanti izskatījās, kad Pienenei uz raga tika uzkārt ziedu vainags. Lai rotājās, tā tik daudz mums laba devusi.
Šī diena, nē šī nakts būs vis īsākā ,to katrs zināja, to gaidīja visu gadu! Un tas bija tik grūti rītu sagaidīt. Tik ļoti gribējās redzēt, kā saule lec..nē, mani vairāk biedēja, ticējums, Kas guļ Jāņu naksniņā, gulēs visu vasariņu. Tas likās tik biedējoši un tik īsti. Kurš gribētu nogulēt visu vasaru!? 

Kad siena tika vesta mājās no pļavas, drīkstēju būt par mīcītāju. Tā kas vezuma augšā mīņā, cik tik spēka! Darbs likās patiesi grūts, kājas saskrāpētas, karstums milzīgs, bet zini, tiksi pie vasaras labākā - saldajiem ķiršiem. Tie  bija izauguši tik lieli, kad ar trepju palīdzību klāt netikt. Tad mūs sameta vezuma augšā, piebrauca pie ķiršiem un likās dzīve tur arī apstājās...tik saldi, tik daudz un tik augstu!!! Pilnām mutēm,  pilnam kabatām braucām tālāk. Jo siena jāsaliek kūtsaugšā. O, kā man tas patika. Jo mēs varējām bradāt, lēkāt no jumta kokiem sienā. Kad tika atvesta pēdējais vezums, zinājām, dīķītis mūs jau gaida. Nekādas ēšanas, prom uz pakalnu peldēties. 
Likās vasarā tāds jēdziens kā kurpes,neeksistēja...jo visur, kur skrēju zem kājām jutu nopļautos, asos siena stiebrus, mīksto piemājas zālīti, auksto strauta ūdeni, kas ietecēja dīķītī, smiltis uz ceļa. Kādu kastani ,kas vēl nenogatavojies, iedomājies nokrist tieši man zem kājām!!!

Ak, jā, stāsta vērts ir gājiens uz ciematu. Jo tur atradās pasts un veikals, moderni celtās Līvānu mājas. Domāju, būšu liela, noteikti dzīvošu Līvānu mājā un strādāšu veikalā. Sākumā gribēju tomēr pastā strādāt, jo tur bija telefons un tās sievietes visu vienmēr zināja. Iedomājies, tu visu zini pirmais! Bet es daudz ko nesapratu, par ko viņas runā, un domas pilnībā nosliecās uz veikalu. Iemesls viens, tur pārdeva saldējumu. Atcerieties Druvas saldējumu vafelē ar mazu papīrīti virsū. Tas papīrītis.....tas bija visgaršīgākais, nolaizīt, pirms ķeries klāt pie paša saldējuma. Man likās, ja es būtu pārdevēja, noteikti, nevienam nedotu saldējumu ar visu papīrīti...doma tak skaidra, kas tos aplaizītu...mmmmm, cigoriņš, šokolāde, plombīrs...un tā visu dienu...

Vasaras vakari kļuva vēsāki un tas tik liecināja, rudens nav aiz kalniem. Vasarā dienas un mēneši netika skaitīti. Bijām tikai mēs un lauki....
Āboli ābelēs karājās, kā piepūsti mazi baloniņi. Rožābele bija vislabākā! Salda un sarkana. 
Tieši tajā dienā, kad gāju skatīties ābolus, gaisā pacēlās milzīgs dūcošs mākonis. Tas sašūmējās un ieņēma kursu uz kaimiņu māju. Sauciens no māja, bites spieto!!
Lielie ķēra katliem vākus, lēja spaiņos ūdeni. Man bija jātaisa troksnis ar kalu vāciņiem kad mamma un Mārtiņš mēģināja šļakstīt bitēm virsū ūdeni. Jampadracis ne pa jokam. Bites aizlidoja pie kaimiņiem ,vēlāk tas nāca teikt, kad saķēris un  esot nolicis pagrabā, lai nomierinās. Kas bitenieks, droši vien zin, kas tās par tehnikām .Man mazai tas bija vesels piedzīvojums+ divi bites kodumi. 


Tā smaržas ,sajūtas un piedzīvotais....vēl šodien jūtamas gaisā. Un tu saproti, bērnība nav nekur pazudusi ,tā turpinās...turpinās mūsu bērnos!

Ar lielajām māsīcām Kristīne, es un Agnese.

Lai katram sava bērnība ir visskaistākā, labākā un neaizmirstamākā!!!





pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs

starp svētkiem un darbiem

Ak, Latvija, Latvija tu mani traku dari! Ar svētkiem un lauku darbiem, no mūsu ierastās ikdienas ne vēst!!...atliek tik laika mazliet pagulēt, lai nākamā dienā mestos darbos, piedalītos svētkos un satiktu savus draugus un radiņu.
 Kāds tur brīnums, kad veselu gadu esi nocieties, gaidījis un plānojis, atbraukšanu uz dzimteni, lai tajās pāris nedēļās iespētu nokavēto...vai tas ir vajadzīgs un iespējams? Vajadzīgs noteikti, iespējams, cik pašu spēki un varēšana. Tas spēks jau ir  un tā vēlēšanās vēl lielāka:)!

Hermīnes gada jubileja! 
Ir pagājis vesels gads, kopš mazā Hermīne ienāca mūsu ģimenē. Tāds milzīgs un ļoti, ļoti skaists notikums. Mazie aug un mums vecākiem atliek tik aug tiem līdzi. Priecāties par katru mazumiņu, to rīta mošanos, dienas mudžekli un lielo vakar nogurumu. Tā brīnumainā dzīve, nebeidzamā kustībā un sajūtās...








 Audz liela, vesela un skaista, Hermīne! Mēs tevi visi ļoti ļoti mīlam! 

 Latvijas vasara ir kā pasaka! saka bērni un arī mēs. Jo šeit ir silti, ūdens un pašiem savs mazdārziņš. Kur tad tā nav, vaicāsiet. Ūdens un siltums ir jau arī citur, bet tas mazdārziņš. Lai cik butaforiski tas arī skanētu, katram tak mājās viņš ir, vai ne! Savs eco veikaliņš, kā es to dēvēju! Zirņi, burkāni, gurķīši, kabači (brālis sauc tos par indiešu kartupeļiem:) un vēl un vēl! Padzīvojot vietā, kur viss šis ir jāpērk veikalā, un katru reizi izlasi, kad tas nācis no plašās pasaules, tad Latvijas mazdārziņš ir kā glābiņš, garīgai un fiziskai rehabilitācijai.



 Mūsu rančo nebeidzamie zemes darbi.. ārā ir pamatīga tveice, tāpēc, visu nost, kājās zābaki un aiziet!
Darbi ir nebeidzami! Es tik tagad, tā pa īstam sāku apjaust, ko nozīmē dzīvot laukos! Tas ir skaisti ,bet arī milzīgs darbs. Bet tas ir bijis mūsu lielais mērķis! Es ļoti ceru, kad šī vieta dos mums iespēju atgriezties Latvijā. Bet kamēr mēs te sējam un pļaujam, ar joni tuvojas Dziesmu un deju svētki
Pateicoties Saldus folkloras kopai Medainis un īpaši jau Sarmai Ūpei, mūsu sapnis par piedalīšanos Dziesmu un deju svētkos piepildījās. Šoreiz uz tiem gatavojāmies mēs visi. Tās sajūtas, kad mugurā velc baltu kreklu, sien jostas un pastalas. Liec galvā vainagu, lai dotos piedzīvot to īpašo....kopību ar savējiem. 






 ....tas mirklis, kad tūkstošiem dziedātāju, un skatītāju sanāk vienu vienu viet, lai sajustu, lai dziedātu un priecātos..... mēs un mūsu tauta....
 Ak tās tautu meitas!... apvilkušas svētku brunčus, pat siena zārdā miera nav:) vasaras lustes un tikšanās. Folkloras kopa uz sālsmaizi Vakrēs (mūsu rančo).

 Lai mājā dzīvība būtu un sliktās enerģijas pazustu, tad jādzied, un jādzied cik spēka!

 un ja ciemi paši mājās neiet, tad tiem mazliet palīgā!

Šis ir viens no iemesliem, kāpēc mēs vasarā neesam Spānijā, Portugālē, vai vēl kādās siltākās vietās. Mums pašiem tā visa ir Latvijā! Un ir vislabākā, jūra, viļņi, smiltis, saule. Tā kā mēs dzīvojam Kurzemē, Saldū, tad jūra ir stundas braucienā uz jebkuru pusi!
Stāsts par Zvejnieksvētkiem. Nekad savā dzīvē nebiju bijusi uz  šiem svētkiem un noteikti arī vairāk nebraukšu. Īsti pati nezinu, ko biju gaidījusi vai cerējusi sagaidīt, bet tas noteikti nebija sameties Neptūns ar savām pavadonēm. Kurš uz skatuves mēģināja būt diktam asprātīgs. Kad man Alberts prasīja, vai tas ir īstais Jūras dievs? Īsti, nezināju, ko atbildēt.....teicu, droši, ka šis ir aizvietotājs..ejam labāk mest  riņķi ūdenī...ak, jā, arī pasākums, nebija domāts bērniem, jo balva tak alus kaste....nu neko, neļāva mums mest to riņķi, jo redziet, vīri sarkaniem ģīmjiem (droši vien, nav man jākomentē), esot pirmie....Tad man radās tāds jautājums, kas ir šie svētki? Kā tos kādreiz svinēja? Jo Pāvilostā tas noteikti nebija domāts bērniem, vai ģimenēm, kura dienas vidū nevēlējas samesties līdz kliņķim...tā kā lielais mīnus Pāvilostai....

bet ko tur ņemties, mums prātā tikai jūra un saule..

 Atgriezušies mājās, gaidām ciemos savas krustmeitas no Skotijas! Prieks un sajūsma par atkal redzēšanas neizsakāms. Gads, tas ir milzīgs laika posms, it īpaši bērniem. Tie izaug līdz nepazīšanai, labi labi, lieli jo lieli!

Vasara tupinās, šodien Hermīnei vārda diena, pēcāk radu saiets un Gustavam jubileja. Pa vidu vēl jāpaspēj paveikt visādi lauk darbi, jo daba dara savu, kā uzlīst, tā pēc divām dienām  zāle zaļo pilnā apjomā!
Prieks vienalga liels, lai arī otrā plānā palicis zvilnis ar žurnālu kaudzīti un neizdzertā vīnu glāze ( bērni ir sākuši iet gulēt 11tos vakarā, un dienas piedzīvotais, ir darījis savu. Midzinot bērnus, nemanot aizmiegu arī es....)

Lai jums silta, saulaina un piedzīvojumiem pilna vasara!