svētdiena, 2013. gada 9. jūnijs

Vikingi

Ir svētdiena...un blogā pēdējais ieraksts ir no pagaišās svētdienas...rodas jautājums, kur esmu iekritusi?...
Ļoti vienkārša atbilde: ikdienā!

Es tiešām apbrīnoju tās mammas un ģimenes, kas ar visiem bērniem spēj vēl vadīt uzņēmumus, rakstīt grāmatas un aktīvi iesaistīties sabiedriskā dzīvē! Nerunājot vēl par visiem tiem mājas darbiem!
Ja es aktīvi iesaistos ģimenes sociālā dzīvē, blogs paliek novārtā, ja tiek berzta un tīrīta māja, sociālai dzīvei durvis tiek aizslēgtas, par uzņēmumu un grāmatām šoreiz nerunāsim....bet gan pat vikingiem. Vīriem un nostāstiem, kuru dēļ mūsu Latvijas brauciens tika pārcelts uz jūnija vidus. Jā, būsim Latvijā jau pēc nepilnas nedēļas. Šoreiz bez slēptas grūtniecības un kādiem vizuāliem pārsteigumiem:)

Vikingi, kuri  jūnija sākumā ieradās mūsu salā un pēcāk arī kaimiņu krastā. Ar visām savām laivām un kaujas atribūtiem. 

Jau kopš skolas laika, senā folklora, mīti un nostāsti, man ir likušies fascinējoši. 
Kas ir bijuši mūsu senči un no kurienes tie nākuši? 
Zīmju nozīme cimdos, jostās un māju korēs? Vai tie ir tikai rotājumi, vai nes sevī spēku, ticību un aizsardzību?  
Dziesmas, melodijas, instrumenti un  nostāsti. Nerunājot vēl par tautasdziesmām un teikām! Ja es tik spētu to sūtīto ziņu tautasdziesmā iztulkot, man noteikti rastos atbildes uz tik daudziem jautājumiem.
 Lai tiktu gudra un spētu mācīt šo gudrību arī saviem bērniem, pirms pāris gadiem iestājos folkloras grupā Medainis Saldū. Ir tik daudz jauna un interesanta  iegūs un piedzīvots šajā laikā, kad tas pilnībā ir pārņēmis  mūsu ikdienas dzīves. Gan svētku svinēšanas tradīcijas gan  ikdienas paražas. 

Un tā tam turpinoties, pirms 2 gadiem es nokļuvu Odensa, kurā pirmo reizi biju vikingu festivālā. Tas bija fantastiski! Laika mašīnas efekts, kurā vienā mirklī atrados laikā, kad sievas tika iemainītas pret sudrabu un dārgumiem...vietā, kur negaidot iebruka ģermāņi un mēģināja apslaktēt pilnīgi visu!  Visā tracī pa vidu tika cepta milzīga cūka un dzerts alu. Protams, rādīts tika arī loku šaušana un dažādi sadzīves rokdarbi.
Milzīgu iespaidu pārņemta devos atpakaļ uz Norvēģiju...Domās ik palaikam atgriežoties pie vikingiem.
 Viņu eksistence arī šeit ir acīm redzama, ja grib to ieraudzīt. Akmens krāvumi, rituāla vietas un zīmes, jeb rūnu raksti. Nepagāja pat divi gadi, kad mana slēptā vēlēšanās par Vikingu kopu piepildījās. Jo kopš maija mūsu ģimene ir kļuvusi arī par norvēģu vikingu kopas Vikkingklubben oficiāliem biedriem. Pagaidām esam zaļie iesācēji un mācamies...apgūt senos rokdarbus, kara mākslu un instrumentus. Un varu teikt tik vienum, mīļie latvieši, mācīsimies savas tradīcijas! Jo kārtējo reizi piedzīvoju to, kad seno slāvu tradīcijas ir ļoti radnieciski saistītas ar mūsējām, nerunājot par zīmēm un simboliku! Galvenais mums pašiem zināt savu, lai varētu apmainīties zināšanām!

Ievads sanāca milzum garš:)
Bet tagad pie patīkamās bilžu skatīšanās .
No 31. maija līdz 3. jūnijam Mosterhamnā norisinājās Moster uzvedums jeb stāsts par vikingiem. Tā ir 7 min.  braucienā no mūsu mājām ,tāpēc grēks būtu bijis neiet. Šeit arī guvām pirmo smaržu no senatnes un norvēģu dižvīriem.
Lai 8.jūnijā dotos uz AvaldsnesViking festivālu,  kurā pulcējās vairāk kā 150 vikingu pārstāvji no dažādām pasaules malām. Vieta ir īpaša, jo šeit kādreiz ir dzīvojuši vikingi, izveidojuši apmetnes un laivu piestātnes.  Starp seno kultūras lietpratējiem varēja sastapt, gan  džekus no Čīles ar milzīgo mūziku instrumentu klāstu, kalējus un pinējus no Lietuvas (viņi arī solījās augusta vidū ierasties Tērvetē. Tā kā sekojiet info!) un Zviedru ādas meistarus, igauņu un  dāņu pinējas un šamani no Norvēģijas. Protams, bija spēcīgie un īstenie Skotu nu dāņu vikingi, gan arī miksētie poļu tirgotāji. Kāpēc miksētie, tāpēc, kad vieni bija paši gatavojuši lokus un bultas, citi vienkārši nopūtuši ar melnu krāsu bērnu zobentiņus un aidā, tirgū pārdodam par lielām naudām. Īstā poļu garā...žēl tikai tos nabaga polīšus, kas patiesi bija gatavojušies un atveduši īstu mantu! Bet ne jau par to ir šis stāsts!

Lai vistiešākā nozīmē atgrieztos laikā, pirmo reizi devāmies ar mazajiem iekšā kaļķu raktuvēs, kas atrodas pie Mosterhamn teātra. Aukstums, drēgnas piles, tumša un zema ala, kas aiznesa mūs uz laiku, kad ceļošana un iekarošana bija ikdiena. Sieviešu roku prasme, bija mājas svētība un katrai lietai bija svēta nozīme!
Vikingi....








Kaulu stabulītes un taures. Skaņa pasakaina! Tāda dobja un rībinoša.




 Katram savs darba galds un pienākums. Gan pavāram, pinējam, gan loku taisītājām. Ilgi un centīgi ēvelējot, katrs pats izveidoja savu loku. Cik precīzs un akurāts būsi bijis, tik veiksmīgi varēsi savu darinājumu pielietot. Šeit zēni sēdēja pratējam blakus-  kultūrmantojums...
 Mana vājība un nebeidzamā interese par seniem apaviem. Ak jel, kādi tie tik kādreiz bija. Šeit vīru pēc apaviem varēja skatīt. Ja tam kājās gaiši, īsi zābaciņi ,tad droši varēji iet garām.. nabags...., bet ja kājās gari, tumši zābaki, preci nost! Tas nozīmēja bagātību un kontaktus. Jo tumši sarkanā krāsa bija retums, un to tikai varēja dabūt pieredzējuši ceļotāji un ietekmīgi vīri.




 šīm vīram no Skotijas ar ietekmi vis kārtībā! Zābaki augsti bez gala, un vēl sarkani! Viņš pat bija gatavs tirgoties ar mani (pēc senām paražām). Es viņam meitu, viņš man par to sudraba gredzenu. Starp citu ,tas viņam bija iesiets bārdā. Tā lūk kādreiz tās lietas tika kārtotas....Bet žēl ka viņam nepaveicās....:)
Skotu vikings no vikingu kopas The vikings! 

un tad es iedomājos, vai es vecumdienās gribētu būt īsta latviešu kultūras zinātāja? Jā, viennozīmīgi! zināt senlatviešu paražas, dzīvot saskaņā ar dabu un mācēt nodot tās tālāk saviem bērniem!

Un man būtu gari sirmi mati!

 Vikingu kokle, kā teica pats tās veidotājs. Kaut kas starp cītaru, kokli un liru. Skaņa ļoti melanholiska un skaista!



 Tikšanās ar Odensas vikingiem. Oh, kas tas bija par pārsteigumu! Jo kas to būtu domājis, viņus atkal redzēt  Norvēģijā. Protams, viņi mani nepazina, jo cik tādas Leldes šajā laikā ir gājušas un nākušas:) Bet nobildēties noteikti vajadzēja! Jo man viņi pirmie un vienīgie dāņu vikingi!

 bruņdaris..kas to būtu domājis, kad bruņas ir tik ilgi jātaisa. katra mazā cilpiņa ir jāsaloka, lai vēlāk taptu īstā aizsargveste. Šis vīrs vesti izgatavo gada laikā un tā sver ne mazāk ne vairāk kā 35kg.

 Kad darbi padarīti, laiks doties pie miera. Ja vikingi bija izbraukumā vai devušies ceļā, meklējot labākas mājas, viņu apmetne bija telts vai otrādi apmesta laiva. Ar ādām klātu gultas vietu!


 Kamēr mēs elpojām senatni un izdzīvojām tās katru brīnumaino mirkli, mazā māsa saldi gulēja. Viņai vikingi sapņos dancoja.


Atpakaļ realitātē...ar pilnu klēpi zināšanām un pieredzētā. Ar bultām, taurēm un rotām....ar sajūtām, kad mūsos katrā ir pa kripatiņai tā diženā un īpašā, tā nezināmā un mistiskā, tā radošā un varenā...tā mūsējā senča....



P.S.  Alberts šim pasākumam, bija taupījis savu dzimšanas dienas (no decembra!!!) naudiņu ,lai no vikingiem nopirktu īstu loku un bultas. Viņš šodien visu dienu šāva un šāva, mērķēja un atkal šāva.

P.S. vairāk par Alvaldsnes lasi šeit 

Nav komentāru: