trešdiena, 2012. gada 5. decembris

Kur viņš guļ?!!

Tēma ārpus visiem svētkiem. Bet man tik aktuāla (pareizāk sakot, Gustavam ļoti aktuāla) par gulēšanu. Kopš mēs kursējam starp Latviju un Norvēģiju, vienu māju uz otru un piedevām vēl sagādājam brāļiem mazu māsu:)) Par ko, protams, visi ir ļoti priecīgi! Gustavs ir pasācis naktīs celties un nākt pie mums gulēt. Katru nakti pulksten 01:00 viņš ir klāt! Esam mēģinājuši runāt, nest aizmigušu atpakaļ,  likt gulēt uz matracīti mūsu istabā, māsas gultā un vēl nezin kur. Iznākums ir viens un tas pats, viņš katru nakti ir klāt kā likts. Ja mēģinām ar varu likt gulēt atpakaļ gultā ,tad visa māja tiek sacelta kājās ar skaļu kliegšanu un protestu. Esmu lasījusi, konsultējusies un mēģinājusi visu ko. Sapratu tikai vienu, visam vajag laiku. Jaunai vietai, jauniem ģimenes locekļiem. Jo domāju, kad tā ir sava veida drošības sajūta paslēpties gultā pie mums. Cita izskaidrojuma man pagaidām nav..

Kā jūs mājās, vai visi mierīgi guļ katrs savā gultā?

13 comments:

m.anna teica...

ilgi, cītīgi n neatladīgi cīnījos ar šo. manai raxturs tāds, ka nav variantu paciesties gadu/iņus, bet ieaudzināt, nekā mocīties visu mūžu. nesām atapakaļ, kliedza n brēca, vēlāk mazāk, nāca retāk/vēlāk pie mums, bet, ja kaut nakti noslinkojām n neaiznesām atpakaļ, nākamajā nāca viss ar uzviju n dubultā (i kliegšana i atnākšanas laiks)- audzināšana tāteikt kaput. nācās iespringt n nepadoties.. katru nakti nest atpakaļ.. nez, uz 3 gadiem gulēja jau labi, savā istabā n gultā :)

Martta teica...

Mana meitene arī migrē uz mūsu gultu, es tikai priecājos:) Jo vēl nesen aizmiga tikai lielajā gultā un bieži tur pavadīja visu nakti, tagad (2,5 gadi) ļaujas aizmigt savā gultiņā un starp 2 un 4 ir klāt. Prom nedzenu, ir kad pamodusies, jo nospārdījusies un auksti palicis. Nomainījām bd, nāk biežāk, pirms tam jau dažas naktis pilnībā savā gultā nogulēja, tā ka zinu - viņa to var un gan darīs atkal, kad būs tam gatava. Ko darīju lietas labā - nopirkām sev lielāku gultu:) Un meitas gultai skaistu gultas veļu sašuvu.

Lone teica...

Abi mani lielie bērni (tagad 10,5 un 7,5 gadi) gulēja tikai pie mums līdz apm. 3 gadu vecumam, nekad savā gultā. Vecākais bērns tika pie jaunas savas gultas 3,5 gadu vecumā, kad mums kļuva par šauru četratā. Savā gultā gulēja bez protestiem un ne reizi pie mums naktī nenāca. Meita turopināja pa nakti nākt ciemos un vakarā pasakas laikā atlūzt mūsu gultā līdz 7 gadu vecmam (kad piedzima jaunākais brālis). Viss notika kaut kā orgaiski, jo vais nevarēja nākt, jo tad var saspiest vai iespert mazajam - nebija ne protestu ne asaru, ne nakts pastaigu. Toties reizēs, kad tētis darba dēļ nenakšņo mājās, ir nerakstīts likusm, ka visi bērni gu''l man blakus viņa vietā. Tad tie ir īsti svētki.

Lone teica...
Šo komentāru ir noņēmis autors.
Aija Elliņa teica...

Abi mani puikas arī nāca pie mums. Necīnījāmies un netriecām prom, tik vienu dienu sapratām- jau liels laiks ir pagājis, kopš pēdējo reizi pie mums kāds nāca pasildīties :)))))))

Anonīms teica...

Es ar domāju, ka ir tieši, tā , kā Tu saki- Gustavam vienkārši vajag kādu "mierinājumu" pēc pārvākšanās, pēc māsas piedzimšanas. Un es jau domāju, ka vajag ļaut un necīnīties. Ja godīgi, neatbalstu šo "atpakaļ nēsāšanu" un nakts cīņas, jo domāju, ka ģimenē, kur viss ok ar emocionālo atmosfēru, viss notiks dabiski tad, kad tam jānotiek- un jums izskatās, viss ir pat ļoti ok. Man jau liekas, ka ir ļoti svarīgi, ka bērns zina, ka viņš tomēr var uz to vecāku gultu atnākt, ja sagribās- tas jau rada to drošības sajūtu un drošības sajūta tomēr ir pamatu pamats visai dzīvei. Var jau cīnīties un, protams, vienā brīdī jau tas bērns vairs nenāks, tikai, manuprāt, ne jau tāpēc, ka būs iemācījies pats nomierināties, bet gan tāpēc, ka zinās, ka tas ir bezjēdzīgi, jo vecāki tāpat liks iet atpakaļ, tā teikt- bērni jau ir gudri un pielāgojas situācijai. Jautājums tikai- kādu "mācību" viņš no šī dabū.
Mana meita gulēja mūsu gultā līdz 3 gadiem (arī vienkārši nopirkām lielu matraci, lai visiem vietas un neviens neizkrīt :) ), es pat nemēģināju viņu nekur pārlikt, jo jutu, ka nav tam gatava. Un tad nopirkām savu gultu un pārgāja uz to vienas nakts laikā bez jebkādiem kašķiem pati pēc savas gribas. Bet gultiņa atrodas tieši blakus mūsu gultai un bieži aizmieg, turot manu roku. Es ļauju, man tas liekas tikai normāli (galu galā, es arī labāk guļu, kad vīrs ir mājās un blakus gultā, nevis, piemēram, komandējumā, kāpēc, lai ar bērniem būtu savādāk...)Zinu, ka šobrīd nav gatava gulēt savā istabā, tāpēc pat nemēģinu, kad jutīšu, ka būs, tad arī mēģināsim.

Mani laikam šī tēma "aizķēra", tāpēc arī tik gari te izplūdu, veinkārši es jau arī te esmu salasījusies te visādus gudrus rakstus, ka no gada bērnam obligāti jāguļ savā gultā, savādāk, kas tik nebūs- neveselīga attīstība un neveselīgas attiecības ģimenē un kas tik vēl nē...un tad sākas visādi "mammu" kompleksi. Bet mani tas tiešām mulsina- jo skatos uz savu bērnu un redzu, ka nu nebija viņa gatava gada vecumā gulēt viena pati savā gultā savā istabā.... Vispār man jau liekas, ka visas šīs teorijas par atsevišķu gulēšanu ļoti mazā vecumā vairāk vai mazāk ir izdomātas tomēr vecāku ērtībai un nevis bērna attīstībai.. piekrītu, ka vecākiem ir tiesības atpūsties, pati esmu pilnu darba dienu strādājoša mamma un zinu, kas ir nogurums vakaros, kur nu vēl ar 3 bērniem..... tā ka, ja bērns tiešām ļoti traucē izgulēties pašiem vecākiem, tad varbūt arī var cīnīties par gulēšanu savā gultā, bet savādāk- man jau liekas, ka vienkārši principa pēc nevajag, un viss ar laiku nokārtosies.

elīna

santa teica...

Man meita līdz 3 gadiem gulēja blakus un savā gultiņā nebija dabonama pat diendusu gulēt. Nekā necīnījos ar to. Pēc tam jau man palika gulēt grūti jo nebija vairs vietas, mazā bija pieradusi gulēt "zvaigznītē" un man palika mazs stūrītis. Sākām runāt par jaunas gultas pirkšanu, pati izvēlējās savu gultu un nu guļ tikai savā gultā. Vakaros protams ir blakus, palasam pasaku, parunājamies un iet uz savu gultiņu. Tās dažas naktis mēnesī kad nejaukie sapņi meita mani sauc pie sevis pagulēt, nevis nāk pati. Nu jau dāmiņai 4,5 gadi. Viņai gan nesanāk gulēt otrā istabā, jo tēta krākšanas dēļ arī es esmu aizmukusi uz otru istabu. :)
Katrai lietai savs laiks!

m.anna teica...

es protams atvainojos, jūtos kā disidents, jo laikam vienīgā te nedomāju, ka gulēt pie vecākiem līdz skolas laikam, būtu normāli. ja es savu bērnu neaudzinātu pie šādām n citām lietām, es laikam gluži vienkarši būtu viņas vergs jebkurā jomā (jo viņai tāds raxturs) - gribu, značit gribuuuuu! es biju absolūti neizgulējusies (nemz nerunāsim par sexuālajām attiecībām ar vīru) pat tad, kad viņa iedrasēja mūsu gultā 4-5os naktī (kur nu vēl ja 1nos, kas arī praktiski ir visa nakts). ja bērnu audzināšanā viss notiktu ar jēdzienu "visam savs laiks" (tip bērns pats dara, kā grib, vecāki tikai atbalsta), tad kāda velna pēc ir tāds termins kā audzināšana, robežu nolikšana un vispār vecāku kā tādu nepieciešamība? tikai jumtam virs galvas n pārtikai? nē nē nē.. es ar šausmās domāju par savu dzīvi, kāda tā būtu, ja es cītīgi nebūtu audzinājusi savu spītīgo bērnu, kurš pat ar visu to, beiži vien krāmē mums uz galvas no 6tā stāva :D tur būtu totāls mežonis n mana dzīve elle, ja nepar ko šādu neiespringtu!

Anonīms teica...

Jā, piekrītu- audzināšana un robežas viennozīmīgi vajadzīgas, un arī gulēšanas paradumi un gulēšana savā gultā var ietilpt šajās robežās, ja vecāki tā uzskata. Man tikai tomēr liekas, ka tās robežas vairāk būtu attiecināmas uz tādām lietām, kā piemēram -kaitīgs bērna veselībai (ēst daudz saldumus un pārlieku skatīties multenes, vai vēlu iet gulēt ir kaitīgi bērna veselībai, tāpēc vecāki var to ierobežot pēc saviem ieskatiem) -mācīt, ka dzīvojam sabiedrībā, tāpēc ar to jārēķinās (piemēram, nevar dauzīt ar kājām priekšā sēdošā autobusa pasažiera krēslu, jo viņam tas traucē, vai nevar sist mammai/brāli/ sunim/ kaķim, jo viņiem tas sāp, nevar teikt rupjus vārdus, jo tas otru aizvaino utt.)Bet gulēšana vecāku gultā, manuprāt, tomēr nav ne viens ne otrs- man liekas, tas nav vienkārši niķis, bet gan emocionāla vajadzība, kurai, domāju, tomēr būtu labi ļaut pāriet pašai no sevis, kad bērnam tas vairs nebūs vajadzīgs.

Cita lieta, ja bērns gulēšanu pie vecākiem apzināti tiešām izmanto kā šantāžas/ varas demonstrēšanas līdzekli... pilnīgi pieņemu, ka tā var būt. Tad, droši vien, tiešām nevajadzētu ļaut sev "kāpt uz galvas". Tomēr tad, droši vien, vienalga jāatrisina jautājums, kāpēc bērns tā dara.

dabasmamma teica...

Es lasu un no vienas puses viegli uzelpoju, jo neesmu vienīgā ar "staigājošiem" nakts bērniem...savā ziņā varu piekrist Annai par audzināšanu. Jo taisnība ir arī tajā, kad nekāda intīmā dzīve sociālā gultā nesanāk. Tāds ātrais "pasākums", kaut kur kur bērni nav, vai neredz:) Īstenībā ļoti interesanta tēma!
Un ir reizes kad viņš nāk ar tekstu: Tēti, nu tu vari tagad iet!:) Smieklīgi, bet vienam tad siltā vietiņa ir jāatstāj.... :)
Un piekrītu arī tam mammām, kas saka, visam ir savs laiks. Es ļoti ceru, ka ikdienas ritms un pierašana pie jaunās vietas,pēc kāda laika liks mazam Gustavam mierīgi izgulēt visu nakti savā gultā. Pacietību un mieru...Jo es esmu sapratusi, kad nespēju pagaidām neko vairāk darīt, kā ļaut viņam nākt, lai pati varu izgulēties un Gustavs arī.

dabasmamma teica...

visam pa virsu vēl norvēģu draudzeņu ieteikumi. No 20 draudzenēm (3 bērnu mammām) 14 saka loti vienkārši. Bērnam no 6 mēnešu vecuma ir jāguļ savā gultā un pēc iespējas ātrāk jāpārceļas uz savu istabu. Maksimums gada vecumā viņam ir jāguļ savā istabā. Ja neguļ, metode loti vienkārša: Mēs abi radījām bērnu, abi esam strādājoši cilvēki, abi arī audzināsim. Tētis ir tas, kas pēc 6 mēnešu vecuma iet pie bērna, kad ir pa nakti pamodies. Ja kliedz vairāk kā desmit min. var izņemt no gultiņas un pamīļot. Pēcāk atliekot atpakaļ. Būs kāda nedēļa tā jāpamokās, vēlāk mazais sapratīšot. Ilgākais esot 2 mēneši. Un tad guļ kā ķipis savā gultā! Nekādu uci puci. Lietišķi un disciplinēti. Jo mazam ir jāpierod pie lietam, kuras izvirza ģimene un sabiedrība. Jo lielākā daļa bērnu jau 11 mēnešu vecumā tiek vesti uz bērnu dārzu, tā kā vecāku miegs un ritms ir svarīgs, lai mamma un tētis varētu kvalitatīvi darīt savus darbus. Pārējās 6 bērni gulējuši blakus, kamēr paši aizgājuši uz savām gultām. Cik mammu tik viedokļu...

m.anna teica...

es cītīgi staigāju/nesu atpakaļ vismaz gadu.. nu pagadījies man īpaši spītīgs exemplārs :D tāpat zinu, kur 6/7gadnieki puikas guļ pie mammas, nu, godīgi? man tas pat liekas slimi, ne tikai rāmjos neiekļaujas.

dace teica...

Mēs dzīvojām mazā dzīvoklītī un mums uz visiem bija viena gulta līdz bērnam palika 4 gadi. Tad pārvācāmies un bērnam bija pašam sava gulta un istaba. No sākuma arī tad negribēja viena aizmigt un pa nakti sauca vai nāca, bet ar laiku pierada...

Ka jau tu saki, cik cilvēku, tik uzskatu un modeļu. Bet nu parasti mēs savus bērnus pazīstam un ja viņam ir bailes vai ļoti liela vajadzība pēc emocionālā kontakta kas izpaužas šitā fiziski guļot blakus, tad ir... un vai nu mēs to dodam vai atgrūžam...