svētdiena, 2012. gada 30. septembris

Spēle

Pēc pavadītām brīvdienām un ļoti lielām pārdomām par un ap bērniem, saņemos šim rakstam par spēli. Pirms pāris gadiem esot vēl Latvijā, piedalījos kaut kādā pirmskolu pedagogu seminārā par bērniem. Kāpēc es rakstu kaut kādā, tāpēc, ka pēc tā es sapratu, tas viss ir pupu mizas, ko viņi tur gvelž. Un ja vēl ar iegūtām jaunām zināšanām pēcāk tiek apgrūtināti mazi bērni.... Ui, iesākums tāds paskarbs.....
Bet tēma bija sekojoša: Par bērnu intelektuālo audzināšanu, mācību procesu un radošu darbošanos pirmskolu izglītību iestādēs. Kā mēs pedagogi varētu sagatavot bērnus īstai dzīvei, jeb skolai. Lai nav siltumnīcā auguši un atpalikuši. 
Te rodas jautājums, kur paliek rotaļas un kur ir bērnu spēles?!? Es domāju brīvo spēli, kurā pedagogs paiet maliņā ar savām rotaļām, aplikācijām un dzejolīšiem un pavēro mazo bērnu spēlēšanos.  Šīs spēles, kas mazam bērnam ļauj iepazīt pasauli, izspēlēt lomu spēles, gūt sajūtas un dziļu dvēseles pārdzīvojumu. (Gustavs jau kādu laiku mūsu ģimenē ir suns. Liekas smieklīgi, kāpēc tas bērns nevar normāli spēlēties, bet grib lai viņu regulāri piesien, noliek bļodiņu ar ūdeni un dzen prom no māsas, jo viņš gaudo, rej un māsai guļas virsū. Hallo, tas tak ir īsts suns:)) Un kad lielais brālis ir mājās, tad Alberts ir suņa saimnieks vai dresētājs!)
 Tad man šī tēma likās ļoti nesaprotama un murgaina, tagad man tā liekas tikai Murgaina. Jo pasakiet man vienu iemeslu, kāpēc bērns līdz septiņiem gadiem būtu intelektuāli jāapmāca? Vai tas viņiem dotu vairāk zināšanas un iespējas skolu uzsākot, vai tomēr tā visa apmācīšana bērnam nozog spēku un dzīvesprieku. 
Kur ir mūsu dzīvesprieks? Cik bieži mēs paši mājās dziedam, smejamies un jokojam? (Tagad, kad Hermīne ir mājās, liekas dziedāšana nāk pati no sevis. Iegādājos pāris dziesmu grāmatas, kuras tā arī palika neatvērtas, jo tās dziesmas, kas skan mums vakarā ir no zila gaisa izdomātā. No malas droši vien izklausās dīvainas:))
Vērojot savus bērnus, es ar vien vairāk pārliecinos, ka mūsu rokās ir dot viņiem brīvību, vietu spēlēm un pēc iespējas mazāk apbērt ar mirgojošam, skanošām un kustošām plastmasu mantām.  
Tā nav mana izdomāta filozofija,  bet gan gadiem pētīta, pierādīta un acīm redzama. Es neminēšu Valdorfa pedagoģijas labos sasniegumus, bet ieteikšu jebkurai mammai, audzinātajai un ģimenes cilvēkam, kam ir saistība ar bērniem izlasīt 3 grāmatas. Kas man ir kļuvušas par ceļvedi veselīgai, mierīgai un vienkāršai bērnu audzināšanai. Izdevniecība AntropoSofija ir izdevusi 
Mūsdienu bērnu vēsts, 
Par veselīgas maza bērna attīstības likumsakarībām un
Par ritmiem kosmosā, zemē un cilvēkā. 
Strādājot norvēģu skolā, saskāros ar ļoti daudz bērniem ar īpašām vajadzībām. Gan garīgām gan fiziskām. Tas man lika uzdod sev pašai jautājumu, kas tā ir par diagnozi, vai slimību, kas arvien vairāk uzglūn mūsu bērniem? Kā piemēram, ADHD, hiperaktivitāte, Autisms, astma un alerģijas. Kāpēc mēs viņus pret šīm kaitēm nevakcinējam, ja jau tās ir tik izplatītas? Bet varbūt problēma nav bērnos, bet gan mūsos pašos un tajā haosā kas notiek ap mums. 
Par šiem jautājumiem ļoti labi ir aprakstīts Mūsdienu bērnu vēsts grāmatā. 

Sāku lasīt grāmatu Par veselīgas maza bērna attīstības likumsakarībām. Mani ļoti uzrunāja Volfganga Šāda raksts  - Bērns civilizācijas virpulī -
citēju:
Pat mums pieaugušajiem, civilizācija sagādā zināmas grūtības. Mēs labprāt lietojam tās sasniegumus un tikpat labprāt tos peļam. Tā kalpo mums un mēs kalpojam tai: masu informāciju līdzekļi mūs apgādā no visām pasaules malām, bet vienlaicīgi mēs zinām, ka tiekam manipulēti, ka caur masu mēdijiem mums tiek uzspiests noteikts viedoklis. 
Daudzas mašīnas īsteno mūsu nodomus precīzāk, ātrāk un ar apbrīnojamu jaudas ieguldījumu,  bet jo pilnīgākas tās ir, jo vairāk mūs tracina, ka tās salūzt. Tehnika mums ietaupa milzīgu laika daudzumu, un tomēr paliek arvien mazāk laika. Pat ja mums izdodas atbrīvēt dažas stundas, mēs īsti vairs nezinām, ko ar tām iesākt.....
Šis iesākums, lika apsēsties un turpināt lasīt. Es nelaupīšu jums prieku un iespēju pašiem izlasīt turpinājumu. 
Bet vienvārd sakot, jo vairāk laika mēs dosim bērnam spēlēties un pēc iespējas mazāk tajās iejauksimies un dosim viņiem robotizētas mantiņas, jo harmonizētāki un veselīgāki viņi izaugt un attīstīsies. Būs lemt spējīgaki,  uzņemsies atbildību vēlākos gados, un viņos kūsāt kūsās gribas spēks.
 Ai, kā dažreiz gribētos, lai kāds mani pabaksta un pasaka: Tu to vari, izdari līdz galam! 
Bet tā sajūta, man negribas, citreiz pieveic pilnībā...no kurienes tā rodas? 
Bet katrs jau mēs esam tāds kāds esam, ar savu misiju, likteni un dzīvot māku.
 Katrs mēs varam saviem bērniem dot tikai to, ko paši esam piedzīvojuši, iemācījušies un sapratuši. Protams, ir reizes, kad rokas nokaras un gribas kliegt, beidziet kauties, es vairs to nevaru izturēt!! Bet ik reizi, kad tu skaties uz viņiem un redzi:
Kā  bērns var ar apbrīnu skatīties ūdenī un tur saskatīt  dzīvības, tēlus un kukainīšus....


 ...ar lielu enerģiju mīcīt, mīcīt un mīcīt. Liekas ka mīkliņā tiek atstāta kāda īpaša sajūta.....
 ....brīvā spēle laukā....tik svarīga, tik īpaša un dažreiz lielajiem nesaprotama....
 ...siltums un drošība.....
 ...un spēle ar dabīgām mantiņām. Lai tā arī būtu no vecas zeķes un mazas oranžas lupatiņas šūta. Bet mammas darināta ar domu un sajūtām mazajam bērniņam.....
tā ir tava dzīve, tava laime un tava nākotne. Tavs prieks un asaras, tava dzīve...dzīvesprieks!
Priecājamies par rudeni, vāram ābolu ievārījumus! 

ceturtdiena, 2012. gada 27. septembris

autiņu mazgāšana

Stāsta turpinājums par autiņiem.  Ir pagājuši  trīs mēneši un mana apņemšanās lietot auduma autiņus nav zudusi!! Ar to es sevi arī apsveicu:))
Lai arī prieks un darbošanās ir vienlīdz liela, neatņemams brīdis šai visā procesā ir to mazgāšana un žāvēšana.  
Tā kā iegādātās marles un biksītes ir tik daudz, lai nebūtu jāmazgā katru dienu, tad savāktā kaudzīte tiek mazgāta 3 reizes nedēļā. Kamēr laiks kaut cik vēl pieturās, visu nesam laukā žāvējam, dezinficējam saules gaismā (vai zinājāt, ka saules UV starojums ir tik liels un spēcīgs, kad mazie dabīgie dzeltenie pleķīši izzūd vienā mirklī! Autiņi paliek koši balti! Kaut kas vienreizējs!). Lietainā laikā žāvēju telpās. Marles un virsbiksītes žūst ļoti ātri. 
 Par mazgāšanas līdzekļiem. Tā jau nebūšu es, kas nepamēģinās ko dabīgu:) Sonett dabīgiem tīrīšanas līdzekļi ir ieguvuši manu uzticību. Kaut arī sākumā šķobījos, vai  ar dabīgām ziepēm izmazgāsies tauku, zāļu un krāsu plankumi (kas ir ikdienas parādībā zēnu drēbēs), tad tagad zinu pilnīgi droši, kad arī ar dabīgām ziepēm, šoreiz tik žults ziepēm, pilnīgi viss izmazgājās! Tās ir Gallseife šķidrās žults ziepes. Oi, kas par reklāmu te sanāca:))
Tā es tik tinu, mazgāju, žāvēju un atkal tinu:))) 
Tiekamies rīt!

pirmdiena, 2012. gada 24. septembris

Atvasara

Saules parādīšanās šaipus salai ir liels notikums, tāpēc to sauksim par Sauli. Pēc divu mēnešu lietavām (kuras nepārspīlējot bija katru dienu), nedēļas nogale solījās būt īpaši laba. No rīta pamostoties, jā, zilas debesis!! Ko lai dara, uz kuru pusi lai skrien! Ko lai ķer un grābj:) Doma viena, ārā no mājas, pie dabas un siltos Saules staros! Tā arī darījām, sapakojām mazos, un devāmies uz vietējo pludmali. 



 Hermīnei debesu zilums likās fascinējošs. Vai domas par Debesu māju, vai Tā krāsa, kas liek skatienam sastingt bez elpas....

 Arī svētdiena solījās būt necerēti laba. Tāpēc nebija divu domu. šoreiz gājiens vēl tuvāk. No kalna lejā un kaimiņu pagriezienā iekšā. Klāt esam...it kā parasta pludmale, bet mums tā deva piedzīvojumus visai diena...
Gatis, apņēmības pilns, zēniem gatavoja lokus.Tie no iepriekšējās ziemas bija salūzuši.
(Šoreiz Alberts netika pie darīšanas, jo iepriekšējā dienā, mēģinot no akmens dabūt nost gliemežvāku, iegrieza pirkstā. Tas pie lietas, uzlika šuvi un staigā vesels!) 

 Saules apdulluši mazie nenoturējās un kurpes tika aizsviestas pa gaisu, lai izbaudītu pēdējos ūdens priekus!
 Vai instinktu vadīti, vai bērnības atmiņās slīguši, mēs lielie vācām....vācām visu, ko ceļā redzējām...un mums lasot un vācot, mazie labprāt pievienojās...jo tā tik rudens dod.






Ir pirmdiena....Saule nav pazudusi...tas priecē un tas dod ļoti daudz smaida, spēka un apņemšanās.....

trešdiena, 2012. gada 19. septembris

Mammu klubs

 Mūsu mazais miestiņš šogad ir bijis diktam ražens, un kuplo ģimeņu skaits ir audzis acīm redzami. Mēs 4 draudzenes šajā gadā tikām pie savām meitām. Tāpēc sarunas ir ap un par bērniem vienmēr, kad mēs satiekamies pastaigās vai ciemojoties. Tā ciemojoties un runājot par atrausdziņām, gulēšanām un kakiņām, izdomājām, kad jātaisa Mammu klubiņš. Kurā mēs satiktos vienreiz mēnesī, bez bērniem un vīriem, uz pāris stundām, labā sabiedrībā, gardām vakariņām un interesantām sarunu tēmām.
 Kluba sākotnējais mērķis - taisīt ģimeņu albumus.
Pirmais vakars ciemos pie Eldri. Eldri 2 meitu mamma  pēc profesijas  pavāre. Ar to arī viss bija pateikts. No albūmu taisīšanas ne miņas:) Ēdām meksikāņu vakariņas, desertā ābolu, kokosu kūkas ar augļiem un karsto šokolādi. Sarunas par un ap bērnkopību, vēlāk par basketbolistiem, spokiem un karjerām. 
3 stundu vakarēšana un dzīves prieks atgriežas par visiem 100! kaut arī tas nekur nebija pazudis, bet tā pat, taisīšanās, iziešana no mājas un laba sabiedrība ir neatņemama dzīves sastāvdaļa!

Nākamā reize pēc mēneša pie Ingvildas (3 bērnu māmiņas, pavāres un dabas mīļotājas). 



Mums atvasara! Jāiet laukā sildīties:))

piektdiena, 2012. gada 14. septembris

sestdienas kadrs


eko rotaļlietas


Kad mani zēni sāka iet bērnudārzā Asniņš, manā acu priekšā parādījās neaizmirstama aina....siltu toņu sienas, koka skapīši, pīti groziņi ar kastaņiem un čiekuriem....koka klucīši, vilnas bumbiņas un lupatu lellītes...droši vien nojautiet... mājas idille bērnudārza telpās, kuru ideju autors ir neviens cits kā R. Šteiners. 
Kopš šī skata arī mūsu mājās sāka parādīties lauku veltes, akmentiņi, kociņi, gliemežvāki utt. Tas palika par sava veida azartu, stiept mājās visu, kas tik acīs krīt un tiek atzīts par labu esam rotaļām! Nu jau arī bērni paši saliek savās tašiņās pa kādam akmenim, kociņam un beigtai vabole....
ienākot  Hermīnei mūsu ģimenē, biju apņēmusies darināt rotaļlietas pati. Savērt kādas krellītes, uztamborēt bumbiņas vai sakārt lupatiņas.

Savērtās koka krelles, ir viņas favorītes. Piekarinātas pie skapīša, tās pakustinot, tik jauki grab un mirguļo, ka pašai pilnīgi jāspiedz aiz priekiem..... 
Tagad Hermīne ir sākusi mantiņas pati turēt.  Tamborēts grabulītis ir knupīša vietā. Jo to regulāri atrodu pilnīgi slapju un nosūkātu:) 
Meklējot dažādās grāmatās un skatoties blogos esmu apņēmusies arī ko pašūt. Ehh, kaut nu tik tā apņemšanās nekur nepazustu:) 





trešdiena, 2012. gada 12. septembris

mirkļi dzīvei

Jā, tā es biju sarakstījusi veselu plānu  - Dabas Mammas raksti. Kaut viens no tiem būtu tapis iecerētā laikā! Pilnīga izgāzšanās, saraksts stāv ar atpakaļejošiem datumiem, cerībā tikt īstenotiem kaut kad nākotnē...Es jau par to laika trūkumu nesūdzos, jo tagad to baudu pāru pārēm. Bet par tiem mirkļiem ,lietam un sajūtam, kas ir mums visapkārt, kaut tos varētu tik vienkārši, kā ar acu pamirkšķināšanu nofiksēt un ieblogot...cik tas būtu interesanti! Un ērti.. kādus mēs dzīves mirkļus tik fiksētu...
Un te jau aizdomājoties, rodas jautājums: Ko tad mēs īsti redzam? Kas ir tās lietas,kas mūsu dzīves dara tik interesantas un īpašas? Ak, mani neatbildamie jautājumi...bet ir labi ka tie ir. Tad ir laiks tā mierīgi pasēdēt, un padomāt. Vai mēs mūsdienās vispār domājam? Vai tik maucam..Tas taču ir tik moderni, būt aizņemtam..
Vakar vedu Albertu no skolas mājās, pēcāk uz mūzikas skolu un tad vēl pie drauga, domāju, vai manas pēcpusdienas paies braucot ar mašīnu un Albertam kuļoties kā vāverei pa riteni ,vai kā...nu labi, lai būtu, stingri apņemos tikai divas pēcpusdienas izbraukt ar auto un bērniem ciemoties un apmeklējot pulciņus, pārējais lai ir vai kā:) Un tas VAI KĀ, ir tik jauks.....kā noķert pirmo acu skatienu un tvērienu (kas nu nekādi nebūtu izdarāms mašīnā:))

 redzēt sajūsmas brīdi velkot lielo lomu.....
 .....būt lielam, būt vēl lielākam un pārspēt tēti....kāpt tik uz augšu


ceturtdiena, 2012. gada 6. septembris

Saule

Veroties ārā pa logu un saprotot, kad šeit laika apstākļi ir vienmērīgi lietaini, ir labi atcerēties siltās vasaras dienas un ciemošanos pie māsīcas un Hermīnes krustmātes Agneses viņas mājās Saule. Ar viņu esmu iedvesmojusies, smēlusies idejas un baudījusi skaistumu. Rudens nostaļģija , par kuru jums rakstīju, arī ir tapusi Agneses mājās. 
Kad dienas liekas vienādas un pelēkas, ir laiks sevi rotāt. Iekārtot mājas un ģērbties krāsaini. Apciemot draugus un kalt jaunus plānus......Lai siltums un Saule rodas....un pelēkums pazūd nebūtībā....














Lai Saules nepietrūks!