svētdiena, 2012. gada 30. septembris

Spēle

Pēc pavadītām brīvdienām un ļoti lielām pārdomām par un ap bērniem, saņemos šim rakstam par spēli. Pirms pāris gadiem esot vēl Latvijā, piedalījos kaut kādā pirmskolu pedagogu seminārā par bērniem. Kāpēc es rakstu kaut kādā, tāpēc, ka pēc tā es sapratu, tas viss ir pupu mizas, ko viņi tur gvelž. Un ja vēl ar iegūtām jaunām zināšanām pēcāk tiek apgrūtināti mazi bērni.... Ui, iesākums tāds paskarbs.....
Bet tēma bija sekojoša: Par bērnu intelektuālo audzināšanu, mācību procesu un radošu darbošanos pirmskolu izglītību iestādēs. Kā mēs pedagogi varētu sagatavot bērnus īstai dzīvei, jeb skolai. Lai nav siltumnīcā auguši un atpalikuši. 
Te rodas jautājums, kur paliek rotaļas un kur ir bērnu spēles?!? Es domāju brīvo spēli, kurā pedagogs paiet maliņā ar savām rotaļām, aplikācijām un dzejolīšiem un pavēro mazo bērnu spēlēšanos.  Šīs spēles, kas mazam bērnam ļauj iepazīt pasauli, izspēlēt lomu spēles, gūt sajūtas un dziļu dvēseles pārdzīvojumu. (Gustavs jau kādu laiku mūsu ģimenē ir suns. Liekas smieklīgi, kāpēc tas bērns nevar normāli spēlēties, bet grib lai viņu regulāri piesien, noliek bļodiņu ar ūdeni un dzen prom no māsas, jo viņš gaudo, rej un māsai guļas virsū. Hallo, tas tak ir īsts suns:)) Un kad lielais brālis ir mājās, tad Alberts ir suņa saimnieks vai dresētājs!)
 Tad man šī tēma likās ļoti nesaprotama un murgaina, tagad man tā liekas tikai Murgaina. Jo pasakiet man vienu iemeslu, kāpēc bērns līdz septiņiem gadiem būtu intelektuāli jāapmāca? Vai tas viņiem dotu vairāk zināšanas un iespējas skolu uzsākot, vai tomēr tā visa apmācīšana bērnam nozog spēku un dzīvesprieku. 
Kur ir mūsu dzīvesprieks? Cik bieži mēs paši mājās dziedam, smejamies un jokojam? (Tagad, kad Hermīne ir mājās, liekas dziedāšana nāk pati no sevis. Iegādājos pāris dziesmu grāmatas, kuras tā arī palika neatvērtas, jo tās dziesmas, kas skan mums vakarā ir no zila gaisa izdomātā. No malas droši vien izklausās dīvainas:))
Vērojot savus bērnus, es ar vien vairāk pārliecinos, ka mūsu rokās ir dot viņiem brīvību, vietu spēlēm un pēc iespējas mazāk apbērt ar mirgojošam, skanošām un kustošām plastmasu mantām.  
Tā nav mana izdomāta filozofija,  bet gan gadiem pētīta, pierādīta un acīm redzama. Es neminēšu Valdorfa pedagoģijas labos sasniegumus, bet ieteikšu jebkurai mammai, audzinātajai un ģimenes cilvēkam, kam ir saistība ar bērniem izlasīt 3 grāmatas. Kas man ir kļuvušas par ceļvedi veselīgai, mierīgai un vienkāršai bērnu audzināšanai. Izdevniecība AntropoSofija ir izdevusi 
Mūsdienu bērnu vēsts, 
Par veselīgas maza bērna attīstības likumsakarībām un
Par ritmiem kosmosā, zemē un cilvēkā. 
Strādājot norvēģu skolā, saskāros ar ļoti daudz bērniem ar īpašām vajadzībām. Gan garīgām gan fiziskām. Tas man lika uzdod sev pašai jautājumu, kas tā ir par diagnozi, vai slimību, kas arvien vairāk uzglūn mūsu bērniem? Kā piemēram, ADHD, hiperaktivitāte, Autisms, astma un alerģijas. Kāpēc mēs viņus pret šīm kaitēm nevakcinējam, ja jau tās ir tik izplatītas? Bet varbūt problēma nav bērnos, bet gan mūsos pašos un tajā haosā kas notiek ap mums. 
Par šiem jautājumiem ļoti labi ir aprakstīts Mūsdienu bērnu vēsts grāmatā. 

Sāku lasīt grāmatu Par veselīgas maza bērna attīstības likumsakarībām. Mani ļoti uzrunāja Volfganga Šāda raksts  - Bērns civilizācijas virpulī -
citēju:
Pat mums pieaugušajiem, civilizācija sagādā zināmas grūtības. Mēs labprāt lietojam tās sasniegumus un tikpat labprāt tos peļam. Tā kalpo mums un mēs kalpojam tai: masu informāciju līdzekļi mūs apgādā no visām pasaules malām, bet vienlaicīgi mēs zinām, ka tiekam manipulēti, ka caur masu mēdijiem mums tiek uzspiests noteikts viedoklis. 
Daudzas mašīnas īsteno mūsu nodomus precīzāk, ātrāk un ar apbrīnojamu jaudas ieguldījumu,  bet jo pilnīgākas tās ir, jo vairāk mūs tracina, ka tās salūzt. Tehnika mums ietaupa milzīgu laika daudzumu, un tomēr paliek arvien mazāk laika. Pat ja mums izdodas atbrīvēt dažas stundas, mēs īsti vairs nezinām, ko ar tām iesākt.....
Šis iesākums, lika apsēsties un turpināt lasīt. Es nelaupīšu jums prieku un iespēju pašiem izlasīt turpinājumu. 
Bet vienvārd sakot, jo vairāk laika mēs dosim bērnam spēlēties un pēc iespējas mazāk tajās iejauksimies un dosim viņiem robotizētas mantiņas, jo harmonizētāki un veselīgāki viņi izaugt un attīstīsies. Būs lemt spējīgaki,  uzņemsies atbildību vēlākos gados, un viņos kūsāt kūsās gribas spēks.
 Ai, kā dažreiz gribētos, lai kāds mani pabaksta un pasaka: Tu to vari, izdari līdz galam! 
Bet tā sajūta, man negribas, citreiz pieveic pilnībā...no kurienes tā rodas? 
Bet katrs jau mēs esam tāds kāds esam, ar savu misiju, likteni un dzīvot māku.
 Katrs mēs varam saviem bērniem dot tikai to, ko paši esam piedzīvojuši, iemācījušies un sapratuši. Protams, ir reizes, kad rokas nokaras un gribas kliegt, beidziet kauties, es vairs to nevaru izturēt!! Bet ik reizi, kad tu skaties uz viņiem un redzi:
Kā  bērns var ar apbrīnu skatīties ūdenī un tur saskatīt  dzīvības, tēlus un kukainīšus....


 ...ar lielu enerģiju mīcīt, mīcīt un mīcīt. Liekas ka mīkliņā tiek atstāta kāda īpaša sajūta.....
 ....brīvā spēle laukā....tik svarīga, tik īpaša un dažreiz lielajiem nesaprotama....
 ...siltums un drošība.....
 ...un spēle ar dabīgām mantiņām. Lai tā arī būtu no vecas zeķes un mazas oranžas lupatiņas šūta. Bet mammas darināta ar domu un sajūtām mazajam bērniņam.....
tā ir tava dzīve, tava laime un tava nākotne. Tavs prieks un asaras, tava dzīve...dzīvesprieks!
Priecājamies par rudeni, vāram ābolu ievārījumus! 

2 komentāri:

Ilze teica...

Piekrītu katram burtam par brīvās spēles nozīmi bērna dzīvē un attīstībā..esmu ar abām rokām par mantām, kas ļauj vaļu iztēlei un fantāzijai (pat pankūkai kumosu nokožot, var ieraudzīt kādu tēlu, par ko tā pārvēršas, un mākoņi, peļķes..tie vispār ir dzīvi..).....un esmu ar abām kājām pret raibi zibošām un skanošām pareizi attīstošajām mantiņām, kas pārpilda veikalu plauktus, bet tik maz dod bērna attīstībai..
Man prieks, ka Tu uzraksti par to, ko pati vēlētos pateikt blogā, bet šobrīd rokas ir par "īsām"..arī tās trīs grāmatas šobrīd gozējas līdzās datoram, prasās ne tikai lasāmas esam, bet ar pierakstāmas.. :)

dabasmamma teica...

Paldies tev par stipriem vārdiem! Un ļoti ceru, kad šāda veida literatūra mūsu grāmatnīcas parādīsies ar vien vairāk un vairāk!