ceturtdiena, 2013. gada 11. aprīlis

Bērna vadīta ēšana

Tēma ir par un ap ēšanu maziem bērniem. Paldies Ilzei  un Muki  , un visām pārējām mammām, kas dalījās ar   idejām un padomiem par bērnu ēdināšanu!
Tik daudz pieredzes un veidi, kā mazo ēdināt un cik tas veiksmīgi darbojās katrā no ģimenēm!
Pēc izlasītā sapratu, bērns var sākt ēst pats, ja:

  • māk jau sēdēt 
  • Ir iznācis kāds zobs vai ir procesā uz to  
  • ir interese par ēdienu 
  • māk paņemt gabaliņus un noturēt to rokā

 Hermīnei jau ir 9 mēneši un bērna vadīta ēšana ir palikusi par mūsu ikdiena. Kaut arī šis eksperiments prasa milzum lielu pacietību un apņēmības, jo seku likvidēšana ir arī viena no bērnu vadītās ēšanas:). Mazais mēģina likt mutē ēdienu, kas ne vienmēr tur nonāk. Ak jā, un  pie reizes tak jāpadauzās ar brāļiem. Pēcāk mazie kumosiņi ir visur - matos, uz galda, uz krēsla, zem galda un pa kādam arī mutē:)
Ēdiens vairs netiek saspaidīts vai sagriezts smalkos gabaliņos, lai viņai ir vairāk ko darboties. Arī maize tiek sasmērēt, pārgriezta uz pusēm un salikta kopā, tā lai nenosmērējās pilnīgi viss. O, kas tā ir par darbošanos, lai šito visu saņemtu rokās un veiksmīgi dabūt vēderā!
Rezultāts ir acīm redzams, mazais apēd tik daudz cik viņam nepieciešams. Viņa ir iemācījusies nokost kumosiņu, tos kārtīgi sakošļāt  (protams, ir nācies nokost lielākus gabalus, un piestopēt pilnu muti, bet tas viss pie lietas. Un ja sanāk aizrīties, vajag pavērot mazo, jo ļoti bieži viņš pats tiek galā, ēdienu atgrūžot vai atvemjot to. Ja tas nestrādā, apgāžam uz vēdera un pasitam pa muguriņu. Bet aizrīšanās varbūtība bērna vadītā ēšanā ir samērā reta, bērnam ir jāuzticas, ka viņš to var, pats ēst! Un viss izdosies! .).
Ir interesanti vērot kā viņa to dara, jo jābūt ne tikai izsalkušam, bet arī milzīgai gribai paņemt katru gabaliņu un dabū to līdz mutei.

 Kad mamma ir aizgājusi no uzmanības centra, bērna vadīta ēšana var sākties vistiešākajā nozīmē. Jo tad Gustavs pacienā ar saldējumu ne tikai sevi, bet māsu ar. Ak jā, mēģiniet to kāds viņai atņemt!!!! Kas tā bija par laimi tik pie šitādas mantas. (jā, laime vainagojās ar caureju nākamajā dienā). Bet pirmais saldējums notiesāts savos 9 mēnešos.

 Daudz pacietības, mazas lupatiņas (vai jāiegādājas suns, drupaču savākšanai:)), lai mazais var pats vadīt savu ēšanu!!
 Lai jauka dieniņa jums mīļie!!! Īpaši silti sveicieni Latvijai, ziema, ir laiks likties mierā!!!

4 komentāri:

Laine teica...

Interesants raksts! Cita starpā aizdomājos arī par tevis pieminēto aizrīšanos. Es tiešām atzīšos, ka tā ir viena no manām lielākajām paranojām. Emīlija aizrijas daudz retāk, bet puisēns regulāri! Pat šajā vecumā! Un ikreiz es krītu panikā!... Man bail.
Nesen ciemos bija mana māsa un es ar apbrīnu vēroju, cik vēsu prātu viņa uztvēra savas mazules aizrīšanos. un mazā tiešām izvēmās un pat appurkšķin'jās, bet to gabaliņu dabūja laukā. Es visticamāk to bērnu jau būtu sakratījusi un atdauzījusi un līdz elkonim mutē roku šim iebāzusi! :D

Anonīms teica...

Man kā reiz vienkāršāk šķita pēc ēšanas visu satīrīt, nekā ņemties ar smalcināšanu un vēl barošanu. Turklāt mazajam nodarbošanās uz kādu pusstundu garantēta. Izņēmums pašā sākumā gan bija putras, kuras ar roku bija grūti iedabūt mutē.
Laikam paveicies, bet ne reizi nav gadījusies aizrīšanās.

liga stiga teica...

Trešais bērns... arī mūsējais savos 2 gados ir dabūjis jau visu to, par ko vecākie šajā vecumā pat nenojauta. Piemēram, čipsus un kolu, čupīšus. Un varu Tev pievienoties, grūti novelkot - un pamēģiniet kāds viņam to visu atņemt!

Ilze teica...

Mazā saldējumlaiža, kārumniece tik amizanti izskatās :)
..mūsmājās es piegriezu skrūves putras ēšanai ar rokām, jo putra biežāk tika cirtainajos, pagarajos mateļos sasmērēta nevis mutē nonāca..un aizrīšanās īsti nesanāk, ja gana agri mazais sāk mācīties košļāt un norīt ko nopietnāku par pieniņu vai biezeni..viņi tiešām atklepo, atvemj....jā un mēdz tēlot kāmīšus, kad piestūķē pilnu muti ar ko gardu tā, ka i ne apgrozīt..