pirmdiena, 2015. gada 14. septembris

bloga pārmaiņas




Blogā vasaras brīvlaiks un rudens sākums ir bijis ļoti kluss. Tas uz pārmaiņām, vizuālām un saturiskām. Kādas tās būs, gan  redzēsiet. Pagaidām uz tikšanos pēc kāda laika!! 
Lai jauks rudens un bagātīga rudens raža! 

piektdiena, 2015. gada 10. jūlijs

Pārgājiens pirms braukšanas


Pirms Latvijas vasaras ierakstiem, vēl pēdējais no Norvēģijas. Kopš vasaras saulgriežu svētkiem, mēs Latvijā baudām zemenes, pirmos dārza gurķīšus, sauli un visus ilgi neredzētos cilvēkus. 
Pirms devāmies braucienā gar Norvēģijas krastiem, Zviedrijas pilsētiņām uz Latviju, mēs kāpām kalnā. 
Katru gadu Stord-Fitjar pārgājienu biedrība rīko kalnā kāpšanas sacensības. 8 kalnu virsotnes ir galvenais mērķis, bet pēc varēšanas, iespējas un sagatavotības var iet 4 un 1 virsotņu pārgājienu. 
Tā kā gājēji bija visi lieli un mazie Alkšņi, mēs izvēlējāmies 1 virsotni. Stengjelsheddo ir 529 m. augsta virsotne Stord kalnā. 
Vadoties pēc atzīmētiem akmeņiem, lentēm un zīmēm, dodamies augšup. Svarīgi ievērot, kurp ved T burti vai sarkani atzīmētiem kociņi, jo kalnu virsotnēs ir ļoti daudz takas, ko iestaigājuši cilvēki un zvēri. Ja nav līdzi kompass un kalnu nepārzini, apmaldīties ir ļoti viegli. 
Plašumi, klintis, akmens grēdas un kalnu ezeri. It kā zināms kalns, bet šis pārgājiens parādīja vēl nebijušus dārgumus. 













Uz tikšanos jau ārpus Norvēģijas robežām! 

piektdiena, 2015. gada 26. jūnijs

Vikingu festivāls

Vikingu festivāls bija ilgi gaidīts un izsapņots pasākums. Alberts jau kopš decembra krāja naudu, lai Vikingu festivālā sev pirktu zobena maksti. Ar savu entuziasmu un prieku viņš iedvesmoja klases zēnus. Nemanot Moster skoliņā radās īsti vikingi, kas visu savu brīvo laiku skolā pavadīja mežā, ceļot būdas un cīnoties ar koka zobeniem.
Šujot tērpus, vaskojot vikingu kurpes, pakojot telti, pienāca tā diena, kad mēs ar mazu satraukumu, prieku par gaidāmo, nolikām malā mūsdienu tehnoloģiju (izņemot fotoaparātu) un devāmies piedzīvot laiku, kad Norvēģijā dzīvoja īsti vikingi.
Uzvelkot lina drēbes, apvelt ādas kurpes, bija sajūta, es emu šo laiku jau piedzīvojusi......bērnībā! Kad mēs laukos līdām dziļi mežā, lai celtu vigvamus un tēstu koka beņķus. 


Rīts sākās ar sauleslēktu. Ārā kuras ugunskurs. Kāds gatavo putru, cits nes ūdeni, jaunie jau ķērušies pie darbiem. Bērniem, pašiem jaunākiem, laiks rotaļām un zēnu cīņām.

Ir tik daudz ko redzēt un piedzīvot. Tam visam laika pietiks. Jo saule mums ir pulkstenis, kas rāda kad celties un iet gulēt. Liekas ir apstājies laiks un tā pa īstam vari sajust to īpašo dzīves būtību. Nekur nav jāskrien!
Tik labi varēja redzēt, kā kādreiz paaudžu mantojumu pārņēma bērni. Mūsu zēni piesēdušies pie kāda no amatnieka ar interesi vēroja viņa darbu.
Katrs atceļojušais vikings nāca ar stāstu un amatu.  Loku meistari, kurpnieki un  stāstnieks (kas tikpat svarīgs amats tajos laikos), cits cīņu meistars.
Sievu darbi un rokdarbi ir apbrīnu vērti. Celotas jostas, adatu šūti cimdi un rokām darināti krekli. Krāsoti vilnas pavedieni un vaska sveču smaržas. Tik īpaša un mazliet aizmirsta sajūta.

Ar dāņu vikingu cīņām, vergu tirgošanu ,stāstu vakariem un uzdzīvi, spēlēm un  ikdienas darbiem, aizritēja mūsu vikingu dienas.
Es uzzināju un iemācījos daudz  jauna.
Kā, piemēram, cilvēki tajā laikā ļoti mazs dzēra ūdeni, jo uzskatīja, ka tas viņiem nedod nekāda spēka.
Dzīvojot Avaldsnes piekrastē (kur notika festivāls), cilvēkiem bija jāiztiek no tā, kas tur auga vai tika nomedīts/nozvejots. Tāpēc ēdienreizes bija tik daudz un bieži, cik daba un veiksme atļāva.

Skāba krējumu putra, zivis un aitas, saknes un medalus bija ēdienkartē ierakstīti.

Pie cīņu vīriem zēni pavadīja visvairāk laika. Runājot ar cīņu meistariem, uzzināju, ka senāk bruņu vietā tika izmantota mežacūkas āda. Kuras biezums un spalvas aizsargāja pret bultām un kalpoja kā maskēšanās, uzbrūkot ienaidniekam vai iekarojot to.
Pēc bultu galiem varēja noteikt, kādas zemes vikings ir iebrucis. Kam smailāks gals, kam resnāks. Izrādās ka Baltijas kuršiem bultas bijušas plakanas un asas no visām pusēm. Tās kā ass nazis trāpījis medījumam vai pretiniekam un uzplēsis pamatīgu brūci. Ar kuru savainotais noasiņoja vai kļuva par vārgu pretinieku.
Mācoties no sievām kreklus šūt un izšūt ar kaula adatām, vārīt pelnu ziepes pilnmēnesi, kas bija ļoti svarīgi, jo vikingu laikā sievietes ļoti vadījās pēc mēness fāzēm, raisījās manas dienas festivālā.


Dienas gāja, kaut ļoti lēni. Mēs sevī izdzīvojām vikingus. Pat gaita trešās dienas rītā bija kļuvusi rāma un nosvērta.
Vēl tik tikšanās ar Rūnu vīru, kas savas dienas un dzīvi veltījis vērojot, klausoties un saprotot.
Ir pienākusi piektās dienas pievakare, kad teltis tiks pakotas un piedzīvotais paliks tikai mūsu sirdīs un  fotogrāfijās.


Meklē savu Rūnas zīmi! Kad tu to atradīsi, tavā dzīvē iestāsies miers un piepildījums, teica Rūnu vīrs. Ar šiem vārdiem noslēdzās mūsu vikingu festivāls .Uz tikšanos nākamgad!


Šeit vari lasīt par mūsu piedzīvojumiem Vikingu festivālā pirms gada.  

























sestdiena, 2015. gada 13. jūnijs

Mostraspelet

     Moster ir vieta, kurā mēs dzīvojam. Mostraspelet ir stāsts par cilvēkiem, dzīvi, tradīcijām, vikingiem, Kristīgo ticību, pārmaiņām, nodevību un brīvību pirms 1000 gadiem mūsu salā. 

    Šis uzvedums ir iekļauts Norveģijas kultūrprogrammā, jo notikumi, kas risinājās 995. gadā Mosterā, saistās ar kristīgās ticības ieviešanu visā Norvēģijā. Kaut arī tas prasīja vairākus gadu desmitus, Moster bija vieta, kurā tika uzcelta pirmā mūra baznīca, ieviesti likumi, kuru priekšā visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības.  Kas nebūt nav mazsvarīgi, šajā laikā, kad valda daudzsievība, vergi un pamatīga nevienlīdzība. 

Mostraspelet stāsts sākas ar sommarblotet - vasaras saulgriežu svētkiem, kuros tiek upurēts dzīvnieks, tā asinis ziedotas  dievam Odinam un dzīrēm, dziesmām un dejām. 
Dzīrēs tiek uzsaukts tosts par Vigdis un Torolv, kuri ir ieskatījušies viens otrā. 
Bērni spēlējās un aklais Skalden (dziesminieks, dziednieks, pareģis) stāsta stāstu par meiteni Tora no Moster un par vīru Harald Hårfarge, kas gados krietni vecāks par viņu. Viņu dēls Håkon, kas tika dēvēts par "to kungu" šajā laikā. 
 Skalden pārtrauc stāstu, jo redz pareģojumu, kurā vairāki vikingu karaļi ieradīsies Mosterā.  
Tie nenāks karot, bet nāks ar Dieva sūtību. Ļaudis šo pareģojumu neņem vērā, jo ir  saulgriežu dzīres. 
Kad pēkšņi svētkus partrauc  Olav Tryggvason kuģis ar priesteriem un bruņotiem vīriem , kas tuvojās Bømlo krastam. 
Moster ir viņa pirmā atgriešanās  vieta Norvēģijā, pēc mātes aizceļošanas no šejienes, līdzi paņemot divgadīgo karaļa dēlu Olav. Pēc dzīves Baltijas valstīs un  Krievijā, Harald Hårfarge mazdēls atgriežas atpakaļ Norvēģijā kā 27 gadus  jauns karalis. Viņa tēva tēvu vikingu dzīve ir sen izskausta, viņš nāk ar kristīgo ticību ,varu un pārliecību, kad Moster būs pirmā vieta, kurā tiks celta baznīca un kristīti ļaudis. 
     Ārā tiek celta dievkalpojuma telts, priesteri, vīrakas, lūgšana. Karalim tiek dota svētība, un Mosterā tiek atstāts priesteris Tangbran, kas vadīs baznīcas celtniecību un uzraudzīs, lai pagāniskie rituāli nenotiktu. 
Ļaužu uzskati dalās. Daudzi ir gatavi pieņemt pārmaiņas un ticēt kam jaunam nezināmam, bet iespejams labākam. Daudzi negrib pieņem šo jauno Dienu un tuprina savu dzīvi kā iepriekš. Priesteris Tangbran ticība uztrauc vismazāk, viņu mantkārība un naudas iekasēšana no cilvēkiem ir pati galvenā. Baznīcas cetniecība ir apstājusies...
Vigdis tēvs Håstein ir pārliecināts, kad ar juanās ticības pieņemšanu, mazināsies sādzībās, cilveku tirgošana un slaktiņi. 
Toralv ir pārliecināts un tic tam kam viņu senči ir ticējuši. Viņš uzskata, ka jaunā ticība nesīs tikai upurus.  
Šajā brīdī Vigdis un Toralv attiecībās iestājās nesaprašana, kam ticēt, kam piederēt. 

Pēc septiņiem gadiem karalis Tryggvason atgriežas Mosterā. Viņu sagaida ar paceltiem ieročiem un lielu aizvainojumu. Priestera Tangebran liekulība un negodīga naudas iekasēšana no cilvēkiem ir kristīgo ticību pazudinājusi. Toralv ar paceltu zobenu ir gatavs aizstāvēt savus ļaudis. Bet karalsis mēģina viņu atrunāt. Cīņa notiek, bet neviens netiek nogalināts. 
Tryggvason misija ir ieviest ticību bez upuriem. 
Tiek novadīts dievkalpojums un karalis dodas tālāk. Aizsūtot priesteri Tangbran uz Svalbald. 
Karalis  Tryggvason Mosterā ir pēdējo reizi. Jo krīt kaujā Svolder pilsētā. 

Moster dzīvē vairs nav tāda kā agrāk. Kādam tas ir prasījis dzīvību, kādam atdevis brīvību un jaunu iespēju. Ar kristīgo ticību ienāk likumi par vienlīdzību, vergu atsvabināšanu, viensievību un bērnu kristīšanu baznīcā. Kā arī apbedīšanu kopīgos kapos. Jo šajā laikā cilvēki tika apbedīti pēc piederības un statusa. 

Tika aizliegta dzīvnieku upurēšanas un dzīres, kā arī noteikta brīvdiena katru septīto dienu.
Baznīca tika uzcelta. Pēc 25 gadiem Moster ļaudis piespiedu vai paša izvēlētu baznīcu atzina par vietu, kurā nākt, lūgties un saņemt Dieva svētību. 
Toralv un Vigdisas kāzas tā arī nenotika. Sentēvu ticības pārliecināts Toralv nepieņēma jauno Dievu un krita negodīgā cīņā pret Tangbran, kas atpakaļceļā no Svalbald bija ieradies Mosterā. 

Mostera ļaudis pieņemot jauno ticību, sentēvu paražas aizmirsa un vairs nekad nepiekopa. 
Saulgriežu rituāli, zīmju nozīmes un vikingu dzīvesveidu kļuva par vēsturi. 

Ar Kristīgo ticību ienāca vielīdzība, cilvēku tiesības un savā ziņā miers. Norvēģi šo jauno ticību atzina un pieņēma. ir pagājuši 1000 gadi. Mosterspelet uzvedums notiek netālu no baznīcas, kas ir kā vēsturisks monumets jaunam un ļoti skaistam laikam. 
Ar Dieva ticību, tika izbeigti sirojumi uz citām valstīm. Šis bija liels pārmaiņu laiks, kurā norvēģu vikingi savos sirojumos devās pēdējo reizi. 


















Mūsu piedalīšanās nebija nejauša. Zēnu interese par vikingiem un notikumiem, kas norisinājušies uz mūsu salas, bija galvenais arguments. Gari mēģinājumi, lietus, gaidīšana tunelī (kas izved uz lauka amfiteātri), nebija šķērslis, lai vienā mirklī iejustos laika pirms 1000 gadiem.


trešdiena, 2015. gada 27. maijs

darbi pavasarī


Mazie, čaklie pirkstiņi ir sasējuši pirmās sēkliņas. Lai arī dārziņš līdzīgs smilškastei, prieks par sēšanu un darbiem liels. 
Kamēr zēni mājas darbos, mēs ar Hermīni devāmies uz pilsētu, lai apskatītu puķu tirdziņu un pamielotos ar kūkām. Kūka par godu vietējās avīzes jubilejai .Tā tik milzīga un grezna, un garda. 








Ja skatās uzmanīgi, var redzēt cik bieži meitenes nomaina savu apģērbu dienas laikā! Kad prasu Hermīnei, vai tev palika netīrs krekliņš, viņa man atbild, ka nē ,tas tikai neesot domāts vijoļu spēlēšanai un tā turpinās dienas scenārijs. Līdz visas lomas izspēlētas un kleitas nomainītas viena pret otru.

Hārema bikses tika šūtas pēc Hermīnes pasūtījuma - ar puķēm!