trešdiena, 2012. gada 12. septembris

mirkļi dzīvei

Jā, tā es biju sarakstījusi veselu plānu  - Dabas Mammas raksti. Kaut viens no tiem būtu tapis iecerētā laikā! Pilnīga izgāzšanās, saraksts stāv ar atpakaļejošiem datumiem, cerībā tikt īstenotiem kaut kad nākotnē...Es jau par to laika trūkumu nesūdzos, jo tagad to baudu pāru pārēm. Bet par tiem mirkļiem ,lietam un sajūtam, kas ir mums visapkārt, kaut tos varētu tik vienkārši, kā ar acu pamirkšķināšanu nofiksēt un ieblogot...cik tas būtu interesanti! Un ērti.. kādus mēs dzīves mirkļus tik fiksētu...
Un te jau aizdomājoties, rodas jautājums: Ko tad mēs īsti redzam? Kas ir tās lietas,kas mūsu dzīves dara tik interesantas un īpašas? Ak, mani neatbildamie jautājumi...bet ir labi ka tie ir. Tad ir laiks tā mierīgi pasēdēt, un padomāt. Vai mēs mūsdienās vispār domājam? Vai tik maucam..Tas taču ir tik moderni, būt aizņemtam..
Vakar vedu Albertu no skolas mājās, pēcāk uz mūzikas skolu un tad vēl pie drauga, domāju, vai manas pēcpusdienas paies braucot ar mašīnu un Albertam kuļoties kā vāverei pa riteni ,vai kā...nu labi, lai būtu, stingri apņemos tikai divas pēcpusdienas izbraukt ar auto un bērniem ciemoties un apmeklējot pulciņus, pārējais lai ir vai kā:) Un tas VAI KĀ, ir tik jauks.....kā noķert pirmo acu skatienu un tvērienu (kas nu nekādi nebūtu izdarāms mašīnā:))

 redzēt sajūsmas brīdi velkot lielo lomu.....
 .....būt lielam, būt vēl lielākam un pārspēt tēti....kāpt tik uz augšu


3 komentāri:

Una teica...

Mana mūžīgā dilemma - būt modernai un mūžīgi aizņemtai vai klusajai vērotājai... Bet tikapt bieži, cik par to domāju, nonāku pie secinājuma, ka man vajadzīgs i šis, i tas. Līdzsvaram... :)

Laine teica...

Man arī līdzīgi kā Unai... Lai arī bieži un daudz kur braucam, tomēr nereti baudām laiku kopā. Ēdot skaistāk, ikdienojot kvalitatīvāk. Un tad jau arī ir laiks tos mirkļus tvert un par īpašām atmiņām pārvērst...
Un var jau skriet un būt "moderns", ja tajā brīdī esam kopā. Jo tie taču arī ir mirkļi. :)
Bet tiesa - jau diviem bērniem tos mirkļus ieraudztīt nākas grūtāk, bet lai paspētu visus svarīgākos mirkļus trijiem ieraudzīt - nu tur jau jāpiešaujas :)

dabasmamma teica...

Es pilnīgi jums abām piekrītu! Ja tas viss ir līdzsvarā...jo man jau arī tā sociālā puse liekas diktam svarīga. Bet zinu arī to, kad visas foršās un interesantās lietas nepaspēšu izdarīt un nu jau kādu laiku esmu atmetusi ieceri, piepildīt uz bērniem savus neizsapņotos sapņus. Viniem pašiem jādzīvo sava dzīve, jādara tās lietas, kuras rada to mazo dzirkstelīti acīs, un gandarījumu, kura ir tikai bērnībā ...un man izbrauciens uz pilsētu ir kā saldais ēdiens:)Jo retāk sanāk, jo garšīgāks:)))