trešdiena, 2012. gada 29. augusts

Šodien Hermīnei aprit 2 mēneši. 
Jā, lai neliktos vecmodīga par teicienu -  Laiks skrien! Teikšu, ka tas ir bijis tik piepildīts un interesants, kad ārpasaule ir palikusi otrā plānā.... Pasaulē skrien tev garām, bet liekas, ka tu stāvi uz vietas...tā sajūta ir tik laba! Tu un tavi mazie bērni! Kaut tāda būtu vienmēr! 
Protams, mūsu mājās ikdienas kņada ir neatņemama sastāvdaļa ar visām tām izrietošām sekām - netīriem traukiem, drēbju sprādzienu vannas istabā un mazo zēnu ķildām, par visu -  kurš ir garāks, vecāks un kurš to akmeni ieraudzīja pirmais:)....bet tā jau ir tā īstā dzīve, īstā bauda un tā labā sajūta. Kad mazie ir nolikti gulēt, māja daudz maz piekārtota,  varu baudīt klusumu..... dvvientulību....un mieru. 
Ir tik interesanti katru rītu celties un vērot bērnus. Kā tie možas, spēlējās, stāsta par piedzīvojumiem skolā (Alberts šodien atnāca no skolas un teica: Mamma, tev jānāk palīgā, es vairs nevarēju savu somu panest. Tā stāv pusceļā! Tā kā mēs dzīvojam kalna galā, tad mājas nākot sanāk kāpt visu laiku kalnā:) Gāju skatīties, kas tad noticis! Hmm, soma tik smaga, ka ne pacelt! Alberts saka: Tur iekšā Mēness akmeņi! Salasīju skolas mežā! Jā, cik interesanti,- es tik noteicu, un vēru vaļā somu! Tiešām pilna soma mēness brīnumiem ( nu kā lai bērnam nelikto,s salauztas gāzbetona atliekas, par mēness akmeņiem:)) Nu mums pilna māja būvgružiem!), man jau patīk:)
Tā mums te iet. Un domāju, kad lielākai daļai arī jums iet līdzīgi! 

Ar Hermīnes 2 mēnešu svinībām ir oficiāli atsākusies vijoļu spēle abiem zēniem. Kaut gan Alberts ir teicis: Man, lūdzu, uz dzimšanas dienu dāviniet ģitāru, tad man būs iemesls beigt spēlēt vijoli!...labs iemesls, vai ne:) Viņš jau saprata, ka no šitās lietas, mamma tik viegli neatkāpsies, jāizdomā labs iegansts:)

Hermīne ir acīm redzot izaugusi. Runājās un smaida katru mīļu brītiņu gan uz mums gan uz saviem eņģelīšiem.  Skatās un mēģina aizskart sakārtās lupatiņas un mantiņas. Patīk vannoties un gulēt svaigā gaisā. Ir brāļu lielā mīlule un nu jau potenciālā spēļu draudzene Gustavam:) Tur galviņu, kas bija viens no nosacījumiem, lai Alberts varētu viņu nēsāt. Tagad viņš to dara katru reizi, atnākot no skolas, nēsā savu mazo māsu...Izskatās amizanti, abi tādi mazi un viens otru stiepj.... Alberts ar lielu atbildību un nopietnību ir pieņēmis sava lielā brāļa statusu. Gustiņam gan vel īsti nav saprašana šajā statusa sistēmā. Viņš vēl mazs un mīļojams....



otrdiena, 2012. gada 28. augusts

zvēri un bērni

Atgriešanās ikdienas rutīnā notiek pamazām. Alberts ir sācis iet 2. klasē. Kaut gan, redzot viņu rītos ceļamies un pusdienaslaikā braucot mājās, saprotu, ka šī skolas darīšana viņam ir pilnīgi citā realitātē. Kad jēgu iešanai uz skolu savos 5os un nu jau 6šos gados viņš nesaprot. Galva ir pilnu spēļu, sapņu un brīnumu....tādos brīžos man uznāk vēlme viņu vienkārši ņemt no skolas ārā un mācīt mājās. Lai bērns var izdzīvoties, izspēlēties un mierīgi izbaudīt rītu....bez ātras ēšanas, autobusu un skolas kņadas....kam tas viss...bet, kamēr es esmu pati mācīšanās procesā, es zinu, ka nevarēšu viņu izmācīt tādā līmenī, ka gribētos....Labi ,atkāpe no tēmas....
Pirms pāris dienām, stingras apņēmības vadīta, metos iekšā savā aizaugušā puķu dobē...plosījos, un domāju, visādas lietas....mirkli apstājusies, ievēroju, kad mani kāds dikti vēro...likās, lasa manas domas....ko, tu tur ņemies, vai nevari mierīgi apsēsties un paskatīties cik skaista ir rudens nākšana...

 Lai jau paliek krupīši un viņu hipnotiskā sastingšana. Nebūtu jau slikti tā stāvēt un vērot. Vienīgā problēma, dzīvojot kalna galā meža vidū ir mazās mušiņas, kas ir ne lielāki 2mm, kož kā velli un pēcāk izskatās, ka būtu vējbakas dabūjusi!!
 Tā ,beidzās mana lielā rakāšanās gar puķēm....negaidītiem viesiem un sakostām rokām.

Zvēri nr.2.
 Vietējā pilsētā Svortland zemnieki bija atbraukuši izrādīt savus mājlopiņus. Aktivitātes un zvēriņi bija ļoti savdabīgi. Piemēram, šīs  iedomīgais vistu pāris! Tā sasukājušās, ka nenāc klāt:)
 Izjāde ar govi....
 traktori....
 un medības.....laikam jau zēnu neatņemama sastāvdaļa. Man mazliet uzdzina šermuļus šī īsto vīru lieta. Es labāk pastāvu malā, lai pamēģina! Kas zina, varbūt vēlāk kļūs par mednieku....

Labi, kad mājas ir ienākusi vēl viena sieviešu dzimtas pārstāve...mana dvēseļu radiniece:) Ar kuru var parunāt, apģērbt taurenīšu drēbītēs un atrast kopīgas intereses....par lupatiņām, kamoliņiem un dziesmiņām! Ir pavisam savādāk, kad ģimenē aug meitēns. Tāda pacilātība un vēlme mācīties, radīt un rādīt.....Jūs jau mani saprotat:)....


pirmdiena, 2012. gada 27. augusts

KŪMU GODI

Solītais stāsta par Krustabām. 
Gaidot savu trešo bēniņu, ļoti daudz lasīju latviešu folkloru. Vai tā bija sagadīšanās, vai patiesas ilgas pēc mājām... dziļi sirdī vēlējos, lai mēs nezaudētu savu latviskumu. Tāpēc nolēmu jau kopš mazotnes saviem bērniem dot visu to labo un skaisto  - latvisko. 
Sagaidot mazo meitiņu, sapratu, mēs viņai rīkosim īstus Kūmu godus. Lai cildinātu viņas ierašanos mūsu ģimenē, godātu mūsu senčus, dotu meitai vārdu un  piemeklētu Dižkūmas.  
Ar prieku, skanīgu dejas soli, spēka pilniem vēlējumiem mūsu meita tika uzņemta Alkšņu dzimtā.

Pēc latviešu tradīcijām Kūmības ir pirmie cilvēka godi, kad bērnu uzņem dzimtā, nodrošina svētību, labklājību un aizsardzību.
Kūmībās tiek veikta:

 Pādes dīdīšana, ko veic DIŽKŪMAS kopā ar LASĪTIEM ļaudīm (Lasīti ļaudis ir tie cilvēki, kuru īpašības tu vēli savam bērnam. Vai tas ir skaistums, gudrība, bagātība, čaklas rokas vai lēnīgums. Katrs cilvēks ir īpašs šajos svētkos, Lasīts ļaudis jeb mazā kūma) .
 Tā ir viena no būtiskākajām Kūmību sastāvdaļām, ko papildina Pādes spēka vārda meklēšana un Kūmu solījums atbalstīt, sargāt, mīlēt un lolot mazo Pādi savas dzīves garumā.
Mēs Hermīnei izvēlējāmies trīs Dižkūmas - divas krustmates un krustēvu. 

Dižkūmas (Agnese ar Pādīti, krustēvs Raivis ar sievu Elīnu) un Kūmu godu vadītāji  - lielais vīrs platmalē Vidvuds ar savu sievu Ivetu Medeni.
Meitai savos pirmos svētkos tika dāvāta josta, kas trīsreiz apjosta, sargās viņu no ļauniem skatiem, sliktam domām un vārdiem....
Pādes dīdīšana. Mazā Pādīte tiek dota katrai kūmai, kura to turot rokās dīda. Tā mazā Pādīte iegūst Kūmu jeb Lasīto ļaužu īpašības un vēlējumuS. 
Dīdīšana rit raitā solī, lai muguras slapjas! Un cik Kūmu, tik reizes Pādīte tiek dīdīta. Šajā rituālā svarīgi ir, lai sievas un meitas ir ģērbušās brunčos un kurpēs, lai brunči griežas un labi var dzirdēt kāju piesitot.


Pēcāk mazai Pādītei tiek doti spēka vārdi ( Spēka vārdu (spēka vārdu bērnam piedzied atbilstoši Kūmu vērojumiem Krustabu dienā . Tas nozīmē, ka, braucot uz Krustabām katram jāpēta zīmes dabā - tas var būt kāds dzīvnieks, kurš pārskrien pāri ceļam, kāda dabas parādība, strauja upe  u.tml., kaut kas ļoti zīmīgs, kas piesaista uzmanību, varavīksne u.t.t.);


Kūmas apmazgā mazo Pādīti ar avota ūdeni, vēlot viņai...... raitu soli, gaišu skatu, gudru galvu....
Ziedojumi un vēlējumi. Katra kūma, mazam bērniņam  ziedo sudraba monētu vai saktiņu un  vēlot ...no sirds uz sirsniņu.....vecāki šos labos sirdsvārdiņus tin kamoliņā, kas mazai Pādītei palīdzēs grūtās un nebaltās dienās. Meklējot atbildes un īstos vārdus.....



Katra kūma pēc ziedojuma stiprinās ar krustvecāku vesto maizi ar sāli un medu...dzerot avota ūdeni, lai labiem vārdiem ilgs mūžs....

...ierakstīti kūmu apliecībā, esi apliecinājis savu klātesamību....uzņēmies rūpēties un palīdzēt mazai Pādītei, kā arī apņēmies ierasties uz viņas nākamiem lieliem godiem....


Kā ja īstos latviešu svētkos...danči! Mums muzikantu nevajag, mums rīklītes skaļi skan!

Lai mēs neaizmirstu savus svētkus, savas dziesmas un lustīgu svinēšanu!

ceturtdiena, 2012. gada 23. augusts

dzimšanas dienu stāsta turpinājums

Kā lai jums neparāda ballīti. Jo šoreiz tā izcēlās ar ko negaidītu. Pēc rīta brīnumainām brokastīm, ar kronīti,stāstu un pavadoņiem. Mums bija tikai viens pavadonis, lielais brāli (par dzimšanas dienu stāstiem, pavadoņiem un viesu apdāvināšanu jums pastāstīšu kādu citu reizi. Vai to jums labāk varēs izstāstīt Ilze .):)
Sekoja karnevāls. 

 ar bērnu režisētu uzvedumu

 un apdāvināšanos. Iespaidojoties no Olimpiskām spēlē, mazie tika pie medaļām!! Jāpārbauda, vai īsts zelts:)

 un visinteresantākais bija tas, kad uz karnevālu ieradās bērni ar visradošākiem, jautrākiem un karnevālam gataviem vecākiem:))) Prieks būt kopā ar tik foršiem cilvēkiem!!! Uz tikšanos augustā!!!
Lai radoša un jauka nedēļas nogale!!

/Jau jaunnedēļ  lasiet par Kūmu godiem./

dzimšanas dienu stāsts

Šoreiz par Gustavu. Augusta sākumā mūsu brālītim apritēja 4 gadi! Un par godu viņam, vēlējos jums izstāstīt dzimšanas dienu stāstu. Stāsts, kas nav manis izgudrots, bet aizņemts no Valdorfpedagoģijas. Mēs to stāstam katram bērnam dzimšanas dienas rītā. Lai viņš zinātu, cik īpašu un skaistu ceļu viņš ir nācis uz Zemi. Kas ir pati labākā, skaistāka un interesantākā.


Dzimšanas dienu stāsts
Augstu, augstu debesīs ir kāda māja. Tā mirdz tīrā zeltā, un tajā dzīvo tik daudz bērnu, ka neviens nav spējis tos izskaitīt. Ik pa brīdim mājā ielaižas eņģeli, kuri bērnus cienā ar debesu maizi un zvaigžņu vīnu. Reizēm mājā ierodas arī tās saimnieks, tērpies garā zilā apmetnī. Viņš vieglītēm pamāj kādam bērnam, tas ātri paslīd zem apmetņa un abi dodas prom.
Līdz ar citiem bērniem mājā dzīvo kāds zēns, kuru sauc par Gustavu. Vinš bija diez gan ziņkārīgs un vēlējās uzzināt, kurp gan dodas šie bērni. Taču reiz saimnieks pamāja tieši viņam. Gustavs steigšus paslēpās zilajā apmetnī un saimnieks aizveda viņu uz lielu, gaišu zāli ar milzīgiem logiem – no grīdas līdz pat griestiem. Zālē ienāca eņģelis, pacienāja Gustavu ar debesu maizi un zvaigžņu vīnu. Kad Gustavs bija iestiprinājies, saimnieks mudināja, lai viņš palūkojas ārā. Aiz loga talumā bija redzama Zeme – augsti kalni, plaša jūra. Tur bija daudz zvēru un putnu, pļavu un lauku, koku un puķu. Cilvēki, kuri dzīvoja ciemos un pilsētās.
„Vai tev patīk?” vaicāja saimnieks  - „Jā” ,atbildēja Gustavs „ļoti”. „Tad klausies”, teica zilā apmetņa īpašnieks - „ es vēlos uz zemi nosūtīt sveicienu, un neviens to nevar izdarīt labāk par tevi!” Gustavs kļuva domīgs. Visu ko viņš redzēja, viņam tiešām patika, tomēr labprāt viņš būtu palicis zelta mājā.
Saimnieks sarauca pieri. Bet tad Gustavs ieminējās, ka viņš turp dotos, ja līdzi nāktu lielais, skaistais eņģelis. Saimnieks piekrītoši pamāja un plaši atvēra logu. Piepeši pie tā piepeldēja liels, apaļš mākonis, kurā vīdēja skaistais eņģelis. Tiklīdz Gustavs to ieraudzīja, viņš ar prieku ielēca mākonī un nostājās eņģelim līdzās.
Tā sākās Gustava ceļojums uz Zemi. Viņš lidoja garām Saulei, Mēnesim, Zvaigznēm. Zvaigznes viņam uzsmaidīja un pameta zeltainas gaismas dzirksteles, Mēness dāvāja skaistu sudraba gabalu, bet Saule šajā ceļojumā uz Zemi viņam līdzi iedeva lielu zelta gabalu.
Ceļojums bija ilgs, līdz beidzot viņi nonāca pie tumšiem vārtiem.
Eņģelis teica: „ Gustav, tālāk tev jāiet vienam. Es lidošu ātrak lai tevi pieteiktu. Bet zini, lai kā tev klātos, es vinmēr būšu pie tevis un vienmēr tev palīdzēšu. Tikai pasauc mani!”
Pilsēta ļaudis sen gulēja. Eņģelis slīdēja cauri naksts tumsai. Viņš pielidoja pie kāda liela dārza, kurā auga milzīgi veci koki, bija daudz putnu, un ziedēja brīnišķīgas puķes. Dārzā atradās māja, kurā mita celtnieks ar savu sievu.
Eņģelis nostajās pie viņa guļamistabas durvīm un klusi pieklauvēja. Celtnieka sieva uzreiz to sadzirdēja un atsaucās: „ Nāc iekšā!” Ēņģelis nolaidās pie viņas gultas un teica:”Es atvedu tev mazu zēnu, kuru sauc par Gustavu. Vai tu esi ar mieru viņu pieņemt, rūpēties par viņu un vienmēr viņu mīlēt?” „Jā, protams!” laimīgi iesaucās celtnieka sieva. „Tu taču zini, mēs jau sen esam vēlējušies bērniņu!” Un viņa steidzās sagatavoties berna saņemšanai.
„Pagaidi” teica eņģelis, „man jāruna ar tavu vīru.” „Ak, jā” attapās celtnieka sieva. Eņģelis pieklauvēja pie gultas gala, bet celtnieks pēc garās darba dienas, bija tik cieši aizmidzis, ka neko nedzirdēja. Eņģelis nedaudz pavilka segu, taču celtnieks joprojām gulēja tikpat saldi. Tad eņģelis viņu papurināja aiz pleca. Celtnieks, pamodās un izberzeja sev acis: „Kas noticis?”
„Es atvedu tev mazu zēnu, kuru sauc par Gustavu. Vai tu vēlies viņu pieņemt, rūpēties un mīlēt viņu?” – „Protams!”, atsaucās celtnieks: „ tu taču zini, kad mēs sen esam vēlējušies bērniņu. Un kad viņš paaugsies, viņš varēs palīdzēt man darbos. Man vairs nebūs tik grūti.” To pateicis, celtnieks pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga.
Pa to laiku, viņa sieva jau bija sagatavojusi gultiņu ar balta zīda spilventiņu. Tur nu gulēja mazais Gustavs. Un sapnī viņš redzēja debesis un zelta māju. 

 gaidot un sagaidot...
 ...1....
....2.....
 ...3....
 ...4....


Urrāāā!!!!!

trešdiena, 2012. gada 22. augusts

radības

Pirmais stāsts par Hermīni:

Tā kā par savu grūtniecību īpaši nevienam nedeklamēju, tad tagad ir īstais laiks stāstiem pirms un pēc. Kā nekā viss ir veiksmīgi izdarīts:) 
Gaidot savu trešo lolojumu, īpaši pievērsos dažādai literatūrai par bērnu radīšanu, audzināšanu un bērniem  draudzīgu vidi. 
Ak tu mūžiņ, kādas tik grāmatas nonāca manās rokās, daļu grāmatas izlasīju un sapratu, velti tērēts laiks.... Bet, protams, to tik saproti, kad izlasi. Dažas grāmatas izrādījās ļoti vērtīgas. 
Piemēram, Frederika Leboije "Piedzimt bez vardarbības", kurā ļoti interesanti ir aprakstīt par mazā bērniņa sajūtam un stiprumu, kas viņam ir jāpiedzīvo savā Dzimšanas dienā. Un kā mēs - vecāki, ārsti, apkārtējie, viņu sagaidām. Vai ar mierīgu noskaņu, ķermeņa siltumu un pieklusinātu apgaismojumu, vai noraujam no mammas, uzšaujam pa dupsi, lai dzirdētu pirmo kliedzienu,un zem spilgtām gaismām, kārtīgi izpētām, kāds tad tas mazulis īsti izskatās. Grāmata pārdomām par mūsu esošiem un gaidāmiem bērniņiem....
Lindas Rozenbahas grāmata "Gaidības un radības ar prieku" nonāca pie manis nejauši. Gaidot Hermīni, biju izdomājusi, kad mans bērniņš piedzims mājās. Atceroties abas iepriekšējās dzemdības, likās, kad visa tā ņemšanās, līdz tu nokļūsti pie vecmātei, ir absurda....muļķīgi jautājumi, un pārbaudes, kas ir jau ierakstītas mātes pasē, un zinot to, kad uz uzņemšanu tu nāc ar pamatīgām sāpēm, nevis piestaigā garām ejot, tas likās vēl jo muļķīgāk.  Nu  nē, šoreiz nē.
 Būdama vēl Norvēģijā, Zvanīju uz Stārķu ligzdu, lai pieteiktos pie mājdzemdību vecmātes. Izrunājos ar ļoti laipnu sievieti, kura sarunas beigās ieteica man izlasīt šo grāmatu. Un kad būšu Latvijā, lai zvana. Grāmatu izlasīju, ļoti patika. Un vēl vairāk nosliecos par mājdzmdībām....bet vienīgā problēma, ja būtu pašiem savas mājas...tā kā vasaras pavadām pie manas mammas Saldus mājā, doma par mājdzemdībām lēnām izgaisa.
Skatījos Stārķu ligzdas mājas lapā, par dabīgu dzemdību vecmātēm stacionārā un sazinoties ar iepriekšējo vecmāti Agitu Laksi (kas nu jau ir kļuvusi, par mūsu ģimenes krustmāti:)) , sapratu, kad Rīgas dzemdību nams ar Baibu Firkusi būs manas Radību mājas. Kaut gan sirreāli, bet tieši Rīgas Dzemdību nams, bija iestāde, kur negribēju dzemdēt, iemesls, ļoti vienkāršs, liela, bezpersonīga iestāde...bet tas tā, lēmums bija izdarīts.
Es iepriekš uzrakstīju dzemdību plānu un sevi noskaņoju pozitīvi. Lai kāda būtu iestāde, personāls utt. tā būs īpaša diena mūsu bērniņam un mums. (Tā kā mēs nezinājām, kas ir gaidāms, svētku gaidīšana bija vel jo īpašāka).

Viss notika kā to Dieviņš bija paredzējis.

Mazo bēbīti gaidījām Jāņu laikā. Gaidījām un gaidījām, visus Jāņus dancojām. Dancošana velta, mazais nemaz nedomā dzimt!
Gaidām tālāk....pieteicāmies ceturtdienā pie vecmātes uz pārbaudi. Aizbraucām, paklausījāmies tonīšus, un nospriedām, uz Saldu atpakaļ nebrauksim, varbūt kas šonakt uzrodas....izstaigājām Rīgas glaunās bodes. Tas tik bija kultūršoks, tādas modes un tādas cenas....īsta Milāna:) vēl pāris kafejnīcas un audumu veikals (protams, dzemdētajai galvenais pa lupatām parakņāties, līdz pēdējiem spēka zudumiem:) tad arī sapratām, lielā diena nav aiz kalniem un jāpaliek vien Rīgā. Lai nebūtu jābrauc uz slimnīcu, un jāgaida neskaitāmas stundas, izlēmām doties ciemos pie vīra radiem uz Piņķiem. Kur, ciemojoties ar sen neredzētiem radiniekiem, pavadījām laiku līdz pat vieniem naktī. Kad sapratu, nu ir pēdējais laiks doties uz Dzemdību namu. Sazvanījām savu vecmāti, lai arī viņa ir gatava, mēs būsim pēc pāris minūtēm, gatavi Dzemdībām. 
Tā arī notika, ieradāmies, izgājuši cauri visām uzņemšanām ( kurās, kārtējo reizi pārliecinājos, ka tas viss ir lieli), un devos uz nodaļu. 
Ar katru nākamo bērniņu es saprotu, kad miera sajūta šajā procesā ir vissvarīgākā. Ļauties savam sajūtam un sajust mazo. Ar pirmo bērniņu, es nācu uz dzemdībām ar neziņu, savu devu bailēm un lielām sāpēm. Paļāvos uz visu, ko ar mani dara. It kā loģiski, bet Latvijā pilnīgi neloģiski. Jo pie otrām dzemdībām, jau biju gudrāka. Kādā ziņa, ļoti vienkāršā, teicu, kad negribu nekādas stimulācijas, dzemdību galda vai liela personāla. Manas vēlmes tika uzklausītas, un radībās bija brīnišķīgas. Hermīnes piedzimšana bija kā brīnums, jo tā pa īstam izbaidīju, kā mazais caur sāpēm ieslīd ceļā no kura viņš nonāks mūsu pasaulē. Ļāvos sāpēm un sajūtam, kas skaidri lika saprast, tas mirklis ir te pat. Nepagāja ne divas stundas un mūsu meitiņa bija klāt. Mierīgi un mīļi viņa tika sagaidīta. Bez palīglīdzekļiem, stimulatoriem un dzemdību galda. Ja būtu bijusi pirtiņa, tad teiktu uz lāviņas:) Pielikta pie mammas un sagaidīts brīdis, līdz nabas saite beidz pukstēt. Tētis varonīgi to pārgrieza un ar vecmāti mazo saģērba.  Pēcāk mēs mierīgi varējām baudīt divvientulību. Tētis devās pie mūsu puišiem, lai paziņotu jaunumus.
Pēterdienas dzimusī, kas nozīme, pēdējo reizi varam līgot un svinēt:) Kā īstos svētkos pienākas!
Vēl tik divas dienas slimnīcā, lai dotos mājās pie savējiem. 
Kārtējo reizi sapratu, cik svarīgi ir paļauties uz sevi. Būt priecīgi noskaņotai, jo tie tak ir Lieli svētki!Teikt, un prasīt visu kas uz sirds vīram, vecmātei un personālam, jo es un mans bērniņš ir pats galvenais šajā brīnišķīgajā notikumā. 
Paldies Hermīnei, vīram un  mīļām, jaukām vecmātēm!!


Lai jums svētīgs un brīnumains ir šis gaidīšanas, radīšanas un audzināšanas laiks. Lai pasaule skrien ar visiem saviem spožumiem, mums ir kas Vērtīgāks.

pirmdiena, 2012. gada 20. augusts

sajūtas

Ar katru nākamo reizi, kārtojot mantas koferos un meklēju pases, lai dotos uz Norvēģiju, mani pārņem tāda jocīga sajūta - kāpēc?.... uz ko es tiecos....kāpēc ir tik grūti aizbraukt no Latvijas...ja zinu, mani gaida labi situēta valsts, ar lieliem sociāliem pabalstiem, labiem ceļiem un smaidīgiem cilvēkiem....
Vai sajūta, ka esmu iebraucēja Norvēģijā, lai kā tas man patiektos vai nē. Lai cik labi runātu norvēģiski, pazītu kaudzēm vietējos un zinu viņu kultūra pat labāk kā dažs vietējais, es esmu un palikšu latviete. Tā pat kā mums Latvijā krievi. Diezin vai, kāds krievs pēc pāris gadiem Latvijā ir kļuvis par savējo. Jā ir kļuvis, bet vienalga tiek uzskatīt par iebraucēju..skarbā realitāte....
Varētu jau palikt Latvijā un beigt gausties, bet es  mīlu savu ģimeni un uzupurējot savas intereses, dodos līdzi vīram, lai mēs būtu kopā. Varbūt to daru bērnu dēļ, lai viņiem būtu ģimene ar diviem vecākiem...bet varbūt tā ir manis pašas izvēle, meklēt jauno, piedzīvot svešo un stiprināt savu patriotismu, jo esot svešumā es tikai aptvēru, cik mums ir skaista jūra.....
 ....īsti dārzi ar īstām ogām ( lai cik tas neskanētu ironiski)....
 .....bērniem bērnība.....
 .....un brīnumi (kaut vai par mazām odziņām, kas vienā dienā ir zaļas, bet nākamā jau zilas, nu tak brīnumi!)...
 .....un ēst ar gardām mutēm.....

 ....audzēt pašiem savu saimniecību....

 ...un būt kopā ar vecvecākiem....

Es zinu, kad pienāks tā diena, kad koferi tiks nolikti pažobeles dziļākā stūrī un mēs varēsim dzīvot savās mājās.....un cerams, kad mūsu Lielie Vīri  Rīgas mājā sapratīs kad jauniem, strādīgiem cilvēkiem un kuplām ģimenēm ir vērtība!