ceturtdiena, 2012. gada 23. augusts

dzimšanas dienu stāsts

Šoreiz par Gustavu. Augusta sākumā mūsu brālītim apritēja 4 gadi! Un par godu viņam, vēlējos jums izstāstīt dzimšanas dienu stāstu. Stāsts, kas nav manis izgudrots, bet aizņemts no Valdorfpedagoģijas. Mēs to stāstam katram bērnam dzimšanas dienas rītā. Lai viņš zinātu, cik īpašu un skaistu ceļu viņš ir nācis uz Zemi. Kas ir pati labākā, skaistāka un interesantākā.


Dzimšanas dienu stāsts
Augstu, augstu debesīs ir kāda māja. Tā mirdz tīrā zeltā, un tajā dzīvo tik daudz bērnu, ka neviens nav spējis tos izskaitīt. Ik pa brīdim mājā ielaižas eņģeli, kuri bērnus cienā ar debesu maizi un zvaigžņu vīnu. Reizēm mājā ierodas arī tās saimnieks, tērpies garā zilā apmetnī. Viņš vieglītēm pamāj kādam bērnam, tas ātri paslīd zem apmetņa un abi dodas prom.
Līdz ar citiem bērniem mājā dzīvo kāds zēns, kuru sauc par Gustavu. Vinš bija diez gan ziņkārīgs un vēlējās uzzināt, kurp gan dodas šie bērni. Taču reiz saimnieks pamāja tieši viņam. Gustavs steigšus paslēpās zilajā apmetnī un saimnieks aizveda viņu uz lielu, gaišu zāli ar milzīgiem logiem – no grīdas līdz pat griestiem. Zālē ienāca eņģelis, pacienāja Gustavu ar debesu maizi un zvaigžņu vīnu. Kad Gustavs bija iestiprinājies, saimnieks mudināja, lai viņš palūkojas ārā. Aiz loga talumā bija redzama Zeme – augsti kalni, plaša jūra. Tur bija daudz zvēru un putnu, pļavu un lauku, koku un puķu. Cilvēki, kuri dzīvoja ciemos un pilsētās.
„Vai tev patīk?” vaicāja saimnieks  - „Jā” ,atbildēja Gustavs „ļoti”. „Tad klausies”, teica zilā apmetņa īpašnieks - „ es vēlos uz zemi nosūtīt sveicienu, un neviens to nevar izdarīt labāk par tevi!” Gustavs kļuva domīgs. Visu ko viņš redzēja, viņam tiešām patika, tomēr labprāt viņš būtu palicis zelta mājā.
Saimnieks sarauca pieri. Bet tad Gustavs ieminējās, ka viņš turp dotos, ja līdzi nāktu lielais, skaistais eņģelis. Saimnieks piekrītoši pamāja un plaši atvēra logu. Piepeši pie tā piepeldēja liels, apaļš mākonis, kurā vīdēja skaistais eņģelis. Tiklīdz Gustavs to ieraudzīja, viņš ar prieku ielēca mākonī un nostājās eņģelim līdzās.
Tā sākās Gustava ceļojums uz Zemi. Viņš lidoja garām Saulei, Mēnesim, Zvaigznēm. Zvaigznes viņam uzsmaidīja un pameta zeltainas gaismas dzirksteles, Mēness dāvāja skaistu sudraba gabalu, bet Saule šajā ceļojumā uz Zemi viņam līdzi iedeva lielu zelta gabalu.
Ceļojums bija ilgs, līdz beidzot viņi nonāca pie tumšiem vārtiem.
Eņģelis teica: „ Gustav, tālāk tev jāiet vienam. Es lidošu ātrak lai tevi pieteiktu. Bet zini, lai kā tev klātos, es vinmēr būšu pie tevis un vienmēr tev palīdzēšu. Tikai pasauc mani!”
Pilsēta ļaudis sen gulēja. Eņģelis slīdēja cauri naksts tumsai. Viņš pielidoja pie kāda liela dārza, kurā auga milzīgi veci koki, bija daudz putnu, un ziedēja brīnišķīgas puķes. Dārzā atradās māja, kurā mita celtnieks ar savu sievu.
Eņģelis nostajās pie viņa guļamistabas durvīm un klusi pieklauvēja. Celtnieka sieva uzreiz to sadzirdēja un atsaucās: „ Nāc iekšā!” Ēņģelis nolaidās pie viņas gultas un teica:”Es atvedu tev mazu zēnu, kuru sauc par Gustavu. Vai tu esi ar mieru viņu pieņemt, rūpēties par viņu un vienmēr viņu mīlēt?” „Jā, protams!” laimīgi iesaucās celtnieka sieva. „Tu taču zini, mēs jau sen esam vēlējušies bērniņu!” Un viņa steidzās sagatavoties berna saņemšanai.
„Pagaidi” teica eņģelis, „man jāruna ar tavu vīru.” „Ak, jā” attapās celtnieka sieva. Eņģelis pieklauvēja pie gultas gala, bet celtnieks pēc garās darba dienas, bija tik cieši aizmidzis, ka neko nedzirdēja. Eņģelis nedaudz pavilka segu, taču celtnieks joprojām gulēja tikpat saldi. Tad eņģelis viņu papurināja aiz pleca. Celtnieks, pamodās un izberzeja sev acis: „Kas noticis?”
„Es atvedu tev mazu zēnu, kuru sauc par Gustavu. Vai tu vēlies viņu pieņemt, rūpēties un mīlēt viņu?” – „Protams!”, atsaucās celtnieks: „ tu taču zini, kad mēs sen esam vēlējušies bērniņu. Un kad viņš paaugsies, viņš varēs palīdzēt man darbos. Man vairs nebūs tik grūti.” To pateicis, celtnieks pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga.
Pa to laiku, viņa sieva jau bija sagatavojusi gultiņu ar balta zīda spilventiņu. Tur nu gulēja mazais Gustavs. Un sapnī viņš redzēja debesis un zelta māju. 

 gaidot un sagaidot...
 ...1....
....2.....
 ...3....
 ...4....


Urrāāā!!!!!

3 komentāri:

Inese teica...

Cik vienkārši sirsnīgi! :)

Ilze teica...

Eh, dzimšanas dienu stāsti..tik mīļi, nedaudz atšķirīgi dažkārt dzirdēti..un bērni tos tāāā gaida un savus dzimšanas dienas pavadoņus dārziņā ar..

Crazy Daizy teica...

Sveika,jau sen lasu tavu blogu..ļoti patīk...gribēju pavaicāt vai nevarētu lūdzu atsūtīt man uz email dzimšanas diena stāstu.
Paldies,Ieva