trešdiena, 2012. gada 29. augusts

Šodien Hermīnei aprit 2 mēneši. 
Jā, lai neliktos vecmodīga par teicienu -  Laiks skrien! Teikšu, ka tas ir bijis tik piepildīts un interesants, kad ārpasaule ir palikusi otrā plānā.... Pasaulē skrien tev garām, bet liekas, ka tu stāvi uz vietas...tā sajūta ir tik laba! Tu un tavi mazie bērni! Kaut tāda būtu vienmēr! 
Protams, mūsu mājās ikdienas kņada ir neatņemama sastāvdaļa ar visām tām izrietošām sekām - netīriem traukiem, drēbju sprādzienu vannas istabā un mazo zēnu ķildām, par visu -  kurš ir garāks, vecāks un kurš to akmeni ieraudzīja pirmais:)....bet tā jau ir tā īstā dzīve, īstā bauda un tā labā sajūta. Kad mazie ir nolikti gulēt, māja daudz maz piekārtota,  varu baudīt klusumu..... dvvientulību....un mieru. 
Ir tik interesanti katru rītu celties un vērot bērnus. Kā tie možas, spēlējās, stāsta par piedzīvojumiem skolā (Alberts šodien atnāca no skolas un teica: Mamma, tev jānāk palīgā, es vairs nevarēju savu somu panest. Tā stāv pusceļā! Tā kā mēs dzīvojam kalna galā, tad mājas nākot sanāk kāpt visu laiku kalnā:) Gāju skatīties, kas tad noticis! Hmm, soma tik smaga, ka ne pacelt! Alberts saka: Tur iekšā Mēness akmeņi! Salasīju skolas mežā! Jā, cik interesanti,- es tik noteicu, un vēru vaļā somu! Tiešām pilna soma mēness brīnumiem ( nu kā lai bērnam nelikto,s salauztas gāzbetona atliekas, par mēness akmeņiem:)) Nu mums pilna māja būvgružiem!), man jau patīk:)
Tā mums te iet. Un domāju, kad lielākai daļai arī jums iet līdzīgi! 

Ar Hermīnes 2 mēnešu svinībām ir oficiāli atsākusies vijoļu spēle abiem zēniem. Kaut gan Alberts ir teicis: Man, lūdzu, uz dzimšanas dienu dāviniet ģitāru, tad man būs iemesls beigt spēlēt vijoli!...labs iemesls, vai ne:) Viņš jau saprata, ka no šitās lietas, mamma tik viegli neatkāpsies, jāizdomā labs iegansts:)

Hermīne ir acīm redzot izaugusi. Runājās un smaida katru mīļu brītiņu gan uz mums gan uz saviem eņģelīšiem.  Skatās un mēģina aizskart sakārtās lupatiņas un mantiņas. Patīk vannoties un gulēt svaigā gaisā. Ir brāļu lielā mīlule un nu jau potenciālā spēļu draudzene Gustavam:) Tur galviņu, kas bija viens no nosacījumiem, lai Alberts varētu viņu nēsāt. Tagad viņš to dara katru reizi, atnākot no skolas, nēsā savu mazo māsu...Izskatās amizanti, abi tādi mazi un viens otru stiepj.... Alberts ar lielu atbildību un nopietnību ir pieņēmis sava lielā brāļa statusu. Gustiņam gan vel īsti nav saprašana šajā statusa sistēmā. Viņš vēl mazs un mīļojams....



4 komentāri:

Inese teica...

Arvien vairāk iemīļoju tavus rakstiņus, sevišķi, kur tu pastāsti par Hermīni.. tik mīļi..
Varbūt tāpēc,ka mans Daniels ir tikai desmit dienas vecāks par tavu meitiņu..un arī es dzīvoju līdzīgās sajūtās!!

dabasmamma teica...

Prieks dzirdēt un prieks dalīties! Kā tev iet ar Danielu? Man jau arī ļoti interesē visi bēbišstāstiņi un viss kas saistīts ar bērniem. Tas jau laikam tipiski:))
Lai tev un mazam Danielam jauka dieniņa!!

Inese teica...

:))Paldies!
Nakts ēdienreizi mēs jau vairāk kā nedēļu izlaižam, mamma var mierīgi gulēt.. Un es pat esmu izgulējusies,un interesanti, ka vēl trijos es gribu mosties un nevis Daniels, tātad man pieradums lielāks:))
Jā, un galviņu stingri turam, ķeram skatienus, daudz smaidam un mutīti plātam- runājamies,guļam garu pusdienlaiku, un ēdam, ēdam...,lielais brālis bučo un nēsā, man jau liekas ka (staipa) par daudz un tad ir asaras, kad es neļauju, bet aukle Matīss ir liels, tik ratus stumdīt ne visai gribas, vienam laikam garlaicīgi staigāties..

dabasmamma teica...

Malači!!Tik interesanti ir lasīt kā jums iet! Gaidīšu nākamos stāstus! Un sveiciens lielajam brālim!!