trešdiena, 2012. gada 22. augusts

radības

Pirmais stāsts par Hermīni:

Tā kā par savu grūtniecību īpaši nevienam nedeklamēju, tad tagad ir īstais laiks stāstiem pirms un pēc. Kā nekā viss ir veiksmīgi izdarīts:) 
Gaidot savu trešo lolojumu, īpaši pievērsos dažādai literatūrai par bērnu radīšanu, audzināšanu un bērniem  draudzīgu vidi. 
Ak tu mūžiņ, kādas tik grāmatas nonāca manās rokās, daļu grāmatas izlasīju un sapratu, velti tērēts laiks.... Bet, protams, to tik saproti, kad izlasi. Dažas grāmatas izrādījās ļoti vērtīgas. 
Piemēram, Frederika Leboije "Piedzimt bez vardarbības", kurā ļoti interesanti ir aprakstīt par mazā bērniņa sajūtam un stiprumu, kas viņam ir jāpiedzīvo savā Dzimšanas dienā. Un kā mēs - vecāki, ārsti, apkārtējie, viņu sagaidām. Vai ar mierīgu noskaņu, ķermeņa siltumu un pieklusinātu apgaismojumu, vai noraujam no mammas, uzšaujam pa dupsi, lai dzirdētu pirmo kliedzienu,un zem spilgtām gaismām, kārtīgi izpētām, kāds tad tas mazulis īsti izskatās. Grāmata pārdomām par mūsu esošiem un gaidāmiem bērniņiem....
Lindas Rozenbahas grāmata "Gaidības un radības ar prieku" nonāca pie manis nejauši. Gaidot Hermīni, biju izdomājusi, kad mans bērniņš piedzims mājās. Atceroties abas iepriekšējās dzemdības, likās, kad visa tā ņemšanās, līdz tu nokļūsti pie vecmātei, ir absurda....muļķīgi jautājumi, un pārbaudes, kas ir jau ierakstītas mātes pasē, un zinot to, kad uz uzņemšanu tu nāc ar pamatīgām sāpēm, nevis piestaigā garām ejot, tas likās vēl jo muļķīgāk.  Nu  nē, šoreiz nē.
 Būdama vēl Norvēģijā, Zvanīju uz Stārķu ligzdu, lai pieteiktos pie mājdzemdību vecmātes. Izrunājos ar ļoti laipnu sievieti, kura sarunas beigās ieteica man izlasīt šo grāmatu. Un kad būšu Latvijā, lai zvana. Grāmatu izlasīju, ļoti patika. Un vēl vairāk nosliecos par mājdzmdībām....bet vienīgā problēma, ja būtu pašiem savas mājas...tā kā vasaras pavadām pie manas mammas Saldus mājā, doma par mājdzemdībām lēnām izgaisa.
Skatījos Stārķu ligzdas mājas lapā, par dabīgu dzemdību vecmātēm stacionārā un sazinoties ar iepriekšējo vecmāti Agitu Laksi (kas nu jau ir kļuvusi, par mūsu ģimenes krustmāti:)) , sapratu, kad Rīgas dzemdību nams ar Baibu Firkusi būs manas Radību mājas. Kaut gan sirreāli, bet tieši Rīgas Dzemdību nams, bija iestāde, kur negribēju dzemdēt, iemesls, ļoti vienkāršs, liela, bezpersonīga iestāde...bet tas tā, lēmums bija izdarīts.
Es iepriekš uzrakstīju dzemdību plānu un sevi noskaņoju pozitīvi. Lai kāda būtu iestāde, personāls utt. tā būs īpaša diena mūsu bērniņam un mums. (Tā kā mēs nezinājām, kas ir gaidāms, svētku gaidīšana bija vel jo īpašāka).

Viss notika kā to Dieviņš bija paredzējis.

Mazo bēbīti gaidījām Jāņu laikā. Gaidījām un gaidījām, visus Jāņus dancojām. Dancošana velta, mazais nemaz nedomā dzimt!
Gaidām tālāk....pieteicāmies ceturtdienā pie vecmātes uz pārbaudi. Aizbraucām, paklausījāmies tonīšus, un nospriedām, uz Saldu atpakaļ nebrauksim, varbūt kas šonakt uzrodas....izstaigājām Rīgas glaunās bodes. Tas tik bija kultūršoks, tādas modes un tādas cenas....īsta Milāna:) vēl pāris kafejnīcas un audumu veikals (protams, dzemdētajai galvenais pa lupatām parakņāties, līdz pēdējiem spēka zudumiem:) tad arī sapratām, lielā diena nav aiz kalniem un jāpaliek vien Rīgā. Lai nebūtu jābrauc uz slimnīcu, un jāgaida neskaitāmas stundas, izlēmām doties ciemos pie vīra radiem uz Piņķiem. Kur, ciemojoties ar sen neredzētiem radiniekiem, pavadījām laiku līdz pat vieniem naktī. Kad sapratu, nu ir pēdējais laiks doties uz Dzemdību namu. Sazvanījām savu vecmāti, lai arī viņa ir gatava, mēs būsim pēc pāris minūtēm, gatavi Dzemdībām. 
Tā arī notika, ieradāmies, izgājuši cauri visām uzņemšanām ( kurās, kārtējo reizi pārliecinājos, ka tas viss ir lieli), un devos uz nodaļu. 
Ar katru nākamo bērniņu es saprotu, kad miera sajūta šajā procesā ir vissvarīgākā. Ļauties savam sajūtam un sajust mazo. Ar pirmo bērniņu, es nācu uz dzemdībām ar neziņu, savu devu bailēm un lielām sāpēm. Paļāvos uz visu, ko ar mani dara. It kā loģiski, bet Latvijā pilnīgi neloģiski. Jo pie otrām dzemdībām, jau biju gudrāka. Kādā ziņa, ļoti vienkāršā, teicu, kad negribu nekādas stimulācijas, dzemdību galda vai liela personāla. Manas vēlmes tika uzklausītas, un radībās bija brīnišķīgas. Hermīnes piedzimšana bija kā brīnums, jo tā pa īstam izbaidīju, kā mazais caur sāpēm ieslīd ceļā no kura viņš nonāks mūsu pasaulē. Ļāvos sāpēm un sajūtam, kas skaidri lika saprast, tas mirklis ir te pat. Nepagāja ne divas stundas un mūsu meitiņa bija klāt. Mierīgi un mīļi viņa tika sagaidīta. Bez palīglīdzekļiem, stimulatoriem un dzemdību galda. Ja būtu bijusi pirtiņa, tad teiktu uz lāviņas:) Pielikta pie mammas un sagaidīts brīdis, līdz nabas saite beidz pukstēt. Tētis varonīgi to pārgrieza un ar vecmāti mazo saģērba.  Pēcāk mēs mierīgi varējām baudīt divvientulību. Tētis devās pie mūsu puišiem, lai paziņotu jaunumus.
Pēterdienas dzimusī, kas nozīme, pēdējo reizi varam līgot un svinēt:) Kā īstos svētkos pienākas!
Vēl tik divas dienas slimnīcā, lai dotos mājās pie savējiem. 
Kārtējo reizi sapratu, cik svarīgi ir paļauties uz sevi. Būt priecīgi noskaņotai, jo tie tak ir Lieli svētki!Teikt, un prasīt visu kas uz sirds vīram, vecmātei un personālam, jo es un mans bērniņš ir pats galvenais šajā brīnišķīgajā notikumā. 
Paldies Hermīnei, vīram un  mīļām, jaukām vecmātēm!!


Lai jums svētīgs un brīnumains ir šis gaidīšanas, radīšanas un audzināšanas laiks. Lai pasaule skrien ar visiem saviem spožumiem, mums ir kas Vērtīgāks.

11 comments:

Vivita teica...

Tik skaists stāsts... Lasīju un pilnīgi ar visu savu ķermeni izdzīvoju mazā brīnuma dzimšanu. Man tādi ir divi - meita un dēls. Lai mazā Hermīne aug skaista, forša meitene un lielie brāļi sargā mazo māsiņu:)

Ilze teica...

:) re kā, Baiba Firkuse ir arī mūsu vecmāte..
Laba vēlējumi jums visiem!

dabasmamma teica...
Šo komentāru ir noņēmis autors.
dabasmamma teica...

Vivitai: Paldies!! Vai cik jauki, puika un meitiņa! Lai tev katra diena ir skaista kopā ar saviem lolojumiem!!
Ilzei: laikam jau labie cilvēki pievelk ar saviem labiem darbiem. Baiba tiešām bija ļoti zinoša un laba!!
Un par tevi varu teikt to pašu, vēl jo vairāk pārliecinājos žurnālā Mans mazais. Vai lasīji rakstu par Valdorfskolām, tu tur esi īpaši izcelta ar visu savu blogu!! Malace!!

Mammas smaids teica...

Paldies par skaisto radību stāstu! Prieks par pozitīvo un skaisto pieredzi!

Laine teica...

Paldies par burvīgo stāstu! Es arī dzīvoju līdzi un tik spilgti uzausa atmiņā pašas piedživotais, ka gandrīz sāpes sajutu! :)
Man , tieši kā tev, arī pirmajās dzemdībās "palīdzēja" ar stimulatoriem. Otrajās neļāvu. Kad būs trešās, tad noteikti jau būšu izlasījusi tevis pieminēto literatūru, jo pirms kāda laika uzzināju par grāmatu "Piedzimt bez vardarbības".
Tiesa - Latvijā vēl dzemdniecība iet savus baby steps. Un tomēr - ja paskatāmies un mūsu māmiņu pieredzi, tad mums jau nu ir stipri paveicies un progress ir milzīgs! Cerēsim, ka Hermīne un Emīlija savā laikā piedzīvos visu, kā mums šobrīd pietrūkst :)

APsveicu vēlreiz ar mazās Alksnenītes pievienošanos Ģimenei!

Irēna teica...

Meitenes saku pavisam godīgi-Latvijā šai jomā ir daudz labu lietu, kas nav ārzemēs...lai mazā aug vesela un laimīga!

Laura teica...

Cik skaists stāsts!
Man pat asara nobira, cik skaisti un iedvesmojoši uzrakstīts :) Tik man no sirds žēl, ka Jums nebija iespējas piedzīvot, cik burvīgi ir sagaidīt bērniņu pašiem savās mājās... Bet galvenais jau, ka viss izdevās bez liekas iejaukšanās, mierīgi un tieši tā, kā mammai un bērniņam vislabāk!
Lai Hermīne aug gudra un skaista meitene, lielo brāļu mīlēta un lolota:)

dabasmamma teica...

Jūsu vārdiem ir liels spēks, un esmu droša, kad mūsu bērniem jau ir tas pats labākais, viņiem ir mammas un tēti, kuriem rūp savi mazie! Augam kopā!

Liki teica...

Paldies, ka dalies ar šo intīmo, pozitīvo un iedvesmojošo stāstu. Cerams, ka kāda apjukusi topošā māmiņa nokļūs pie šī stāsta. Tas iedrošina, ka arī med.iestādē var būt pozitīvām emocijām pilnas dzemdības.
Man gan pašai arī ir pozitīva dzemdību pieredze Rīgas DzN (pat bez īpašas vecmātes piesaistīšanas).
Un grāmata "Gaidības un radības ar prieku" bija mana "bībele" pirms dzemdībām. Pēdējā mēnesī pirms lielā notikuma biju tik nobijusies, ka vakaros nevarēju aizmigt un naktīs redzēju šausmīgus murgus. Vēl tagad esmu bezgala pateicīga draudzenei, kura man iedeva šo grāmatu. Lai gan nebiju gatavojusies mājdzemdībām, šī grāmata atbildēja uz daudziem jautājumiem un mani nomierināja. :c)
Lai Hermīnei stipra veselība un laimes mirkļiem piepildīta dzīve!

Ieva Zavjalova teica...

Ļoti skaists stāsts! Ja man būtu iespēja pašai dzemdēt bērniņu,es vēlētos piedzīvot šādas pozitīvas emocijas. Žēl,ka man bija pirmais ķeizars,kurš varēja nebūt,ja vien daktere būtu vairāk ieinteresēta...Līdz ar to arī otrs bērniņš nāca pasaulē ar ķeizaru.